GRŪTNIECES DIENASGRĀMATA. 37.–40. nedēļa

Par sava trešā bērniņa gaidīšanu stāsta Sindija Bergmane (38) no Rīgas, kura ar vīru Mārtiņu Bergmani (39) jau ir vecāki Katei (9 gadi) un Mārtiņam (4 gadi).
Pieredzes stāsts
31. augusts, 2018

Saglabāt

Foto: Pixabay

Jūtos lēna kā kuģis

Beidzamās nedēļas rit, lūdzot Dievu, lai mazais pagriežas, un cerot, ka dzemdības sāksies, lieki nevilcinoties. Zinu, ka trīsdesmit astoņās nedēļās bērniņš skaitās pilnībā iznēsāts, piedevām, ja viņš pats izdomā dzimt, viss ir vislabākajā kārtībā. Lēni kā kuģis plūstu pa dzīvokli un arī darīšanās ārpus mājas. Vēl varu pati uzvilkt zābakus, bet aiztaisīt gan ne. Katru reizi jālūdz palīdzība bērniem vai vīram. Kā par spīti faktam, ka pieliekties nevaru pilnīgi nemaz, rokas kļuvušas nepaklausīgas, gandrīz viss, ko paņemu, nokrīt zemē – pildspalvas, galda piederumi, diegu spolītes. Priecājos, ka katru reizi nav jālūdz, lai man palīdz, – visa ģimene uztver to ar sapratni. Ja mans lielais dēls blakus istabā dzird, ka man kārtējo reizi kaut kas izkrīt no rokām, viņš sauc: «Mammīt, neliecies, es jau nāku!» Ir dienas, kad mani tas aizkustina līdz asarām, bet ir dienas, kad uznāk dusmas uz sevi par nevarību. Mierina doma, ka drīz termiņš būs galā un šo problēmu vairs nebūs. Būs citas, bet par to es domāšu nākotnē, nevis tagad.

Joprojām šķērsguļā

Kopā ar dakteri un vīru nolemjam, ka dzemdības notiks Rīgas Dzemdību namā. Visi esam vienisprātis, ka tā ir vieta, kur ir visvairāk profesionāļu ar vislielāko dzemdību pieredzi. Dodos turp satikties ar ārsti, kuras uzraudzībā gribētu nonākt. Ārste ir tieši tāda, kādu viņu atceros, – gaiša, saulaina, tieša.

Sonogrāfijā tiek konstatēts, ka bērns joprojām ir šķērsguļā, galviņa atrodas man kreisajā sānu pusē. Sirds tonīši labi, viss izskatās labi.

Daktere saka, ka viss vēl var mainīties, tomēr mātes pasē ieliek rezolūciju – ja sākas dzemdības, tad jākonstatē bērna guļa un šķērsguļas gadījumā jātaisa ķeizargrieziens! Man piekodina – ja sākas kontrakcijas, bez liekas gaidīšanas jāsauc ātrā palīdzība un jādodas uz slimnīcu. Daktere arī piesaka, lai nevelk garumā, – bērniņš mainīgā guļā nozīmē arī to, ka netīšām var pārplēst augļūdeņus, nabassaite varot kaut kur ieslīdēt, un tas mums neesot vajadzīgs. Pārrunājam arī bērniņa apgrozīšanas iespēju. Teikšu godīgi – man ir ļoti bail no apgrozīšanas, esmu par to dzirdējusi tikai nepatīkamus stāstus. Kas to lai zina, cik tajos ir patiesības, cik izdomas, bet fakts paliek fakts. Turklāt no savas mammas uzzinu, ka pati esmu apgrozīts bērns, tas manu pārliecību apgrozīšanai par sliktu nez kāpēc tikai pavairo – mammas sejā redzu, ka to atcerēties nav patīkami, kaut arī kopš tā laika ir pagājuši trīsdesmit astoņi gadi. Daktere mani informē par apgrozīšanas iespēju, tomēr kā labāko līdzekli iesaka runāšanu ar bērnu – nolikties uz sāna, kur galviņa, un mīļi pierunāt pagriezties pareizi. Vienojamies par tikšanos pēc nedēļas, lai vēlreiz pārliecinātos par bērna pozīciju un paklausītos sirds tonīšus.

Iedrošinošie vārdi

Pastāv uzskats, ka bērniņš pagriežas šķērsām, ja baidās nākt pasaulē. Tas izklausās skarbi – baidīties nākt pasaulē. Īstenībā nekā jocīga tajā nav – es pati esmu diezgan konservatīva un pārmaiņas vienmēr uzņemu skeptiski. Man patīk viss labi zināmais, vārdu pārsteigums 50 procentos uztveru – pozitīvi, bet 50 procentos – negatīvi. Es pati esmu apgrozītais bērns, un mans vecākais dēls arī izvēlējās šķērsguļu, tātad nevar teikt, ka mūsu ģimenē tas būtu izņēmums, drīzāk otrādi. Ņemot to vērā, es pilnīgi saprotu savu jaunāko dēlu, kurš ir satraucies pirms lielā notikuma, tomēr klausu dakteri un runāju ar mazo – stāstu, cik ļoti mēs viņu mīlam un gaidām. Es nevaru melot un teikt, ka pasaule ir tikai laba, bet teicu tā, kā saka man ļoti mīļā seriālā: Welcome to the real world, it sucks, you're gonna love it. (Laipni lūgts reālajā pasaulē – tā ir draņķīga, bet tev patiks – angļu val.)

Brāļa iedrošināšanas projektā iesaistās arī pārējā ģimene – gan vīrs, gan lielie bērni atrod laiku aprunāties ar mazuli.

Visi saka iedrošinošus vārdus un runā mana vēdera virzienā sadzīviskas lietas par to, kā izskatās mājoklis, kāds ir laiks un ko mēs darīsim, kad mazais būs izaudzis liels. Man tas viss šķiet komiski, bet labā mērķa vārdā esmu gatava arī uz šādām izdarībām. Aprunājos arī ar savu draudzeni, un izrādās, ka viņa pati tiešām to ir piedzīvojusi – pierunājusi savu dēlu pagriezties dzimšanai piemērotā pozā ar vārdiem: «Vecīt, visiem būs vieglāk, ja tu pagriezīsies, tajā skaitā arī tev.» Lūk!

Būs ķeizargrieziens?

Gan pēc nedēļas, gan pēc divām dodos uz pārbaudi. Mans bērns pa šo laiku vēlreiz ir mainījis pozīciju – tagad galva atrodas man labajā sānu pusē. Puika it kā jokojas ar mums, mainīdams savu atrašanās vietu tik neilgu laiku pirms dzemdībām. Trīsdesmit devītās nedēļas tikšanās reizē daktere paziņo – ja bērns iestāsies dzemdībām paredzētajā pozā, tas būs brīnums. Tiek noteikts plānota ķeizargrieziena datums. Arī četrdesmitajā nedēļā bērniņš joprojām guļ šķērsām.

Ja godīgi, lai arī esmu dabisku dzemdību piekritēja un biju šokā par iespējamo ķeizaru, nu jau uzņemu to ar sapratni un pat atvieglojumu – vismaz zinu, kad tas notiks.

Beigsies mocības un domas par to, kāpēc viss ir tā, kā tas ir. Beigsies sevis šaustīšana, ka, iespējams, neradu bērnam to mieru un pārliecību par nākšanu pasaulē, lai motivētu viņu nostāties dzemdībām piemērotā pozīcijā. Arī fiziskās neērtības – nakts (ne)gulēšana, aizdusa un mūžīgi sāpošā mugura, joprojām sliktā dūša – dara savu, un jūtu, ka mani spēki sāk izsīkt. Esmu gatava nest savu bērniņu rokās, nevis vēderā. Esmu gatava atpūsties no šī piedzīvojuma un mesties iekšā nākamajā. Protams, apzinos, ka pēc bērniņa nākšanas pasaulē nakts negulēšana būs vēl izteiktāka, aizdusu aizvietos ieplaisājuši krūtsgali un sāpošā mugura nekur nepazudīs, taču nākotnes problēmas nešķiet tik kaitinošas kā tagadnes problēmas. Vismaz man.

Sindijas ieteikums

Lutināt sevi un aizņemt domas, darot to, kas iepriecina. Pavisam drīz uz kādu laiku tavas dzīves centrs vairs nebūsi tu pati, tāpēc tas jādara tieši tagad.

Trīs fakti par 37.–40. nedēļu

  • 37. nedēļā bērniņš jau ļoti līdzinās jaundzimušajam, un vairākums mazuļu šajā nedēļā sāk ieņemt piedzimšanas pozīciju.
  • Mazuļa zarnās veidojas mekonijs – viņa pirmā kaka, kas ir zaļi melnā krāsā, ļoti bieza un ķepīga.
  • Grūtniecības beidzamajās nedēļās mazulis ir pilnībā attīstījies, vienīgi smadzenēs veidojas arvien jauni neironu savienojumu, un tas turpinās notikt arī pēc dzemdībām.

    Grūtnieces dienasgrāmata publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada augustā

Novērtē rakstu

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Ievas Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Ievas Māja

Ievas Receptes

Ievas Dārzs