Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jāklausa savam fīlingam
Pamanīju, ka meita atšķiras no bērnu bukletā aprakstītā standarta jau apmēram divu mēnešu vecumā – viņa ļoti maz gulēja, spēja būt nomodā 6–8 stundas no vietas un neizskatījās sagurusi. Tas bija mans pirmais bērns, man bija 25 gadi, un par bērniem zināju tieši necik, taču bija kaut kāds fīlings, ka viss nav līdz galam, kā nākas. Kas ir bērnu buklets? Tā var būt grāmatiņa, ko iedod slimnīcā pēc dzemdībām, vai sapņainie «Pinterest» ieraksti kādas jaunās māmiņas kontā, ideālas (lasīt «nereālas») bildes un apraksti internetā, kā bērni guļ visu nakti jau triju mēnešu vecumā, nekad neslimo, vienmēr smaida, ēd visu, ko viņiem dod, turklāt mammas un tēti vienmēr ir pārlaimīgi.
Aizvedu meitu pie neirologa un miega speciālista. Man ieteica nomierināties, un tad arī bērns kļūs rāms kā jūra. Nesanāca. Pēc diviem gadiem meita aizvien nerunāja. Nonācām pie nākamo speciālistu durvīm. Ieteica vēl gadu pagaidīt kādu nezināmu mirkli, kad atvērsies «runājamais». Neatvērās.
Esmu pateicīga diviem speciālistiem apmēram no desmit. Viens pateica, ka meita runā, bet «svešvalodā», – viņas galvā viss runātais bija jēgpilns un sakarīgs, tikai laukā tas iznāca kādā jocīgā kodējumā. Kā svešvaloda, kas jāmācās, ja vēlamies saprasties. Meitai noteica valodas attīstības aizturi, un rindā uz speciālo bērnudārzu mēs gaidījām apmēram gadu. Logopēdiskajā bērnudārzā progress bija ātri redzams, jo atbalsts runas apguvē bija no visiem skolotājiem katru dienu, no visiem vienāds, konsekvents un paredzams.
Te es sapratu, ka labs pedagoģiskais darbs ir zelta vērtē. Nekas to nevar aizstāt.
Vēl sapratu: ja ir sajūta, ka nav kaut kas līdz galam labi, ja ir tā jocīgā sajūta, ko citi dēvē par intuīciju, tai ir jāklausa.
Es būtu varējusi gaidīt maģisko atvēršanos, varēju gaidīt līdz bezgalībai, bet, par spīti daudziem draugu un radu iebildumiem, tomēr paklausīju savam fīlingam.
Līdz autisma diagnozei nonācām tikai pēc pirmās klases skolā. Spilgti atceros šo dienu – aizgāju, saņēmu garu aprakstu par Aspergera sindromu, par tā tipiskākajām izpausmēm un vēl garāku aprakstu ar ieteikumiem, kā uzlabot tieši mana bērna ikdienu. Biju vienlaikus atvieglota un ļoti bēdīga. Bēdīga par to, ka visus šos gadus kūlāmies, kā nu mācējām, bez kartes un norādēm. Diagnozes iegūšana palīdzēja saprast, ka mums ir trāpījusies «atšķirīga ūdenskrāsu kastīte», ka nav vērts dusmoties par to, ka paletē nav baltās krāsas. Mums kļuva skaidri spēles noteikumi, un tas ļoti būtiski uzlaboja saskarsmi un izpratni par lietu kārtību ģimenē.
