• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Aktrises Maijas Doveikas brīnums – dēliņš

    Ģimene
    14. aprīlis, 2010
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

     

    Aktrise MAIJA DOVEIKA kopā ar vīru MIGELU ERNANDESU HIRALDI 2009. gada 15. septembrī sagaidīja savu pirmo bērniņu PĀVILU ANDRESU. To, ka mazulis pieteicies, Maija uzzināja neilgi pirms pirmizrādes, kas... varēja arī nenotikt. Jo dažas dienas pirms pirmizrādes Maija gandrīz zaudēja savu bērniņu.

     

    – Pirms katras izrādes lūdzu Dievu, lai mazajam viss būtu labi, lai Dievs sargā bērnu, lai es viņu nezaudēju. Jo tiešām – pāris dienu pirms pirmizrādes es viņu gandrīz zaudēju. Protams, visi mani būtu sapratuši un neviens nepārmestu, ja es būtu atteikusies spēlēt. Bet sapratu arī, ka, šādi rīkojoties, noliktu zem sitiena visu komandu. Nebija viegli pieņemt lēmumu, bet izlēmu spēlēt. Jo tobrīd... Tagad man ir bērniņš, kuru redzu, varu aptaustīt. Zinu, kāds viņš ir, uztveru mazo kā cilvēku, kurš jau ir pats par sevi... Bet tajā brīdī... Kā sieviete, kura pirmo reizi ir stāvoklī, izjūt bērniņu, kamēr viņa kustības vēl nav jūtamas? Bija mazliet dīvainas sajūtas. Bet vai apzinājos, ka bērniņš patiešām ir? Nē, tādas skaidras apjausmas, ka manī ir bērniņš, vēl nemaz nebija. Taču ar prātu sapratu, ka sevi jāsaudzē, izrāde jāspēlē saudzīgā režīmā. Bija daudz kas jāpārveido. Arī tango, kuru izrādē dejojam ar Andri Buli, bija jāiestudē no jauna. Tomēr tik un tā katru reizi jutu, ka dejot tango man nevajadzētu. Šī deja nav domāta grūtniecēm, pat atvieglotā variantā ne. Un šāvieni, kas atskan izrādē, kad spēlējam kara laika ainas, tie mazajam nepavisam nepatika. Un emocijas, kuras bija jāizdzīvo Ļenai, kad viņa nespēja atdāvināt draudzenei savu mīļāko lelli... Arī tās mazajam nepavisam nepatika. Uztvert šīs nianses – kas mazajam patīk, kas ne – iemācījos vēlāk, jau ieklausoties bērniņa kustībās. Sākumā pirms katras izrādes tikai lūdzu Dievu.

    Spēlēju arī Stellu Ilgu tramvajā. Ļoti smaga izrāde. Sevis plosīšana uz skatuves. Mazajam pilnīgi noteikti nepatika arī šī izrāde. Jutu, ka bērniņš kā protestēdams kļuva ļoti aktīvs. Viņš visu laiku balansēja uz naža asmens mana dzīvesveida dēļ. Bet tajā brīdī nespēju neko izmainīt savā darbā – mēs visi teātrī bijām cieši saitīti. Bērniņš uz izrāžu laiku it kā paslēpās. Tie, kas nezināja par grūtniecību, manu puncīti nemanīja. Sākumā jau arī to nevarēja redzēt. Bet vienā brīdī tas parādījās. Tas bija brīdis, kad piecēlos no slimības gultas. Piecēlos ar skaidru apziņu, ka man jāsaudzē savs mazulis, cik vien ir manos spēkos. Tad arī parādījās puncītis. Tā pēkšņi. Līdz ar apziņu, ka esmu mamma.

    Uzskatu, ka viss, kas ar cilvēku notiek, notiek likumsakarīgi. Tajā, kas ar mani notika pagājušajā ziemā, arī redzu likumsakarības. Redzu saikni starp maniem lēmumiem, manu attieksmi pret grūtniecību un to, kas notika. Zināmā mērā savas vieglprātības sekas baudu līdz pat šai dienai. Nospēlēju pirmizrādi, pēc tās spēlēju daudzās izrādēs un saslimu. Tā bija parasta vīrusu izraisīta slimība, bet man tā ritēja ļoti smagi. Divas nedēļas gulēju gultā. Man bija tik slikti, ka nepietika pat spēka piecelties. Bet es taču pirms tam jutu, ka slimība tuvojas...

    – ...taču tik un tā, esot ar mazuli puncī, pakļāvāt sevi pārāk lielai slodzei?

    – Tas nebūtu precīzi teikts, ka sevi pārslogoju. Drīzāk – pakļāvu savu mazuli tam, kam viņš nebija gatavs. Tagad cenšos rīkoties citādi.

    Tā mokoties, beidzot nāca apjausma: manī taču ir trausls un maziņš bērniņš! Sāku beidzot aizdomāties par to, cik trausla ir cilvēka veselība. Un par to, vai man ir kāda apsardzība. Ar to, ka cilvēks ēd veselīgi un sporto, nepietiek. Ir tik daudz ietekmju, kuras nevaram paredzēt. Es domāju, vai maz esmu Dieva apsardzībā, vai tikai kā bērns neapdomīgi staigāju ar basām kājām pa stikliem. Dieva apsardzību var saņemt, vien esot mierā ar viņu. Bet ja tu sprēgā, ņemies, izaicini, rīkojies negudri, tad tu pats ej no šīs apsardzības ārā. Es to biju izdarījusi, jo rīkojos negudri. Man bija jāsāk lasīt ceļa zīmes savā ceļā. Vēlreiz par veselības trauslumu domāju, kad bērniņš piedzima. Tik maziņš, tik trausls manās rokās.

    Tomēr, ja tagad man kāds ieminas, ka nu jau es varētu atsākt nākt uz mēģinājumiem, ņemot bērnu līdzi (jo tāda esot aktrišu dzīve), manī ieskanas protests: «Šobrīd neesmu aktrise, es esmu mamma!» Arī ikdienā, ja vien spēju noformulēt, ja manas domas tobrīd nešaudās apkārt, skaidri izjūtu – man ir ļoti svarīgi, ka es esmu Pāvila Andresa mamma.

    Bet vienlaikus saprotu, ka nespēju nodrošināt savam bērnam visu, kas viņam vajadzīgs. To, man šķiet, kādā brīdī aptver katra māte. Un tas sākas jau grūtniecības laikā – pat ja sieviete ēd magniju, cik vien vajadzīgs, un elpo svaigu gaisu, tik un tā nav viņas spēkos visu izdarīt tā, lai bērnam būtu vislabāk. Kaut vai pārlieku lielā emocionalitāte grūtniecības laikā... Arī man gaidīšanas laikā daudz biežāk acīs mirdzēja asaras. Mazajam taču šīm garastāvokļa svārstībām jādzīvo līdzi kopā ar mammu.

    – Kad atbraucāt uz Latviju no Argentīnas, kur pavadījāt trīs gadus, mazais pieteicās jau pēc nepilna pusgada. Visas sievietes neapzināti paļaujas, ka gaidīšanas laikā vīrietis būs stiprais balsts. Bet Migels tikko bija pārcēlies uz dzīvi otrā pasaules malā – vai viņš spēja atbalstīt, kad jums tas bija vajadzīgs?

    – Tas nebija vienkārši. Ja pat sieviete pirmajos grūtniecības mēnešos nespēj apjaust, kā tas ir, ka bērniņš jau ir puncī, tad vīrietim tas ir vēl sarežģītāk. Vienīgais, ko viņš redz, – sieviete kļuvusi kašķīga, raud, viņai ir slikta dūša, varbūt pat visu dienu neiznāk no tualetes. Un ja pats vēl tikko kā zemei cauri izkritis... Protams, Migelam nebija viegli. Bet viņam piemīt spēja pārkāpt sev pāri. Migels māk visu, kas uzkrājies, norīt un atsākt no kaut kāda nulles punkta. Viņam izdevās uztvert tā – viņai tagad ir mendeļi, viņa tagad raudās pie katra sīkākā iemesla, bet man nav vis jākoncentrējas uz sīkajiem iemesliem, bet gan to, ka neko nevar mainīt, – kādu laiku sieviete raudās. Jo ir stāvoklī.

    – Vai Migels vēlējās braukt uz Latviju?

    – Lēmumu braukt uz Latviju pieņēmu es. Citādi nevarēju. Jau trīs gadi Argentīnā – biju tik nogurusi no dzīves svešumā. Migels bija tik labs, ka atbrauca man līdzi. Šī ir ceturtā valsts, kurā viņš dzīvo. Migela ģimene ir Čīlē. Mēs iepazināmies, kad abi dzīvojām un darbojāmies kristīgajā komūnā. Es tur devos pēc atkarību perioda, lai atrastu veidu, kā aizpildīt tukšumu savā dzīvē. Migels komūnā nonāca, cīnīdamies par taisnību. Viņš ir revolucionāri noskaņots, ļoti asi reaģē, kad notiek dažādas politiskas netaisnības. Kādu laiku strādājām komūnā arī tad, kad bijām jau precējušies. Bet dzīve komūnā mazliet atgādina dzīvi siltumnīcas apstākļos. Kādā dienā pārtraucām darbu šajā organizācija un pārcēlāmies uz Buenosairesu. Pēc laika atbraucām uz Rīgu. Te bija sākusies krīze, nevienam no mums nebija darba. Tad mani uzaicināja uz pirmajām lomām un vienlaikus pieteicās mazulis.

    Mēs abi ar Migelu esam kā sprēgājošas pagales, abiem ir kreftīgi raksturi. Ik pa laikam Dievs manas domas kā tādu spītīgu ēzeļmāti pagriež citā virzienā. Pagriež arī atpakaļ attiecību veidošanā. Ja tā nebūtu, mēs droši vien nebūtu palikuši kopā.

    Vai vispār iespējams mūsdienās saglabāt laulību, ja Dievs nenotur divus cilvēkus kopā? Varbūt kaut kur dziļos laukos, kur nav apkārt citu cilvēku. Un tad pāris stāsta, ka joprojām sitas pa dzīvi kopā. Bet pilsētā, teātra vidē? Ir taču skaidri redzams, ka tas nav cilvēka dabā – palikt uzticīgam, būt altruistam.

    – Pret savu bērnu gan vecāki parasti ir vispatiesākie altruisti.

    – Tā notiek. Gandrīz katrs cilvēks ar savu nepilnīgo dabu tomēr bērnam mēģina dot visu labāko. Bērns – tā ir ļoti laba iespēja mēģināt pārkāpt pāri savam egoismam. Kad bērns piesakās, viņa vecākos jānotiek būtiskām izmaiņām. Diemžēl ne vienmēr tās notiek. Poza: «Bērns pieteicies, bet es savā dzīvē neko nemainīšu!» man nešķiet gudra rīcība. Tad man žēl tā bērniņa, kura mamma turpina smēķēt, viņu gaidot, vai dara ko citu, kas noteikti bērnam nenāk par labu.

    – Kādas pārmaiņas izjūtat sevī pēc bērna piedzimšanas?

    – Vispār esmu emocionāli nestabila. Mani ļoti ātri var nokaitināt. Tikai ne bērns! Bērns ar savu raudāšanu nevar mani izsist no rāmjiem pat tad, ja jūtos nokaitināta. Šīs jūtas, esot kopā ar mazo, nekādi neizpaužas manā rīcībā. Citādi ir, ja, piemēram, vīrs mani nokaitina, – vienā brīdī viņš noraujas.

    Bērns nevar mani tā izvest. Es taču saprotu, ka viņš ir mazs bērniņš. Un – man nekādas lietas nav jārisina ar manu bērnu! Viņš vienkārši ir, viņš aug un rīkojas tā, kā viņš spēj rīkoties. Nav nekādu manipulāciju. Kamēr bērniņš ir tik mazs, viņš raud, jo ir kāda būtiska vajadzība – gribas ēst, kaut kas sāp, ir auksti. Viņš pat vēl uzmanību nepieprasa apzināti, bet tad, kad tā nepieciešama.

    – Vai jums bija priekšstats, kāds Migels būs kā tētis? Vai bija kādi pārsteigumi?

    – Viņš sevi jau tagad uzskata par ļoti svarīgu bērna audzināšanā. Kamēr gaidīju Pāvilu Andresu, Migels bieži teica, ka apskauž mani par to, ka jūtu, kā bērniņš kustas. Viņš tikai varēja ķert šādus mirkļus, kad es viņu pasaucu. Bija tādi brīži, kad es aizmigusi gulēju, bet Migels negulēja, tikai bija blakus un turēja roku man uz vēdera. Tad viņš sajuta, ka mazais iekšā mierīgi kustas savā nodabā un mani tas nemaz netraucē. Tas viņam šķita tik savādi un jauki! Migels piedalījās arī dzemdībās. Un piedalās visā, kas saistīts ar mazuli.

    – Vai ir mainījusies jūsu iekšējā izjūta – vai jūs esat tā pati Maija, kas bijāt pirms mazuļa piedzimšanas?

    – Es nezinu. Man nav nekādas dogmu, pēc kurām es dzīvoju. Vienīgie likumi ir tie, kas mīt dziļi sirdī. Bet tos var uzzināt tikai, ja dzīve piespiež pie sienas. Tagad kopā ar bērnu katra diena ir īpaša. Es beidzot saprotu, cik maz vajag, lai es būtu laimīga.

     

    Teksts: ILZE OLŠTEINA

    Foto: no izdevniecības «Žurnāls Santa» arhīva

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+