GRŪTNIECES DIENASGRĀMATA. 33.–36. nedēļa

Pieredzes stāsts
2. jūlijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Par sava trešā bērniņa gaidīšanu stāsta Sindija Bergmane (38) no Rīgas, kura ar vīru Mārtiņu Bergmani (39) jau ir vecāki Katei (9 gadi) un Mārtiņam (4 gadi).

Pirmā dzemdību pieredze

Nākamā vizīte pie ārsta tomēr spēj mani izsist no sliedēm: bērniņam ir laiks sākt iekārtoties ar galvu uz leju un gatavoties dzemdībām, bet viņš ir sagriezies šķērsām. Mani pārņem izmisums.

Mana vecākā meita dzima dabiskās dzemdībās, kuras līdz šai dienai atceros ar smaidu. Neliekuļošu – tā nebija nekāda izprieca. Neziņa un nesapratne, kā viss notiks, radīja stresu.

Vecmāte, ar kuru man bija līgums, teica – kad sākšoties kontrakcijas, tad jau es zināšot, lai lieki nesatraucoties un uz slimnīcu nebraukājot. Tas mani arī izsita no sliedēm, jo, kad īsti man toreiz sākās kontrakcijas, es nezinu līdz šai dienai. Biju pilnīgā izmisumā, jo ūdens taču vēl nav nogājis, nav ko braukt uz slimnīcu, ejiet droši gulēt, sazināsimies no rīta, bet man intuitīvi bija sajūta, ka dzemdības ir tuvu, tāpēc zvanīju visgudrākajam, uzticamākajam, svarīgākajam cilvēkam pasaulē – savai mammai. Mamma (pati triju bērnu māte) noklausījās manu sakāmo un teica, lai braucam uz slimnīcu un, pat ja mūs sūta mājās, uzstājam uz palikšanu. Tieši tā arī notika. Jūrmalas slimnīcā ieradāmies īsi pirms pusnakts, dežūrdakteris mani apskatīja un sūtīja mājās – līdz rītam diez vai kaut kas notikšot. Es, mammas iedrošināta, uzstāju uz palikšanu. Pulksten 2.54 tajā pašā naktī piedzima mana meitiņa. Nepaspēju pat anestēziju paprasīt. Pēc tam tikai saliku filmu, kas tad īsti tonakt notika. Īsi pēc iekārtošanās palātā man nogāja ūdeņi; kamēr vīrs brauca pakaļ mūsu nolīgtajai vecmātei, kontrakcijas ļoti strauji pieņēmās spēkā, un tikai tad es sapratu, kas tas vispār ir. No drausmīgajām sāpēm un ķermeņa šoka man bija slikta dūša. Dežūrmāsiņa deva padomu mainīt pozas un ieteica izmēģināt rāpus stāvokli. Rāpoju pa palātu, pavemjot brīžiem te, brīžiem tur, un paralēli smējos no domas, kā es izskatos no malas. Humora izjūta man laikam tomēr ir. Kad ieradās vecmāte, lika man pašai iet uz dzemdību zāli, un, lai arī man likās, ka tas nav iespējams, izrādījās, ka iespējams ir pilnīgi viss. Tālākais jau aprakstīts iepriekš. Pēc dzemdībām vecmāte atkal maigi, bet stingri norādīja, lai dodos atpakaļ uz palātu pati. Lūk, tas arī ir dabisko dzemdību šarms – tās ir dabiskas. Kad tu piedzemdē, uzreiz kļūsti par māti, kas var parūpēties par savu bērniņu. Vīrs un meitiņa mani jau gaidīja palātā, un visu atlikušo nakti pavadīju, skatoties uz savu bērnu, – beidzot stresainā grūtniecība bija galā, beidzot es ieraudzīju savu mazulīti, un pat trešā trimestra un dzemdību nogurums nespēja mani aizmidzināt. Tik skaidri kā tajās stundās es vēl nekad nebiju domājusi. Sapratu tik daudz būtisku jautājumu. Pēkšņi sapratu savus vecākus, sapratu pasauli un biju laimīga.

Otrā reize – ķeizargrieziens

Ar manu dēliņu viss bija pavisam citādi. Arī nedabiskajām dzemdībām piemīt zināms šarms. Piemēram, tu precīzi zini, cikos un kad tās notiks, vari skaisti sagatavoties, ieplānot laiku tieši pirms dzemdībām izlasīt Markesa Mīlestība un citi dēmoni, nofotografēt skatu pa logu un izsūtīt ģimenei ar pārdomātu frāzi brīnišķīgs skats pa logu dažas stundas pirms dēliņa nākšanas pasaulē, apcerīgi apsēsties gultā un prātā pārlikt tuvojošos dienu plānu. Tas šķiet daudz mūsdienīgāk, jo visu var saplānot, prognozēt un izveidot jautājumu sarakstu ārstam par to, kā tas notiks. Mans pirmais dēliņš nāca pasaulē ar plānotu ķeizaru, jo 41. nedēļā gulēja šķērsguļā. Ir dažādi iemesli, kāpēc tas esot bīstami, tāpēc pat īpaši nepretojos. Biju dzirdējusi par bērnu apgrozīšanu, bet pārsvarā tikai šausmu stāstus, tāpēc ļoti lūdzu dakteri to nedarīt. Piedevām, tā kā man nebija nekādas pieredzes ar ķeizargriezieniem, nebija arī viedokļa par to, cik tas realitātē ir labi vai slikti.

Protams, mazliet mulsināja tas, ka bērna dzimšanas dienu izvēlas dakteris, nevis pats bērns, bet uzskatīju, ka drošība ir pirmajā vietā un man nav tiesību kaut ko iebilst situācijā, kad uz spēles ir bērna veselība.

Operācijas diena sākās apmēram tā, kā aprakstīts iepriekš. Operāciju zālē bija liela rosība; ja pareizi atceros, tur bija kādi septiņi cilvēki. Saņēmu spinālo anestēziju. Mana vīra klāt nebija, iespējams, ka toreiz vēl nedrīkstēja. Viss tālākais pagāja kā mākonī. Kā pa miglu atceros, ka sajutu absolūti nesāpīgu rāviena sajūtu, iespējams, brīdī, kad tika pārgriezts vēders, it kā es būtu ielikta maisā un pārgriezta tiktu nevis es, bet tas maiss, bet es kustos tam līdzi. Nākamais kadrs – dzirdu balsi. Skaistāko balsi pasaulē, un asaras sāk birt kā pupas, taču esmu tik apreibusi, ka tik tikko spēju noturēties pie apziņas. Asaras birst divās milzīgās straumēs kā miniatūri Niagāras ūdenskritumi. Anestezeologs pieliecas man pie auss. «Kas jums notika? Jums ir slikti? Jums kaut kas sāp?» viņš jautā diezgan satraukti. Es nespēju atbildēt, nevaru parunāt, cenšos savilkt lūpas smaidā, lai viņš redz, ka viss ir kārtībā. «No laimes?» viņš jautā tālāk. Es lēnām pamāju ar galvu, ka jā. «Tad raudiet,» viņš saka, aizejot ārpus mana uztveres loka. Bet es dzirdu tikai to balsi, man ir tāda sajūta, ka esmu nonākusi debesīs un dzirdu sava sargeņģeļa balsi. Jūtu, kā no manām laimes asarām spilvens un manas operācijas drānas kļuvušas pilnīgi slapjas. Kāds no personāla pieliek man dēlu pie vaiga. «Lūk, jūsu dēls,» formāli nosaka un noņem viņu nost. Jūtos atvieglota – viņš ir vesels, viss ir kārtībā, cenšos sasprindzināties un saklausīt, ko runā ārsti. Maiss, kurā esmu ielikta, laikam tiek šūts ciet, jo jūtu, kā cilājas mans vēders. Vai varbūt necilājas? Noturēties pie apziņas kļūst arvien grūtāk. Pēkšņi man liekas, ka man kāds kaut ko stāsta. Kaut kur vedīs? Mani vai bērniņu? Saņemu visus spēkus, lai saprastu, tomēr neizdodas. Pēc nenoteikta laika atveru acis un redzu, ka esmu citā telpā. Tur guļ tādas pašas lelles kā es, visām pie galvas maza metāla tējkanniņa ar ūdeni. Drausmīgi slāpst, bet es pati nespēju pacelt roku. Paldies Dievam, pienāk māsiņa un izstāsta, ka atrodos pēcoperācijas zālē kopā ar citām dzemdētājām un tagad jāgaida, kad izies anestēzija. Man esot jādzer ūdens. Kad es sajutīšot kājas, varēšot doties lejā. Pēc nenoteikta laika atkal pamostos un izvemjos. Pēc nenoteikta laika atkal pamostos un izvemjos. Apziņa sāk pamazām atgriezties, pamanu, ka zālē, kur bija leļļu rinda, tagad esmu viena. Mani pārņēm drausmīgas bailes, liekas, ka mirstu. Tad vēlreiz izvemjos un aizmiegu. Nākamais kadrs – esmu palātā. «Kur ir mans dēls?» Tūlīt atnesīšot. Aizmiegu. Nekāda šarma, nekāda spēka. Līdz šai dienai mēdzu redzēt sapnī sevi tik apreibušu, ka nevaru parunāt, man tas ļoti nepatīk un liek justies slikti.

Ķeizara sekas – sāpes, nespēja pašai piecelties vai pagriezties, antibiotikas ja nu kas gadījumam, bailes ieklepoties, nerunājot par šķaudīšanu. Nekādu domu. Mani padarīja traku mans fiziskais stāvoklis.

Man riebās, ka esmu spiesta tik daudz domāt par sevi, nevis jaundzimušo dēliņu. Vienīgais, kas spēja mani kaut nedaudz iepriecināt, bija viņa esība, viņa klātbūtne, viņa skaistā balstiņa. Tāpēc cerēju un noskaņoju sevi uz to, ka mans trešais bērns dzims dabiskās dzemdībās. Tādēļ tagad ir izmisums. Daktere gan mierināja, ka viss vēl var mainīties. Jā, es to saprotu – viss vēl var mainīties. Nojauta gan saka, ka būs jāpieredz vēl viens ķeizars. Drūmā mākoņa zelta maliņa – sākas dekrēts. Manā dzīvē katrs nākamais dekrēts nesis arvien lielāku prieku. Noskaņoju sevi, ka tagad veltīšu vairāk laika sev un mazajam – aprunāšos ar viņu. Varbūt viņš sapratīs, varbūt pagriezīsies pareizi.

Sindijas ieteikums

Dekrēta pirmajā nedēļā nedarīt pilnīgi neko! Kamēr lielie bērni skolā un bērnudārzā, nekārtot darbā palikušās astes, bet veltīt laiku miegam un pastaigām. Kad bērni atgriežas mājās, simtprocentīgi veltīt laiku viņiem, gatavot pārmaiņām, lutināt un mīļot.

Trīs fakti par 33.–36. nedēļu

  • 34.–36. nedēļā veicama trešā lielā ultrasonogrāfija.
  • Bērniņš jebkurā brīdī var noslīdēt zemāk iegurnī – sajutīsi, ka kļūst vieglāk elpot, toties būs lielāks spiediens uz urīnpūsli. Tomēr ne visi mazuļi noslīd zemāk šajā laikā, citi to izdara tieši pirms dzemdībām.
  • Bērniņš ap 34. nedēļu mirkšķina acis – tās ir vaļā, kad mazais neguļ, un aizvērtas, kad guļ. Acu zīlītes reaģē uz gaismu. Šajā periodā ļoti strauji attīstās bērniņa smadzenes, un tas var būt par iemeslu, kāpēc mazais biežāk guļ. Nervu sistēma un imunitāte joprojām attīstās, bet viss pārējais ir pilnībā attīstījies. Ja bērniņš šobrīd piedzimtu, viņam būtu 99 procenti iespēju izdzīvot.
  • Grūtnieces dienasgrāmata publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada jūlijā

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs