• Šobrīd

    weather img

    Rīga +8°C

    Pirtīžu tradīcijas agrāk un tagad

    Grūtniecība
    Tīna Sidoroviča
    Tīna Sidoroviča
    27. jūnijs, 2018
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: no izdevniecības ŽURNĀLS SANTA arhīva
    Šis mūsdienās popularitāti atguvušais pēcdzemdību rituāls arī senos laikos nozīmēja gluži vienkāršu lietu – pirmo mazgāšanos pēc dzemdībām mammai un bērniņam. Tomēr ir zināmas atšķirības, kā pirtīžas notika agrāk un kā – mūsdienās. Pieredzē dalās pirtīžu veicēja un pēcdzemdību dūla Dace Miezīte.
    • Pirtīžas mūsu senči veica astotajā dienā pēc bērniņa piedzimšanas jeb dienu pirms krustabām, kas notika devītajā dienā. Mūsdienās mammai tik ātri pēc dzemdībām nav jāraušas laukā no mājas, lai ietu slaukt govi vai atgrieztos savā darbavietā. Tāpēc pirtīžas var notikt līdz bērna triju mēnešu vecumam, bet vispiemērotākie pirtīžām esot aptuveni mēnesi veci mazuļi. Pirtīžas var veikt arī gadu vecam mazulim.
    • Senos laikos, kad viensētas nebija aprīkotas ar sanitāro mezglu (dušu, tualeti un vannu), pirti kurināja reizi nedēļā, lai nomazgātos. Pirtīžas bija uzreiz pēc tam, kad jaunā māmiņa nedēļu bija dzīvojusies gultā vai savā istabā. Tas, ka viņai nebija beigusies pēcdzemdību asiņošana, netraucēja pirts apmeklējumam, jo nolūks bija nomazgāties. Arī mūsdienās sieviete var apmeklēt pirti, kad pēcdzemdību asiņošana vēl turpinās, jo parasti tad mazgājamies katru dienu.
    • Agrāk pirtīžās piedalījās tikai sievietes. Mūsdienās arī tēti ir ļoti iesaistīti bērna gaidīšanā un dzimšanā, tāpēc viņiem pirtīžās pienākas sava vieta. Tētis var palīdzēt gan pirti iekurt, gan ūdeni sarūpēt, gan piedalīties saru dzīšanā un vēlāk arī mazuļa pieskatīšanā.
    • Sendienās ļaudis mazgājās pirtī, bet mūsdienās – vannasistabā, tāpēc, protams, arī pirtīžas jeb māmiņas un bērniņa nošķiršanas rituālu var veikt mājās, pat daudzdzīvokļu mājas vannasistabā.
    • Senos laikos pēc krustabām bērns sāka gulēt šūpulī, nevis kopā ar mammu. Būtu jauki, ja arī mūsdienās vismaz mazuļa pirmajā dzīves nedēļā (un noteikti arī ilgāk) mamma un bērns, ciemiņu netraucēti, mierīgi dzīvotos pa kopīgu gultu.

    Kas notiek pirtīžās?

    Dūlas Daces Miezītes rīkotajās pirtīžās parasti ir divas daļas: pirmā tiek veltīta bērniņam, otrā – mammai. «Sākumā mēs iepazīstamies, aprunājamies, pēc tam ejam līdz 40 grādiem iesildītā pirtiņā, kur bērnu liek vanniņā.
    Mammai lūdzu jau iepriekš izvēlēties un sagatavot augus, ko liksim bērna vanniņā. Savukārt tētiem ir uzdevums sagādāt kādu sudrablietu (monētu vai karoti), ko arī ielikt vannā un kas bērna dzīvi simboliski piepildīs ar bagātību un pārticību.
    Mūsdienās šī visbiežāk nebūs bērna pirmā vannas pelde, bet īpašākā gan,» ir pārliecināta dūla. Vannojot bērniņu, klātesošie sūta labas domas, vēl bērnam labu un nodzied arī kādu dziesmu – tā ir ceļamaize viņam. Arī simboliski un maigi ieper ar liepu vai ozola slotiņu. Pēc tam, kad bērna āda ir izmirkusi, notiek saru dzīšana. To dara, masējot mazuļa ādu ar mātes pienu vai mīklu, pēc tam noskalo tajā pašā siltajā vanniņas ūdenī. Līdz ar lipīgo mīklu ādas virspusē parādās sari – mazi, pelēki, gaiši vai melni matiņi. Jāatceras, ka pasākuma karalis tomēr ir bērns, tāpēc visi notikumi jāpielāgo bērna ritmam – ja vajag, mazais pačučēs, pakakās, paēdīs, bet citi pagaidīs. «Labāk dzīvoties tā, it kā mums piederētu viss pasaules laiks, un neko citu šajā dienā neieplānot,» uzskata Dace. «Tikai tad, kad mazais labi paēdis un saldi iemidzis, mazuļa pieskatīšanu var uzticēt tētim vai citam tuviniekam, lai mamma var saņemt to lutināšanu, kas pienākas viņai.» Pastāv uzskats, ka pēc saru dzīšanas bērniņš nebūs tik gražīgs, labāk un mierīgāk gulēs. Dace Miezīte atzīst: «Līdz ar pirtīžām mammai beidzas grūtniecības un dzemdību periods, tā ir iespēja doties prom no mājas, izrunāt savu dzemdību stāstu ar citām sievietēm, simboliski vēlreiz pārgriezt nabassaiti ar bērnu.» Ja mammai bijusi šāda iespēja izpūst gaisu – izrunāties un emocionāli uzlādēties pirtīžu rituālā –, viņa aizbrauc mājās mierīga, un mazuļa kreņķi viņai sagādā daudz mazāk raižu.

    Kas ir sari?

    Vienas taisnības šajā jautājumā nav. Iespējams, tās ir atliekas no dziedzerīšiem, kuri izdala sierveida ziedi – Vernix caseosa. Tā apņem bērniņu, dzīvojot mammas puncī, un palīdz ādai ūdenī neatmiekšķēties. Kad mazulis piedzimst, šie dziedzeri viņam vairs nav vajadzīgi, tādēļ tie atmirst un pamazām uzsūcas vai noberžas ar veco ādas slānīti. Ir arī teorija, ka sari bērniņam zem ādas veidojas dzemdību hormonālās darbības rezultātā.  

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+