• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Kā piedzimt par mammu? Mammas pieredze turpinājumos. 2.daļa: Pirmā tikšanās ar PEP mammu

    Ģimene
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    30. novembris, 2018
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Agnese, Jānis un mazais Pēteris
    Foto: No personiskā arhīva
    Agnese, Jānis un mazais Pēteris
    Izrādās, bērna dzimšana automātiski nenozīmē to, ka tu arī jūties kā pilnvērtīga un laba mamma. Kā pārvarēt pirmo dienu, nedēļu un mēnešu izmisumu un dot savam bērnam labāko? Konsultē Līga Zelmene-Laizāne, PEP (pirmā emocionālā palīdzība) mamma.

    Kreņķis uz kreņķa

    Nezinu, kā tas ir citās ģimenēs, bet man bija skaidrs, ka tikšanās ar PEP mammu noritēs kopā ar manu vīru Jāni. Jau no pirmās dienas, kad gaidījām mūsu Pēteri, Jānis bija gandrīz tikpat līdzdalīgs kā es. Katru vakaru viņš turēja roku man uz vēdera, runājās ar mazo. Un tieši Tēva dienā dēliņš pirmo reizi sakustējās un tādējādi apsveica savu tēti. Kā vēlāk atzinās Jānis, viens no lielākajiem pārdzīvojumiem viņam bija, kad trīs dienas pirms ķeizargrieziena devos uz slimnīcu. Jānis nevarēja braukt man līdzi un nevarēja piedalīties lielajā notikumā, jo pārvietojas ratiņkrēslā. Vienīgais, ko viņš varēja, – no attāluma just līdzi un pārdzīvot, pārdzīvot, pārdzīvot. Arī tad, kad abi ar Pēteri beidzot pārradāmies mājās, Jānis man nemitīgi bija blakus, centās atbalstīt. Tomēr brīžos, kad Pēteris bez mitas raudāja un nekādi nebija nomierināms, arī Jāņa allaž mierīgajā sejā bija lasāms izmisums un neziņa. Arī viņam bija nepieciešama PEP mammas palīdzība.

    Stāsts par mums

    Mūsu tikšanās sākas ar savstarpēju iepazīšanos, un man bija jāizstāsta par sevi viss no grūtniecības sākuma līdz pat mūsu tikšanās dienai. Savā stāstā vēlreiz izdzīvoju prieku par ilgi gaidītā bērniņa pieteikšanos, nemitīgu nelabumu daudzu mēnešu garumā, bailes par bērniņa zaudēšanu asiņošanas dēļ, satikšanos ar izvēlēto dūlu, ziņu par to, ka pati nedrīkstēšu dzemdēt… Tur ir arī ķeizargrieziena stāsts, atmiņas par Pētera piedzimšanu, viņa pirmajām minūtēm man uz krūtīm un tad mūsu šķiršanos uz vairākām stundām. Manā stāstā ir izmisums par nespēju no krūtīm izdabūt kaut cik jēdzīgu piena daudzumu mazuļa pabarošanai, bailes par dēliņa dzīvību. Skumjas par to, ka es neesmu tā, kas uzliek bērnam pirmo pamperu, nomazgā dibenu, nomierina, aizmidzina… Tur ir negulētās naktis bērnu slimnīcā, jo ik pēc trim stundām jābaro bērns un vēl, un vēl, un vēl. Stāstot man šķiet, vai tikai Līga nenodomās, ka esmu nojūgusies. Nu kur vienam cilvēkam var būt tik daudz kreņķu kā man? Varbūt tās visas ir tikai manas iedomas?

    Ja gribas raudāt – jāraud!

    Tad Līga lūdz gan man, gan Jānim izstāstīt, kas mūs uztrauc visvairāk. Mani uztrauc kolikas! Precīzāk, ka manam bērnam tik ļoti sāp, ka viņš mokās un raud, bet es nekā nevaru palīdzēt. Tas mani dzen izmisumā! Es gribētu, lai mans bērns ir priecīgs, smaidīgs un gandrīz nemaz neraud. Kad izstāstu, ka bērnu katru vakaru moka vēdersāpes, Līga diezgan skeptiski pārvaicā – vai tiešām tās ir kolikas? Nu bet protams! Tā vismaz teica gan slimnīcas ārsti, gan mūsu ģimenes ārste un pat ātro mediķi, kurus bijām izsaukuši kādā izmisuma pilnā naktī. Tieši tāpēc jau dodam Pēterim dažādus līdzekļus vēdera darbības uzlabošanai (tikai neviens no tiem nelīdz!).

    Līga vaicā, vai mums liekas, ka bērnam sāp un kā mēs to zinām. Esmu gandrīz vai sašutusi: es taču jau teicu, ka sāp, un to nevar nepamanīt! Pēteris saraujas čokurā, viņa sejiņā iegulst sāpju pilna grimase, un viņš kliedz.

    Kad pienāk Jāņa kārta stāstīt, atklājas: viņu visvairāk uztrauc mans emocionālais stāvoklis. Tas, ka brīžos, kad raud Pēteris, raudu arī es. Viņaprāt, manas sakāpinātās emocijas tiek nodotas dēlam un viņa stāvokli nevis uzlabo, bet pasliktina. Jānis arī atzīst – tomēr būtu traki, ja brīžos, kad nāk raudiens, es slēptu asaras un izmisumu. Vēl Jānis atzīstas – sāp tas, ka dažbrīd viņš jūtas kā atstumts no Pētera dzimšanas fakta, jo gan manas grūtniecības laikā, gan pēc Pētera dzimšanas visi lielākoties sveica mani, bet viņu kā tēvu it kā aizmirsa. Viņš arī uzsver – vīrietim, tēvam bērna piedzimšana un ar to saistītās emocijas, pārdzīvojumi ir tikpat spēcīgi kā sievietei, taču lielākoties runā tikai par mātes izjūtām, nevis tēva.

    Zaudējums arī vīrietim

    Kas mani aizķer visvairāk – Jānis arī izjūtot zaudējumu. Pat vairākus. «Kad Agnese brauca uz slimnīcu, raudāju pusi nakts. Kāpēc? Jo biju pieradis pie ikvakara sarunām, ikvakara attiecībām ar dēlu Agneses vēderā. Dziedāju viņam šūpuļdziesmas, runājos. Zināju, ka pēc Pētera dzimšanas šādu attiecību vairs nebūs, tās būs jāveido no jauna». Un vēl – uz slimnīcu devusies viena Agnese, kuru viņš pazīst jau vairāk nekā divdesmit gadu, bet mājās atgriezusies pavisam cita. «Bērna piedzimšana ļoti maina sievieti. Tik ļoti, ka viņa vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Arī tā vīrietim ir pilnīgi jauna situācija, ar kuru jāiemācās sadzīvot, un ir jācenšas savu sievu, bērna māti iepazīt pilnīgi no jauna.» «No jūsu stāstītā saprotu, ka gan Agneses, gan Jāņa un arī Pētera stāstam ir daudz emociju un sajūtu. Jautājums – kur tas viss paliek? Jā, vīrietim ir svarīgi, lai sieviete, kuru viņš mīl, smaida. Ja viņa raud, vīrietim gribas kaut ko darīt, lai asaras izzustu. Jo visbriesmīgāk ir, kad otram sāp. Un arī viņš jūtas izmisis. Tāpat arī daudzas citas pārdomas, emocijas uzkrājas un nospiež. Visbiežāk intensīvās, nepatīkamās emocijas nāk laukā caur asarām. Diemžēl daudzi no mums ir mācīti nejust, nedomāt un, protams, neraudāt. Bet, ja tas nenotiek, emocijas krājas un paliek ķermenī. Jo vairāk emociju, jo saspringtāks cilvēka ķermenis. Un nav runa tikai par pieaugušajiem. Tas attiecas arī uz bērniem, pat zīdaiņa vecumā. Jo vairāk emociju, jo saspringtāks bērns, un ārsti sāk runāt par paaugstinātu tonusu, ierosina apmeklēt masāžu, vingrošanu un citas atslābinošas nodarbības,» skaidro Līga.

    Ir jāļauj, lai emocijas plūst

    Viņa piebilst – raudāšana ikvienā vecumā, sevišķi zīdaiņa, ir emociju izlāde. Iespēja dabūt laukā no sevis, sava ķermeņa to, kas mums nav vajadzīgs. «Ir labi, ja ģimenē ļauts raudāt, ja tajā raud pietiekami daudz. Tas ir veids, kā palīdzēt sev – sevišķi skumjās un sērās. Un Agneses stāstā ir ļoti daudz skumju, sēru: par dabisku dzemdību zaudējumu, par zaudētiem pirmajiem brīžiem kopā ar bērnu, kurus svarīgi piedzīvot katrai mammai, par krūts barošanu, kas nebija veiksmīga. Lai to visu dabūtu laukā, ir jāļauj sev izraudāties, un raudāt drīkst tik, cik gribas, nevis tik, cik kādam ir ērti,» uzsver Līga. Psiholoģijā to dēvē par psihohigiēnu. Tēlaini izsakoties, mūsos katrā ir tāda kā atkritumu kaste, kurā krājas emocijas. Katru dienu tajā kaut kas iekrīt, un ik pa laikam tā jāiztukšo. Jā, var paslinkot, piespiest atkritumus ar kāju, aizslēgt skapīti un izlikties, ka atkritumu kastes nemaz nav vai tā vēl nav pilna. Bet kādā brīdī tā iet pāri malām… Līga saka – redzams, ka mūsu ģimenē katram emociju kaste šobrīd ir pārpilna un iet pāri malām, un tam arī jāļauj notikt. Ja gribas raudāt – jāraud! Otrs Līgas ieteikums – izrunāt mūsu stāstu, izdzīvot to vēlreiz un sakārtot. «Reizēm apkārtējo attieksme tai visā nepavisam nepalīdz. Jo tuvinieki, radi, draugi bieži uzskata – viss jau izdzīvots, pārdzīvots un ir aiz muguras. Tātad vairs nav, par ko pārdzīvot. Tieši pretēji – lai atbrīvotos no uzkrātajām emocijām, viss pārdzīvotais it kā jāizdzīvo vēlreiz.» Bet kā to izdarīt? Vienkārši izrunāt. Ja nepieciešams, uzrakstīt uz papīra. Arī izraudāt. Ahā, to es darīšu vienatnē! Nu labi, divatā ar Jāni…

    Vissvarīgākā – drošība

    Bet Līga vēl neliekas mierā – kas vēl mūs šai brīdī uztrauc? Vistrakāk mani nomoka tas, ka joprojām nezinu, kā būt mammai. Ka nezinu, vai dodu savam bērnam vislabāko, nezinu, vai visu daru pareizi. Joprojām nemāku atšķirt, kā Pēteris raud, kad izsalcis, un kā tad, kad sāp vēders. Kad to pasaku skaļi, Līga nosmej, ka tieši tādas pašas raizes izdzīvo deviņdesmit deviņi procenti jauno māmiņu, droši vien arī tēvu. Tad viņa vaicā: kāda ir mūsu sajūta, kas pasaka priekšā, kā ir pareizi? Laikam jau kaut kādas intuīcijas, instinkta druskas man ir, jo daži rituāli jau izveidojušies: iemiegot turu dēla vaidziņu un rociņu. Zinu, kā viņš mostas, kā uzvedas, ja grib gulēt. Zinu, kā tieši viņš jāšūpo, kad vēders sāp visvairāk. Arī Jānis nosauc lietas, ko jau pamanījis un atpazīst dēla uzvedībā. «Vai jūs paši pamanījāt? Tas, ko stāstāt, ir jūsu novērojumi, pieredze ar jūsu mazuli. Neviena grāmata to neapraksta, pat ne tuvu. Ir ļoti daudz teoriju gan par gulēšanu, gan citām ikdienas lietām, bet jūsu ceļš ir tāds kā nevienam. Un tieši tāds, kāds jums visiem trim ir vislabākais,» skaidro PEP mamma. Viņa piebilst – mērķis ir ceļš un ceļš ir dzīves pieredze. «Katru dienu jums ir jauni novērojumi, jaunas iemaņas, un tas ir pats svarīgākais. Citādi kā vien caur pieredzi to apgūt nav iespējams. Turklāt neviens bērniņš, ienākot šai pasaulē, nezina, ka pastāv bērnu audzināšanas un attīstības grāmatas. Viņš neko nezina par tabulām, kurās viņam jāierūmējas. Viņam ir dabiskas dziņas attīstīties. Tas, par ko jūs esat atbildīgi, – lai viņam būtu pietiekami normāli apstākļi to darīt,» uzsver Līga.

    Kādi ir šie apstākļi?

    Ne tikai jumts virs galvas un ēdiens, bet arī emocionālo vajadzību apmierināšana. «Deviņus mēnešus bērns ir pavadījis drošībā – mammas vēderā. Bet tagad ir nonācis plašā un nezināmā pasaulē. Salīdzinu to ar pieauguša cilvēka aizsūtīšanu vienatnē uz kādu eksotisku valsti. Lūdzu, izdzīvo tur! Bailes, neziņa… To visu cilvēks piedzīvo, nokļūdams nezināmajā. Kā jums šķiet, kas ir vissvarīgākais, lai svešā valstī, svešā vidē normāli dzīvotu?» Atbildu, ka man tā būtu drošība. Bingo! Esmu atbildējusi pareizi. Bet kā šo drošību iegūt? Saku – atrodot kādu, kas mani atbalsta, palīdz. «Jā, tuvu cilvēku, kam var uzticēties. Bērniņam šis tuvais cilvēks ir vecāki – mamma un tētis, kuri ir līdzās, atbalsta, iepazīstot šo pasauli. Viens no veidiem, kā šo atbalstu saņemt, ir fiziska tuvība. Deviņus mēnešus bērns ir bijis mammas vēderā, ciešā kontaktā ar viņu, saņēmis arī tēva glāstus – Jānis katru vakaru turēja roku uz Agneses vēdera. Arī tagad, ienākušam šai pasaulē, bērnam ir nepieciešama drošība, ciešs kontakts ar vecākiem. Bērnam vajag, lai viņu tur rokās, ļauj gulēt blakus un tieši tik daudz un bieži, cik viņam nepieciešams. Ja tas netiek nodrošināts, visa bērna enerģija aiziet drošības izjūtas radīšanai sevī. Bet, ja tā, enerģija tiek atņemta augšanai un attīstībai,» skaidro Līga. Jā, bet kā panākt, lai Pēteris nekļūst par roku bērnu, kurš labi jūtas tikai vecāku klēpī? «Jāzina, ka līdz gada vecumam bērnu nevar izlutināt ar roku, ķermeņa kontaktu. Tas, ka viņš prasās rokās un tai brīdī, kad viņu paņem, ir mierīgs, nav kašķis vai viņa iegriba, bet vajadzība. Problēmas rodas tad, kad mēs šo tuvību sākam ierobežot atkarībā no savām iegribām un vajadzībām. Tad gan rodas sajūta, ka bērnam visu laiku vajag vecāku rokas un vecākiem nav iespējas ne aiziet uz tualeti, ne ieiet dušā.»

    Ķermeņa kontakts ar vecākiem

    Jā, bet ko darīt, kā rīkoties, lai nekaitētu bērnam? «Tēlaini izsakoties – uzlādēt viņa bateriju. Ķermeņa kontaktā ar vecākiem. Tāpat kā mobilajam telefonam jāpavada konkrēts laiks, kad tas pieslēgts pie elektrības, bērnam nepieciešams konkrēts laiks pie vecākiem un tuvākā aprūpētāja. Kad bērns uzlādējies, viņš parāda ar savu uzvedību, ka nu jau pietiek. Viņš kāpj laukā no vecāku klēpja un dodas iepazīt pasauli. Kad baterija iztukšota, viņš atkal ierāpjas vecāku klēpī un uzlādējas,» skaidro Līga. Jā, turklāt bērns ir tas, kurš regulē baterijas uzlādes biežumu – no malas to nav iespējams ne sajust, ne saredzēt. «Viss, par ko esat atbildīgi jūs, – lai jūs būtu bērnam pieejami. Jā, gada, divu gadu vecumā bērns jau ir iemācījies mazliet pagaidīt, kamēr vecāks noliek krūzi, izlasa grāmatas nodaļu vai izdara ko citu. Zīdaiņa vecumā bērns NAV spējīgs gaidīt ne sekundi. Ja viņam nepieciešams uzlādēt bateriju, tad tagad un tūlīt!» To dzirdot, atviegloti nopūšos – nu vismaz savu klātbūtni gan Pēterim varu dot. Tieši tik, cik viņam vajadzīgs un kad vajadzīgs. Bet, ja manis nav tuvumā (mēdzu aizšaut līdz veikalam, uz augstskolu vai kādu interviju), par baterijas uzlādi parūpējas Pētera tētis un vecmāmiņa. Tas, ko iesaka Līga, – pirmos trīs bērna dzīves mēnešus dot viņam maksimālu tuvību, tātad drošību, saudzēt mazuli no nevajadzīgiem iespaidiem un ģimenes ligzdiņā dzīvot rāmu, mierpilnu dzīvi. Pirmā tikšanās iet uz beigām, un mēs ar Jāni atviegloti nopūšamies – lai nu ko, bet drošību gan savam bērnam varam dot. Esam izlēmuši, ka līdz triju mēnešu vecumam neuzņemsim ciemiņus un arī pašu mazulīti nevedīsim nekur cilvēkos. Un būsim ar viņu tik, cik vajadzīgs. Arī rokās ņemsim tik, cik vajadzīgs. Bijušas jau naktis, kad esmu gulējusi ar Pēteri rokās, cieši piespiedusi viņu sev klāt, un jutusies kā Dieva ausī. Jā, bet vēl paliek, par ko domāt un runāt nākamajā reizē, – tā ir bērna raudāšana. Kad viņš raud, citreiz pat kliedz nelabā balsī, mani māc tāds izmisums, ka nezinu, ko darīt. Kā tikt pāri tam? Kā man kā mammai rīkoties šādā situācijā? Ļaut raudāt? Mierināt?  

    Kā piedzimt par mammu? 3.daļa: Kāpēc viņš nebeidz raudāt?

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+