Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..) Nenogursti no tā, ka tevi bieži uztver tikai kā bērnu rakstnieci?
Nogurstu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēku galvā pastāv robeža – bērnu literatūra un pārējā, lielā. Bet es rakstu gan vienu, gan otru. Un tā jau darījuši visi jēdzīgie latviešu dzejnieki. Vai Pēters Brūveris, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis ir bērnu rakstnieki? Raiņa luga Zelta zirgs sākotnēji tika pasniegta kā saulgriežu pasaka bērniem. Skalbes pasakas, tāpat kā tradicionālās pasakas, ir konkrēts literārs žanrs, nevis pasakas bērniem.
Ui, bērnībā tās likās kā šausmene!
Skalbem vairāk ir skumjas, melanholija, īstās šausmas ir tradicionālajās pasakās. Jolanta Pētersone latviešu valodā iztulkojusi norvēģu pasakas. Lūk, tā ir šausmene, vienas no baisākajām, kādas esmu lasījusi.
Bet uz ko es velku – neturiet bērnus par muļķiem, nenošķiriet literatūru bērniem no pārējās literatūras un no tradicionālās kultūras! Nevajag atteikties no elementiem, kas šajos kultūras slāņos neatbilst jūsu virspusējiem priekšstatiem par to, kas ir piemērots bērniem un kas nav. Nebaidieties no kultūras, kāda tā ir! Kultūra nenozīmē vienlīdzības zīmi ar labo un skaisto. Cilvēkam arī nav vienlīdzības zīmes ar labo un skaisto.
Tas, ko reliģijā dēvē par iedzimto grēku, manā izpratnē ir vienkārši reālais fakts, ka katrā cilvēkā dzīvo labais un ļaunais.
Ļaunums literatūrā tiek tēlots, lai mācītu bērnam ne jau būt ļaunam, bet būt modram un turēt sevi aizdomās. Stingri turēt sevi aiz astes, lai šis ļaunums neizlauztos. Jo mēs nezinām, kādās situācijās kāds velniņš no mums izlēks. Par to liecina cilvēku rīcība krīzes situācijās, karā. Nupat pārlasīju slavenā krievu akadēmiķa Ļihačova atmiņas par Ļeņingradas blokādi. Pat nevaru iedomāties, kā ir dzīvot kādam, kurš pazinis dažus, kas tikuši apēsti… Strādājis ar viņiem kopā zinātnisku darbu, un pēc tam šie cilvēki ir apēsti! Secinājums viņam ir tāds – baisajā situācijā vienos atklājās neiedomājama pašaizliedzība, varonība. Pašaizsardzības instinkts atmira, un viņi spēja upurēties. Bet otri sāka zagt, laupīt, nogalināt, pameta tuviniekus likteņa varā. Par cilvēku ēšanu nerunāsim, tas ir jau ārpus laba un ļauna. Kas ar mums notiks, ja nonāksim tādā situācijā? Mēs nezinām, bet labāk par to domāt, nekā izlikties, ka tas nav svarīgi. Ja bērniem radīsim atvieglotu un izkropļotu izpratni par realitāti, mēs nodarīsim vairāk ļauna nekā laba. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savstarpējas vardarbības ziņā skolās esam pirmajā vietā Eiropā.
Tas nozīmē, ka par ļaunumu, vardarbību, ciešanām un nāvi ar bērniem runājam pārāk maz. Turam viņus kā vatē, un rezultātā bērni neprot apieties ar slikto sevī.
Tu proti?
Es jau neeju uz Doma baznīcu muļķi laist vai dekoratīvi uzvesties. Eju turp tāpēc, ka meklēju ticību tam, ka mūsu dvēsele nokļūs pie Dieva, un tā nebeigsies.
Ar bērniem arī var un vajag runāt par to, ka cilvēka dzīvība dvēseles – un arī matērijas – formā nebeidzas, kad nomirst ķermenis. Man pašai tas, ka es miršu, pielēca četru gadu vecumā, bet tas nebija saistīts ar kāda dzīvnieka vai cilvēka nāvi. Tā bija tikai apziņas darbība. Paniskas bailes izraisīja tieši nāves neizbēgamības apzināšanās. Mammas skaidrojums man šķita neuzticams, nomierinājos nevis no tā, bet no mammas klātbūtnes. Viņa sacīja: līdz tam laikam zinātnieki izdomās tādas zāles, un tad tev nebūs jāmirst. Katram jau tā formula ir sava, bet, manuprāt, svarīgi runāt par to, ka esam dabas sastāvdaļa, tāpēc būsim šeit arī tad, kad mūsu vairs nebūs. Un arī tie, kas piederējuši pie dzimtas un ģimenes un kuru vairs nav, tomēr ir. Nevajadzētu bērnus šķirt no viņiem. Tiešām nesaprotu cilvēkus, kurus neinteresē kapi un veci cilvēki (smejas). Starp citu, mana pirmā rakstniecības pieredze, iespējams, saistīta tieši ar kapiem. Gāju ar mammu pa Meža kapiem, lasīju uzrakstus uz kapakmeņiem un iztēlojos, kādi šie cilvēki varētu būt, viņu dzīves gaitas.
Nāve ir dzīves sastāvdaļa, un tā tas arī jāuztver.
Runājot par dzimtu – šovasar veikšu ekspedīciju. Uzmeklēšu vecvectēva un vecvecmāmiņas dzīves vietu Ērberģes pagastā pie pašas Lietuvas robežas. Vienā pusē pāri Mēmelei varēja dzirdēt, kā leiši dzied, otrā pusē bija dienvidu Susēja, un zemes gabals, jaunsaimniecība, ko gribu atrast, stiepās tieši starp šīm divām upēm. Jā, pēdas ir jādzen, jo tai brīdī, kad sadzen pēdas tam, kas bijis pirms tevis, tu vispār saproti, kas esi.
