Kad pirmoreiz kļūt par mammu 20, 30 vai 40 gados?

Grūtniecība
Kristiāna Kalniņa
Kristiāna Kalniņa
Mans Mazais
Mans Mazais
13. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Gan Rietumeiropā, gan Latvijā vecākiem ir tendence bērnu plānot arvien vēlāk, lai gan laiks, kurā mazuli var ieņemt, sievietei ir ierobežots. Vai ir tāds viens labākais vecums, kad kļūt par mammu pirmoreiz? Konsultē Dina Ceple, ārste un vecmāte, ģimenes veselības centrā Stārķa Ligzda, Līga Bernāte, psiholoģe, psihoterapeite, Marija Mohova, ginekoloģe.

Pēc 30 gadiem bērnu ieņemt grūtāk

Pēc ginekoloģes Marijas Mohovas vārdiem, ka fizioloģiski noteikti labākais vecums, kad laist pasaulē savu pirmo bērnu, ir pirms 30 gadu vecuma. Viens no iemesliem – līdz tam sievietes organisms ir veselāks, ir mazāk blakusslimību, piemēram, pēc 30 gadu vecuma daudzām sievietēm sāk palielināties svars, paaugstināties asinsspiediens, pieaug cukura diabēta risks, sieviešu dzimumorgānu sistēmā var būt vairāk infekciju.

Kā otru būtiskāko aspektu Marija Mohova min fertilitāti jeb iespēju palikt stāvoklī – līdz 30 gadu vecumam sievietes olšūnu rezerves ir ļoti labas un, pēc statistikas datiem, vislabākā iespēja palikt stāvoklī. «Sieviete olšūnas zaudē katru mēnesi, bet no 27 gadu vecuma – pastiprināti. Fertilitāte sāk samazināties pēc 30 gadu vecuma, pēc 35–37 gadu vecuma tas notiek ievērojami straujāk,» stāsta Marija Mohova. Bieži vien vēlākā vecumā – pēc 40 gadiem – sievietei jau vairs nav savu olšūnu, un tad, lai iestātos grūtniecība, jau nepieciešamas donora olšūnas.

Reizēm olšūnu rezerves ir izsīkušas jau ap 35 gadu vecumu.

«Pēc 35 gadu vecuma neauglība krasi palielinās. 20 gados neauglīgas ir aptuveni 6% sieviešu, 35 gadu vecumā tie ir jau 15% sieviešu, 40 gadu vecumā – 30%, 44 gadu vecumā – 64%,» stāsta Marija Mohova. Kā plusu grūtniecībai vēlīnā vecumā Marija Mohova min pieredzi. Viņa norāda, ka vecākas sievietes nereti bērnam ir emocionāli gatavākas nekā, piemēram, māmiņas 16 vai 18 gados.

Ikviens bērns ir dāvana

«Mūsdienās cilvēkiem ir liela vēlme ielikt visu rāmjos. Ir labākais laiks, kad precēties, labākais laiks, kad bērnus radīt. Tomēr Dievam nav tāda pareizā laika, un jebkurš laiks, kurā rodas bērni, ir labs.

Dažbrīd mēs cilvēkam iedodam vērtējumu – 30 gados radīt bērnu ir slikti, 18 gados – arī slikti, un tad ir kaut kādi pareizie laiki, kad radīt bērnu.

Man ļoti patīk Bībeles pants: Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Tas nozīmē, ka mums nepieder vara pār bērna ieņemšanu un piedzimšanu, tādēļ atturēsimies arī no vērtējuma,» viedokli pauž ārste un vecmāte Dina Ceple. Arī psiholoģe Līga Bernāte piekrīt, ka nevar nosaukt vienu vecumu, kad sieviete būtu psiholoģiski gatava laist pasaulē pirmo bērnu. Ir ļoti dažādi pētījumi, pat tādi, ka īstais laiks ir neilgi pēc 30 gadu vecuma. «Protams, fizioloģiski laiks pēc 30 gadu vecuma ir tas, kurā iespēja veidoties attīstības traucējumiem ir lielāka, tomēr būtiskākais – vai pārim ir sajūta, ka bērnu gribas, vai viņi to plāno, vai ir runājuši par bērnu, vai ir pārliecināti, ka grib ģimeni. Svarīgi, cik stabili viņi ir kā partneri.»

Patiesībā jebkurš laiks ir labs, lai kļūtu par māmiņu. Esam iemācījušies pat ārpus ķermeņa savienot olšūnu un spermatozoīdu, un apaugļošanās ir kļuvusi it kā cilvēku kontrolējama. Tomēr ne katrs mēģinājums šādi tikt pie mazuļa ir sekmīgs un mums jebkurš bērns jāuztver kā dāvana, norāda Dina Ceple.

Svarīgākā ir motivācija

Līga Bernāte uzsver, ka svarīgs ir ne tik daudz sievietes vecums, bet gan motivācija, kāpēc viņa vēlas bērnu. Reizēm sievietēm ir fantāzijas par to, kā pucēs meitiņu vai dēliņu, varbūt vienkārši apnicis darbs, un bērnu sieviete redz kā iespēju dzīvot mājās, citas tic, ka bērns glābs attiecības, palīdzēs noturēt vīrieti, vēl kādai vienkārši gribas ko jaunu dzīvē vai arī lai būtu kāds, ko mīlēt. «Svarīgi saprast, vai iemesli ir šādi vai arī mums tiešām gribas būt trijiem, kas būtu pareizāka motivācija bērna radīšanai,» tā Līga Bernāte.

Jebkurā vecumā mamma var sniegt bērnam kaut ko citu, piemēram, jaunākai mammai varbūt veselība ir stiprāka, bet nobriedusi sieviete, iespējams, vairāk padomās par veselīgu dzīvesveidu, tomēr vienas receptes nav.

Vispirms karjera, tad bērns

«Diemžēl ir sievietes, kas nav pietiekami labi informētas un neapzinās, ka, pieaugot vecumam, palielinās arī riski grūtniecības laikā, gan arī grūtāk palikt stāvoklī. Mēs tiecamies pēc vairāk naudas un sasniegumiem karjerā, bet mūsu olšūnu skaits tikmēr samazinās,» norāda ginekoloģe Marija Mohova. Viņai daudzviet reproduktoloģijas kongresos nācies dzirdēt, ka nereti rietumos sievietes pat apzināti plāno grūtniecību 40 gadu vecumā un pat vēl pēc tā, un tad spiestas vērsties neauglības klīnikā, lai izmantotu donoru olšūnas.

Bērnu nevajadzētu uztvert kā šķērsli karjerā, tomēr situācijas ir dažādas, norāda psiholoģe Līga Bernāte. Protams, ir brīdis, kad karjera var būt svarīgāka, un tad sievietei var būt bažas, ka bērns un karjera ir neapvienojamas lietas.

Tomēr gaidīt maģisko mirkli, kad varēs ieplānot bērnu, psiholoģe neiesaka, jo bērns ir kā brīnums, par kuru nevar zināt, kā sanāks.

Daudz ir dzirdēts, ka tiek plānota karjera un tad bērns, tomēr mēdz būt arī tā, ka plāns nojūk, un bērns vēlāk var arī nepieteikties. Līga Bernāte atzīmē, ka materiālie apstākļi un drošības sajūta bērna audzināšanai, protams, ir nozīmīgi, tomēr ne tik ļoti, lai bērna plānošanu atliktu un atliktu, drīzāk svarīgi, kā ģimene sabalansē naudas pelnīšanu ar bērna radīšanu un audzināšanu. «Mazam bērnam liels ieguldījums nemaz nav vajadzīgs – sākumā tikai pamatlietas. Zīdainim neko neizsaka, vai rati ir dārgi vai lēti, vai viņa bodijs ir Gucci vai Centrāltirgū pirkts, viņam svarīgāks ir mīļums, vecāku tuvums. Der atcerēties, ka lielākoties vecāki mūs arī audzināja bez elektriskajiem šūpulīšiem, un tas nav iemesls nelaimīgai bērnībai,» saka Līga Bernāte.

Ļoti jauna mamma

Par sievietes auglību liecina menstruācijas, kas vidēji sākas 13 gados un nozīmē to, ka meitene var palikt stāvoklī. Tomēr arī no fizioloģijas viedokļa 13 gadi ir daudz par agru – organisms vēl nav tik nobriedis, un šai grūtniecībai varētu būt arī komplikācijas, stāsta Marija Mohova. Arī ap 18, 19 gadu vecumu parasti sievietes psiholoģiski nav gatavas grūtniecībai, taču to nevar vispārināt. Ārste un vecmāte Dina Ceple atzīst – daža jauna māmiņa pat var būt lielākā garīgā briedumā nekā tā, kas gados vecāka.

«Brieduma trūkums 20 gados var sarežģīt dzīvi pašai māmiņai, taču tas netraucē bērnam sniegt viņam nepieciešamo mīļumu,» viedokli pauž Līga Bernāte. Viņa pieļauj, ka arī tik agrā vecumā daļa sieviešu bērnu vēlas apzināti, tikai jautājums, kāda īsti ir motivācija, vēloties kļūt par mammu, – citai tā var būt vēlme aizbēgt pašai no savas vecāku ģimenes, citai – vēlme pieaugt. Tomēr visbiežāk šajā vecumā kļūšana par mammu ir nejaušība.

Ir mammas, kas ļoti agri laidušas pasaulē bērnu un viņu izaudzina ļoti labi, tomēr ir arī gadījumi, kad bērnu faktiski audzina vecmāmiņa, nevis mamma.

Gados ļoti jaunām grūtniecēm Marija Mohova iesaka pievērst uzmanību tieši emocionālajai sagatavotībai – apmeklēt māmiņu skolas, iespējams, arī psihologu. Ļoti jaunai māmiņai īpaši svarīgs ir vecāku atbalsts. «Agrāk kopā dzīvoja vairāku paaudžu sievietes, un tas lielā mērā bija arī emocionālais atbalsts. Šādai dzīvei, protams, ir arī savi mīnusi. Patlaban jaunajiem vecākiem sākumā ļoti svarīgs ir atbalsts praktiskās lietās un lai būtu pieejama informācija – māmiņas bieži dalās pieredzē interneta forumos. Būtisks gados ļoti jaunai mammai ir arī partneris – svarīgi, kā vīrietis audzināts savā ģimenē, kā viņš redz sevi tēva lomā – vai iesaistās bērna audzināšanā jau no mazām dienām, vai arī viņam ir priekšstats, ka vīrietis ģimenē ir tikai apgādnieks,» norāda Līga Bernāte.

Dina Ceple akcentē – jebkurš mazulis ir dāvana, atbildība, rūpes un atteikšanās vienlaikus. «Kad ieraugu vecākus ar bērniem, slēpojot no kalna, mācot barot pīles vai metot akmentiņus dīķī, mana sirds atmaigst, jo es zinu, cik daudz pūļu, atteikšanos no savām vajadzībām un pat egoisma tas prasa, tāpēc katra mamma un tētis ir pelnījuši cieņu un apbrīnu,» pauž vecmāte.

MAMMU PIEREDZES

Meita piedzima 19 gadu vecumā

Karlīna par grūtniecību uzzināja vasarā, neilgi pēc skolas izlaiduma, 18 gadu vecumā. «Atceros, ka man bija ļoti bail, kā es pateikšu ģimenei. Pirmajai pateicu māsai un audžutēvam, un tad arī sapratu, ka viss būs kārtībā. Mammai parādīju ultrasonogrāfijas foto otrajā mēnesī,» stāsta Karlīna, norādot, ka ģimene viņu ļoti atbalstījusi gan grūtniecības laikā, gan vēlāk, audzinot meitu.

Bērns nebija plānots, tomēr Karlīnai jau iepriekš šķitis – viņa ļoti ātri kļūs par māmiņu.

«Skolā plānotājā biju izveidojusi sarakstu ar puiku un meiteņu vārdiem, biju iztēlojusies, kā tas būs, kad man būs bērns. Vēl tagad mājās, pie mammas, saglabājušies skolas domraksti, kuros bija jāraksta par sevi, vienmēr biju iztēlojusies, ka man būs ģimene un bērni. Tas vienmēr bija pirmais, nevis kaut kāda tur karjera,» atklāj Karlīna. Sākotnēji gan viņa mēģinājusi apvienot studijas augstskolā, neklātienē, ar bērna audzināšanu, bet tad sapratusi, ka tāds mācīšanās veids nav viņai – gribējies redzēt pasniedzējus, būt klāt, mainījušās arī studiju intereses. Visbeidzot studijas augstskolā Karlīna atsāka, kad meita sāka iet pirmajā klasē, nu mācās abas. «Man šķiet, Patrīcija, redzot, ka es mācos tieši tagad, ir vairāk motivēta mācīties arī pati,» pauž Karlīna.

«Ar bērna aprūpi galā tiku labi, tikai pašā sākumā, atceros, biju ļoti greizsirdīga uz visiem, kas nāca tikai pie bērna, bet ne pie manis. Šķita, ka man vajag uzmanību, es taču tādu darbu esmu izdarījusi!» tagad smejas Karlīna. Kad meita bija maza, viņa to bieži ņēma līdzi, dodoties pie draugiem. «Brīvdienās varēju aiziet patusēties, atstājot meitu pieskatīt mammai, un trijos nākt mājās, četros es viņu pabaroju, un mēs gulējām līdz rītam.»

Nebija sajūtas, ka visu dzīvi palaižu garām, bet, ja jutu, ka vajag iziet, vienkārši ņēmu ratus, kāpu tramvajā un braucu kaut kur staigāt.

Līdz divu gadu vecumam Karlīna dzīvoja kopā ar meitas tēti. Vēlāk attiecības izjuka, un kopš meitas divarpus gadu vecuma Karlīnai ļoti liels atbalsts ir tagadējais partneris, mamma, māsa un omīte. Viņa labprāt gribētu vēl kādu bērnu – tad noteikti neuzņemtos tik daudz darīt viena pati, vairāk iesaistītu savu dzīvesbiedru bērna audzināšanā, lai gan Patrīcijai ar savu tēti ir labas attiecības. Tāpat gribētu, lai draugs piedalās dzemdībās. Pirmajās dzemdībās ar Karlīnu kopā bija mamma, un tas ļoti palīdzējis.

Par mamu kļuvu 40 gadu vecumā

Lūcija pirms bērna piedzimšanas daudz strādājusi, un šķitis, ka būs grūti pārslēgties no darba uz mājas dzīvi, bet bērna ienākšana ģimenē notikusi organiski. Viņa saka – laikam beidzot bijusi tam gatava. «Kad mazā piedzima, man sākumā bija tāda eiforija, tāda nereāla sajūta. Neatceros, kad būtu tik daudz gulējusi kā pirmajos meitas dzīves mēnešos. Ja mums pie dakteres bija jābūt plkst. 11, tad tā mums abām bija katastrofa – piecelties tik agri, iziet no mājs,» stāsta Lūcija, norādot, ka viņai esot svešs jēdziens pēcdzemdību depresija. Gluži otrādi – pirmo reizi mūžā dzīvojot tik mierīgi un harmoniski. Lai gan Lūcijai vienmēr ļoti paticis arī darbs, viņa atzīst, ka tā esot cita veida harmonija. Grūtniecība bijusi ideāla, arī kā zīdainis Līva bijusi mierīga, naktī gulējusi no pulksten 12 līdz 6 rītā, tad Lūcija pabarojusi meitu, un abas gulējušas tālāk līdz pulksten 10, turklāt pati par sevi brīnījusies, cik mierīga varot būt. Licies, ka pati sevi nepazīst, arī tagad šķiet, ka esot līdzsvarotāka darbā. Lūcija smejas, ka bijusi apzinīga topošā māmiņa – gājusi jauno vecāku lekcijas paklausīties.

Sākumā visgrūtākais bijis atlasīt informāciju par bērna kopšanu un audzināšanu un iemācīties ticēt savai intuīcijai

Tik daudz rakstu un grāmatu par rāpošanu, pareizo svaru, kā piebarot un vingrināt, vai vest vai nevest, kad uz pulciņiem sūtīt – gribas jau būt ideālai un labākajai mammai, stāsta Lūcija. Pirmajā piegājienā neesot paveicies atrast dakteri, kuram pilnībā uzticēties. «Daktere teica, ka bērnam nepietiekot piena, bet es tam neticēju – nu kā varētu bērns gulēt visu nakti, ja nebūtu paēdis? Tad es nomainīju dakteri, kas savukārt sacīja – nē, viss taču ir kārtībā! Un tad es sapratu, ka turpmāk klausīšu savām izjūtām,» Lūcija atklāj.

Ieguvums, laižot pasaulē pirmo bērniņu 40 gados, viņai šķiet tas, ka jau ir gana padzīvojusi sev un vairs nav jāpārdzīvo, ka bērna dēļ kaut kur netiktu.

Lūcija saka – gadu skaits nav šķērslis aktīvi pavadīt laiku ar bērnu. «Braucam uz kalniem, un tepat, Dzegužkalnā, ejam uz kalnu ziemā, tur arī ir jaunas mammas, bet es neteiktu, ka viņas ir aktīvākas par mani. Domāju, ka tas atkarīgs no pašas mammas. Grūtniecības laikā vēl slēpoju, ar riteni braucu. Pašai tas arī bija izaicinājums – re, kā es 40 gados varu!» atklāj Lūcija.

Tā kā ģimenei pa rokai vienmēr nav omītes, Līva gandrīz visur tiek ņemta vecākiem līdzi. Lūcija stāsta: «Ņemam līdzi arī ceļojumos un nevaram iedomāties, ka mēs bez viņas varētu kur doties. Vīrs saka: «Nevar saprast, kā mēs tik ilgi bez viņas dzīvojām?» Pieņemu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, tagad gribu izbaudīt laiku ar bērnu. Redzu, ka viss, ko ieliekam bērnā, nāk atpakaļ. To jau var just – viņas mīļumu, visus mīļvārdiņus. Tas ir tā vērts!»

Interesanti!

Statistika liecina, ka dzimstības rādītāji pēdējos gados pazeminājušies jaunām sievietēm, bet palielinājušies vecumā no 30 līdz 39 gadiem. Eiropas Savienības valstīs mātes vidējais vecums ir 30 gadi. Vēl vēlāk dzimst bērni māmiņām Itālijā, Īrijā, Šveicē, Lihtenšteinā, jaunākās māmiņas ir Rumānijā un Bulgārijā (27 gadi). Mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – mātes vidējais vecums ir tāds pats kā Latvijā – 29 gadi.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+