Mammas pieredze: Kā pārdzīvot bērniņa zaudējumu

«Ar savu stāstu vēlos psiholoģiski atbalstīt sievietes, kuras piedzīvojas tādu pašu situāciju. Visbiežāk viņas noslēdzas un nevēlas par to runāt, tādējādi nesot šo sāpi sev līdzi visu mūžu,» saka Ramona, kura piedzīvojusi medicīnisko abortu.
Medicīniskais aborts
Elīna Medene
16. aprīlis

Saglabāt

Foto: Pixabay

Vēl bez aizdomām

Ramonas pirmā grūtniecība noritēja labi. Meitiņa bija liela un dzemdību procesā iegriezusies tā, ka bija jāveic ķeizargrieziens. Kad meitai apritēja gads, vecāki sāka domāt par otru bērniņu. Pirmās ārsta apskates un analīzes liecināja par normālu grūtniecību. Tā kā Ramona vēl baroja ar krūti vecāko meitu, mēnešreizes nebija tik regulāras un otrā bērniņa ieņemšanas laiku nebija iespējams precīzi noteikt. Tāpēc daktere nosūtīja Ramonu uz ultrasonogrāfiju nedaudz agrāk kā parasti. «Devos pie ārsta uz Rīgu. Tas notika no rīta, bērniņš nekustējās, iespējams, vēl gulēja, tāpēc daktere lūdza mani iet pastaigāties, lai mazuli pamodinātu. Devos uz apskati otrreiz. Biju mierīga, jo man nebija ne mazāko šaubu, ka varētu kaut kas nebūt kārtībā – nebija ne nelabumi, ne velkošas sāpes, ne aizdomīgi izdalījumi, arī pati jutos ļoti labi.»

Ir problēma. Vairākas

«Daktere mani apskatīja un teica: «Ramona, ir problēma. Bet nav viena, ir vairākas!» Pirmā problēma – auglim nebija attīstījušās smadzeņu daivas atbilstoši tam nedēļu skaitam, kāds bija, turklāt daiva bija tikai viena. Otrā problēma – greizas kājiņas un rociņas, kas nozīmē smagus kustību traucējumus. Trešā problēma – līdz galam neizveidojies mugurkauls krustu daļā, līdz ar to vaļējas muguras smadzenes. Tas bija kā zirga spēriens pa muguru. Tev iesper, tu aizlido, smagi nokrīti, un tev ļoti sāp visas maliņas.

Vēl nenokāpusi no apskates krēsla, jau sapratu: no bērniņa ir jāšķiras, jo viņa dzīve būs mocības.

Zināju, ka emocionāli un fiziski netikšu ar to galā, jo man jau ir viens vesels bērns, kam nepieciešama uzmanība un rūpes.» Šoks bijis tik liels, ka Ramona nedomādama izbraukusi ar automašīnu cauri visai Rīgai, ar vienu roku stūrējot, otrā turot telefonu un runājot, lai gan vienmēr ir ļoti piedomājusi par satiksmes drošību. «Domāju tikai par to, kāpēc tas notika tieši ar mani… Dzīvoju tik veselīgi, nelietoju alkoholu, nesmēķēju, biju laimīga. Es skaļi kliedzu, cik spēka… Visas emocijas izlaidu ārā. Jo apzinājos, ka, aizbraucot mājās, man jābūt stiprai, jo mani gaidīja meitiņa,» par pirmo dienu šoku stāsta Ramona.

Nešaubīga izvēle

Ramonu nosūtīja pie ģenētikas speciālistes. Vairāk nekā stundu pētot augli, ārsti atklāja vēl vairāk problēmu – multiplās attīstības anomālijas (holoprozencefālija, spina bifida, greizā plauksta), kas visdrīzāk būtu letāls iznākums bērnam. Bērns vai nu piedzimtu un nomirtu dažu minūšu laikā, vai arī nemaz nesagaidītu piedzimšanu. «Šis fakts pilnīgi skaidri noteica manu izvēli. Arī ārsti mani atbalstīja, teikdami, ka bērns jebkurā gadījumā nebūtu izdzīvojis. To sapratu arī pēc attēla ultrasonogrāfijā – viņam pat nebija attīstījusies seja un viņš gandrīz nekustējās. Vīrs nepiedalījās šajos izmeklējumos, jo nevēlējos, lai viņš redz, kā izskatās slims bērniņš.» Pārbaudē atklājās, ka bērniņš ir arī vecāks, nekā bija domāts, – viņam bija jau piecpadsmit, nevis vienpadsmit nedēļas.

Procedūra ar prāta spēku

Lai noskaidrotu, vai bērna anomālija ir ģenētiska problēma vai apstākļu sakritība, tika nolemts veikt amniocentēzi. Veicot analīzi, ārsts ar garu adatu caurdur vēderu līdz dzemdei, lai paņemtu augļūdens paraugus. «Amniocentēzes laikā nedrīkstēja būt saspringta neviena ķermeņa daļa, it īpaši vēdera lejasdaļa. Tas bija milzīgs darbs ar prātu – apzināti atslābt, ignorēt emocionālās sāpes, lai nesaspringst muskuļi. Domāju pozitīvas domas, noskaņoju sevi uz to, ka jāizdara visas šīs procedūras, lai zinātu, kas mūs gaida turpmāk,» atceras Ramona. Viņa atzīst, ka tā ir veiksme neveiksmē, ka gaidāmā bērniņa anomālijas atklājās salīdzinoši agrīnā periodā, jo abortus veic līdz augļa 12 nedēļu vecumam. Pēc tam būtu bijis vēl psiholoģiski sāpīgāks stāsts – bērnu vēderā iemidzina, bet mammai pašai bērniņš ir jāpiedzemdē. «Medicīnisko abortu man veica tikai četras dienas pēc tam, kad uzzināju par bērniņa veselības stāvokli. Tas notika Ogres slimnīcā, kur jau biju laidusi pasaulē savu pirmo bērnu. Izvēle – veikt medikamentozo vai instrumentālo abortu – bija par labu otram, un tas notika vispārējā narkozē zelta roku gādībā un emocionālā atbalstā.»

Atvadas neredzot

«Biju jau tā izraudājusies, ka šajā dienā nenobirdināju nevienu asaru. Kad daktere jautāja, vai es vēlos bērnu apglabāt, atbildēju noraidoši, jo man vairs nebija psiholoģiskā un gara spēka uz viņu paskatīties… Es būtu salūzusi. Tajā dienā viņam teicu: «Tev tur augšā būs labāk.»

Man tagad ir divi bērni – viens uz zemes un viens debesīs. Tā mēs atvadījāmies.

Neuztvēru to kā bēres, bet atvadas,» Ramona atceras ar asarām acīs. Mediķu attieksme bija atbalstoša, viņi mierināja Ramonu, lai neuztraucas – viņai vēl būšot pulciņš veselu bērnu. Dzīvē vienkārši tā notiekot. «Ar prātu jau to visu saprotu, bet nedod mieru jautājums – kāpēc tas notika tieši ar mani? Reizēm tā šķiet kā netaisnība, ka vecākiem, kuri ļoti vēlas bērniņu, to nedod, bet tiem, kuri tos nevēlas, dod katru gadu pa vienam… Turklāt veselus. Pēc tam, kad asaras izlietas, jau nāk saprašana, ka ne es pirmā, ne vienīgā, tāpēc gribu iedrošināt sievietes par to runāt un arī veikt pārbaudes laikus, jo tas neko nemaksā.»

Lielākais atbalsts – ģimene

Pirmā nedēļa bija ļoti smaga. Ramona visur redzējusi grūtnieces, zīdainīšus un mazus bērniņus, un asaras riesušās acīs pašas no sevis. «Jutos tā, it kā būtu zaudējusi kaut ko, kas man jau bija kļuvis mīļš. Vīrs mani ļoti atbalstīja, reizēm pasakot arī ļoti stiprinošus vārdus. Viņš arī ļoti gaidīja šo bērniņu. Tikpat ļoti pārdzīvoja arī mana mamma, kura ir mana labākā draudzene. Kā sieviete un māte viņa īpaši izjuta manas sāpes. Bet vislielākais atbalsts man bija mazā meitiņa Marta, pateicoties viņai, neieslīgu depresijā. Es paskatos uz meitiņu, kura ir vesela, smaidīga un priecīga, un saprotu, ka man ir jādzīvo viņai. Un tā tās dienas pagāja. Biju stāstījusi savai meitiņai, ka mums būs brālītis vai māsiņa, bet pēc tam, kad tas viss notika, teicu viņai, ka bērniņš bija ļoti, ļoti slims un viņam būs labāk citur. Domāju, ka viņa to labi saprata. Pēc šī notikuma viņa mani ļoti uzpasē. Jūtu, ka esmu viņai pastiprināti vajadzīga, un šī manis vajadzēšana, godīgi sakot, ļoti palīdz. Meitiņas dzīvesprieks un aktivitāte mani atgriež dzīvē,» stāsta Ramona. «Ja tas būtu mans pirmais bērns vai ja vairākus gadus nebūtu varējusi tikt pie bērniņa un notiktu kas šāds, tas noteikti būtu nesalīdzināmi lielāks trieciens. Varu pateikties savai jaunībai, man ir tikai 26 gadi, vēl visa dzīve priekšā. Tas varbūt arī ir sava veida mierinājums. Esmu gatava jaunam bērniņam, bet vīrs vēlas pagaidīt, jo, viņaprāt, šis notikums, iespējams, bija zīme, ka vēl nav īstais laiks otrajam.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs