Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Man abi bērni ir dzimuši agrāk – Knuts pavisam nedaudz, bet Klāra vairāk nekā mēnesi pirms paredzētā laika. Zināju, ka meita dzims agrāk, taču neko nevarēju darīt, lai tā nenotiktu. Tas bija viņas mazais plāniņš – iemācīt mammai, ka ne visu šai dzīvē spējam ietekmēt, mainīt, ieplānot.
Tā kā neviens neslēdz līgumus ar priekšlaikus dzimušo bērnu nodaļu, slimnīcā ierados no ielas. Mani atveda Armands ar Knutu – Knuts tobrīd bija iemidzis, un es pati tā īsti neticēju, ka tiešām būs jāpaliek. Armandu nelaida tālāk par slieksni, jo viņš nebija veicis plaušu rentgenu, turklāt kādam bija jāpaliek ar dēliņu. Tad nu es tiku uzņemta nodaļā uz tā saucamo saglabāšanu – man deva zāles, lai bērniņam attīstītos plaušas, paturot prātā, ka ikviena stunda manā vēderā Klārai ir ieguvums. Tā vismaz man pateica.
Liels bija mans pārsteigums, kad pēc divām dienām no daktera dzirdēju pārmetumu, ka neesmu savā palātā – biju aizgājusi pačurāt –, jo pēc piecām minūtēm paredzēta operācija! Atšķirībā no Knuta, kas gulēja ar dupsi pa priekšu un tāpēc piedzima ar ķeizargriezienu, Klāru man tikai nožvadzināja gar acīm, nevis ļāva pieskarties viņas rociņai vai vaidziņam. Taču tas vēl būtu sīkums. Tad es dzirdēju skaitļus, kas mani šokēja. Viens kilograms 846 grami. Visu laiku biju cerējusi, ka būs vismaz divi kilogrami.
Nezin kāpēc man šķita, ka divi kilogrami – tas ir normāls cilvēka svars, bet kilograms astoņsimt… tas jau tikai drusku vairāk par cukurpaciņu.
Biju sazāļota, bērnu vairs todien neredzēju, tomēr no rīta sešos cēlos, kaut ar ķeizargrieziena rētu tas nav tik vienkārši, un gāju meklēt savu meitu. Vaicāju medmāsām, un viņas man parādīja vienā no caurspīdīgajām kastītēm guļošo sīciņo cilvēciņu. Prasīju, vai nevaru viņu barot. Man neļāva – teica, ka viņa esot par mazu, lai tā nopūlētos zīžot, tāpēc viņai jau bija dots maisījums no pudelītes, turklāt viņa bija pieslēgta pie sistēmas.
Gribēju viņai nomainīt autiņus. Medmāsa laipni to ierādīja un uz manu jautājumu par savu pieniņu ieteica to ik pa stundai atslaukt, jo mazajai jāēd ik pa divām stundām. Tas nozīmē, ka ik stundu slaucu pienu un nesu uz mazulīšu telpu, kur viņi gulēja, nošķirti no mammām. Tas nav ne viegli, ne vienkārši.
Piebildīšu, ka Knuts man pudelītes nebija redzējis, un es lepojos, ka man ir mierīgs un pareizs bērns, kas ēd krūti…
Vienīgais, ko varēju darīt, lai būtu tuvāk Klārai, sēdēt viņai blakus – visi zināja teikt, ka bērni to jūtot. Mainīju autiņus un devu pudelīti, jo ļoti pārdzīvoju, ka tagad esmu slikta mamma, jo nevaru viņu likt pie krūts, nevaru paņemt pat rokās! Pie manis nāca ciemiņi, zvanīja un apsveica – un es mulsu, jo nesapratu, par ko. Man nešķita, ka mani vajag apsveikt, tāpēc vēl tagad, kad citiem dzimst bērni, es īsti nesaprotu – vajag vai nevajag apsveikt, jo varbūt mamma nemaz negrib, lai viņu apsveic? Bija arī viedoklis, ka tagad jau gan mēs pa slimnīcām vien dzīvosim. Tas mani vēl vairāk šokēja, jo manī bija stingra pārliecība – ar Klāru viss būs labi, viņa nebūs slima, tikai maza.
Kādudien palātā ienāca zīdīšanas veicināšanas grupa un jau grasījās sākt to lekcijas daļu, kur ir par krūts piena veselību, kad es ļoti aizkaitināta nolasīju viņām savējo – par to, ka ļoti labi zinu, cik veselīgs ir mātes piens, jo mans dēls neko citu nav redzējis, bet tagad mana meita ir tik maza, ka dakteris man neļauj dot viņai savu pienu, jo tas nav tik kalorijām bagāts kā maisījums. Daktere bija apsolījusi laist mani mājās, ja Klārai pieaugs svars, un ieteica dot maisījumu, jo tad svars pieaugšot… Saprotams, es gribēju doties ātrāk mājās!»
