11 svarīgi jautājumi par dzemdību norisi

Dzemdības
Zane Strūberga
12. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Dzemdību speciālisti mēdz jokot, ka vienīgais kopīgais visām dzemdībām ir tas, ka bērns beigās piedzimst. Šajā jokā, protams, ir liela daļa patiesības, jo katras dzemdības ir tikpat unikālas kā katra dzemdētāja. Taču ir arī daudz kas kopīgs. Uz 11 jautājumiem par dzemdību norisi atbild vecmātes Aija Mikova, Elza Romānova un dūla, kā arī topošā ārste Katrīna Puriņa-Liberte.

1. Cik bieži dzemdības sākas ar augļūdeņu noplūšanu? Kā tas var ietekmēt dzemdību gaitu?

Atbild ELĪZA ROMĀNOVA: Ūdeņu noplūšana pirms dzemdību kontrakciju sākuma ir novērojama apmēram 10 procentiem grūtnieču. Biežāk tie noplūst jau aktīvā dzemdību periodā, kad, mazuļa galvai virzoties uz leju, veidojas spiediens uz augļa ūdenspūsli. Ūdenspūšļa esamība savukārt pasargā mazuli no vides ietekmes, kā arī mazina kontrakciju intensitāti.

Katra situācija ir ļoti individuāla un izvērtējama atsevišķi, un iepriekš nav iespējams paredzēt, kā ūdeņu noplūšana ietekmēs katras konkrētās dzemdības. Ja vien ūdeņi ir noplūduši iznēsātas grūtniecības laikā, ir gaiši, caurspīdīgi vai viegli rozā, pati mamma jūtas labi un mazuļa kustību skaits nav mainījies, ir iespējams pāris stundu uzturēties mājās, gaidot dzemdību kontrakciju sākumu. Tomēr ieteicams par tālāko taktiku konsultēties ar savu vecmāti vai ginekologu.

2. Vai dzemdības ir prognozējams process?

Atbild AIJA MIKOVA: Dzemdībās var prognozēt tikai kādu nelielu procentu, bet kopumā es teiktu – nē, dzemdības nav prognozējamas. Tik bieži dzirdu šos vārdus – kāpēc tas ar mums notika, mums taču bija tik laba grūtniecība, viss bija kārtībā! Jā, pat pēc ideālas grūtniecības dzemdībās var būt neparedzēti sarežģījumi, grūtības. Katras dzemdības ir risks, un to nevajadzētu aizmirst. Diemžēl ir lietas, ko nevar paredzēt neviens mediķis nevienā grūtniecības laika pārbaudē. Piemēram, nekad nevar zināt, kā bērniņš var izdomāt pagriezties, vai arī nevar atklāt dažādas ģenētiskas slimības, par tām uzzinām tikai pēc dzemdībām.

3. Kas īsti ir gļotu korķis, un kāda ir tā loma?

Atbild ELĪZA ROMĀNOVA: Gļotu korķi izstrādā dzemdes kakla dziedzeri grūtniecības pirmajā mēnesī paaugstināta hormona estrogēna ietekmē. Tā ir bieza un staipīga viela, kas grūtniecības laikā atrodas dzemdes kakla kanālā un pasargā mazuli no vides ietekmes. Tuvojoties dzemdībām, dzemdes kakls, kas grūtniecības laikā ir kā šaura, gara caurulīte, pamazām līdzinās un paveras, savukārt estrogēnu ietekmē (tuvojoties dzemdībām, šā hormona līmenis pazeminās) pats gļotu korķis kļūst šķidrāks un izdalās.

Tas var būt caurspīdīgs, bālgans, viegli iedzeltens vai rozīgs, un tajā var parādīties arī nelielas asins stīdziņas. Par gļotu korķa izdalīšanos sevišķi uztraukties nevajag, tas vienīgi var norādīt, ka dzemdību sākums parasti gaidāms divu nedēļu laikā.

4. Kādās situācijās veic iegriezumu? Vai bez tā var iztikt? Varbūt ir labāk, ja veidojas dabiski plīsumi?

Atbild AIJA MIKOVA: Teikšu tā: tie ir ļoti, ļoti reti gadījumi, kad dzemdībās ir vajadzība veikt iegriezumu. Tas būtu jādara vienīgi tad, ja mainās visi bērniņa rādītāji un dzemdības ir steidzami jānoslēdz, lai glābtu viņa dzīvību. Vēl viena indikācija, ārkārtīgi reti sastopama (esmu pieredzējusi tikai vienu šādu gadījumu), ir tā sauktā augstā starpene, kad bērniņš fizioloģiski netiek tai cauri. Diemžēl bieži vien iegriezumu veic tikai tāpēc, lai ātrāk pabeigtu procesu, bez objektīvas vajadzības. Mediķiem nav pacietības gaidīt, kad  bērniņš pats iestieps starpeni, un, pat ja tā plīsīs, tā izdarīs to tieši tik daudz, cik vajag. Bet iegriezumu regulēt nevar. Turklāt jebkurš iegriezums būtu jāveic anestēzijā, lai sieviete to nejūt, un pirms tam viņa par to būtu jāinformē.

Diemžēl ļoti retos gadījumos stacionārā esmu redzējusi, ka iegriezumu veic anestēzijā, un diemžēl ne vienmēr sieviete par to ir informēta.

Bet, protams, viņa to īsti nevar ietekmēt, viņai ir jāpaļaujas uz speciālista kompetenci un ētiku. Esam arī pētījuši, kā šie iegriezumi turpmāk ietekmē sievietes dzīvi. Diemžēl ir sievietes, kas vēlāk jūt diskomfortu sēdēšanā, arī intīmajās attiecībās. Runājot par plīsumiem, ne visām sievietēm tie būs – to nevar paredzēt. Tas atkarīgs no organisma īpatnībām, audu un muskuļu elastīguma, maksts veselības, kā arī dzemdību gaitas. Ir dažādi veidi, kā iesaka uzlabot starpenes elastību jau grūtniecības laikā, – veikt vingrojumus, smērēt speciālas eļļas –, tomēr tas ne vienmēr palīdz, plīst tāpat. Un var gadīties, ka sievietei, kas lietas labā nav darījusi neko, bērns piedzimst bez plīsumiem.

5. Vai iespējams nosaukt vidējo stundu skaitu, cik būtu jāilgst normālām dabiskām dzemdībām?

Atbild ELĪZA ROMĀNOVA: Dzemdību ilgums ir individuāls un katrai sievietei atšķiras. Ir gandrīz neiespējami to paredzēt vai noteikt precīzi, jo tas atkarīgs no daudziem un dažādiem faktoriem. Dzemdību ilgumu ietekmē grūtniecības laiks, vai tās ir pirmās dzemdības, sievietes organisma vispārējais stāvoklis, kontrakciju intensitāte, bērna svars; arī sievietes vecums un emocionālā gatavība procesu var paātrināt vai kavēt. Tie ir tikai daži faktori, bet redzams, ka dzemdību process ir sarežģīts un līdz galam neparedzams.

Protams, pastāv normas un robežas, jo gan mammai, gan bērnam tā ir milzīga slodze. Optimāli dzemdības virzās, dzemdes kakla atvērumam veroties ar ātrumu viens centimetrs stundā, tomēr tas var notikt gan ātrāk, gan lēnāk. Noteikti jāpiebilst, ka pašas pirmās, retās un neregulārās dzemdību kontrakcijas neuzskata par dzemdību  sākumu, to dēvē par ievadperiodu jeb latento fāzi, kas pirmajās dzemdībās var ilgt pat divpadsmit stundu.

6. Kāda ir veiksmīga ģimenes sadarbība ar medicīnas personālu, kas uzrauga dzemdības?

Atbild KATRĪNA PURIŅA: Uzskatu – lai sadarbība izdotos, svarīgākā ir savstarpēja uzticēšanās. Līdzko dzemdību procesā ielavās neuzticēšanās, piemēram, vīrietis sāk pārbaudīt, ko un kā dara vecmāte, vai sieviete nav pārliecināta par ārsta lēmumiem, sadarbība vairs nevar būt veiksmīga. Tāpēc vienmēr iesaku: ja sieviete jūt, ka nav šīs uzticēšanās, ka viņa nevar sastrādāties ar ārstu vai vecmāti, viņai ir tiesības nomainīt medicīnas personālu.

Pēc mūsu likumdošanas, viņa drīkst tā darīt, jo mediķiem ir jāseko līdzi tam, lai sieviete dzemdībās justos labi aprūpēta un varētu uzticēties personālam. Jo nedrošāk sieviete jūtas dzemdību laikā, jo lielāka iespēja, ka var kaut kas noiet greizi, var sākties dzemdību darbības traucējumi, jo sievietes emocijas ļoti cieši līdzdarbojas visā dzemdību procesā.

7. Kādās situācijās lemj par labu stimulācijai? Vai ir reizes, kad bez tās tomēr varētu iztikt?

Atbild ELĪZA ROMĀNOVA: Stimulāciju izmanto, lai veicinātu dzemdību darbību. To lieto, izvērtējot visus ar dzemdībām saistītos faktorus kontekstā, ja konkrētā laika posmā dzemdību process nav pavirzījies uz priekšu vai tas ir noticis pārāk lēnu. Ja dzemdību process ir apgrūtināts, slodze palielinās gan sievietei, gan mazulim, un ar stimulācijas palīdzību šo procesu iespējams paātrināt. Stimulācija nav rutīnas procedūra, un to lieto tikai tad, ja nepieciešams, tāpēc bažām par tās nevajadzīgu lietošanu nebūtu jābūt. Tomēr, ja sievieti tas uztrauc un viņu māc raizes, noteikti vajadzētu izrunāties ar vecmāti, kura ir klāt dzemdībās.

8.  Kādās situācijās iesaka epidurālo analgēziju? Tā atvieglo sāpes, bet vai  tā vēl kaut kā ietekmē dzemdību procesu? Kādi ir ierobežojumi?

Atbild ELĪZA ROMĀNOVA: Epidurālās analgēzijas pamatprincips ir mazināt vai noņemt sajūtas, ko rada dzemdību kontrakcijas. Tās izmantošana ir sievietes brīva izvēle, tomēr pastāv faktori, kad epidurālās analgēzijas izmantošanu var liegt. Piemēram, ja mugurkaula lejasdaļa sievietei ir deformēta tā, ka nav iespējams ievietot epidurālo katetru. Vienlaikus tiek izvērtēts arī mazuļa vispārējais stāvoklis, tāpēc, ja konkrētajā brīdī viņa sirdstoņu pieraksts ir izmainīts, ārsti var ieteikt nogaidīt ar analgēziju, lai pārliecinātos, vai bērns jūtas labi.

Šo atsāpināšanas metodi parasti neiesaka izmantot, arī tuvojoties dzemdes kakla pilnam atvērumam, jo, pat ja ir paspēts ievadīt epidurālo katetru, nav garantijas, ka tiks sasniegta iedarbība. Tā noteikti būtu iesakāma, ja dzemdību process lēni virzās uz priekšu un sieviete ir pārgurusi. Kā jau manipulācija, analgēzija, protams, var ietekmēt dzemdību procesu, bet tas ir ļoti individuāli un līdz galam nav paredzams. Analgēzija var palīdzēt dzemdes kaklam mīkstināties un vērties, savukārt pats izstumšanas periods var būt par stundu ilgāks.

9. Vai visiem vīriešiem vajadzētu piedalīties ģimenes dzemdībās?

Atbild KATRĪNA PURIŅA: Īsā atbilde būtu – nē, jo ģimenes ir ļoti dažādas un arī vīrieši ir ļoti dažādi. Ir nozīmīgi viņus nespiest piedalīties. Manuprāt, tam, vai piedalīties dzemdībās, būtu jābūt vīrieša, nevis sievietes lēmumam. Abi var diskutēt par to, pārrunāt, katrs pastāstīt savu redzējumu un sajūtas, bet vīrietim vajadzētu būt tam, kurš apzināti lemj, vai ir gatavs piedalīties dzemdībās un vai vēlas to darīt. ja vīrietis saka nē, sievietei nevajadzētu uztvert to personīgi un manipulēt ar vīrieti, lai piespiestu vai pierunātu viņu piedalīties šajā emocionāli un fiziski tik intensīvajā procesā.

Diemžēl mūsdienās jau ir norma, ka vīrietim noteikti jāpiedalās, un daudzi pāri pirms tam nemaz sev nepajautā – kā tas būs, vai tiešām esam gatavi?

Kaut arī ģimenes dzemdības nav piemērotas visiem. Diemžēl esmu redzējusi arī nelāgas sekas šādiem stāstiem – vīrieši, kas nav bijuši gatavi vai ir pierunāti, pēc tam netiek galā ar šo pieredzi, attiecības izjūk. Protams, ir arī labie, iedvesmojošie piemēri, kad vīrieši ļoti aktīvi iesaistās savu bērnu dzimšanā un pēc tam viņu mīlestība pret sievieti uzplaukst vēl vairāk, kļūst vēl dziļāka un spēcīgāka, jo viņi novērtē milzīgo varoņdarbu, ko paveikusi sieviete.

10. Vai ūdensdzemdības ir bērniņam drošas? Vai mazais nevar aizrīties ar ūdeni?

Atbild AIJA MIKOVA: Kamēr bērniņš uzreiz pēc dzimšanas vēl atrodas ūdenī, viņš neievelk elpu, tāpēc aizrīties nevar. Bet jāzina, ka, līdzko viņa ādas virsma kaut nedaudz saskaras ar gaisu – kaut tā būtu rociņa, kas iznākusi ūdens virspusē –, viņš sāk elpot, un tad gan var aizrīties. Jāsaprot, ka ūdensdzemdībās līdzās jābūt profesionālim, kurš pārzina visas nianses, nevar vienkārši pielaist vannu ar ūdeni un dzemdēt. Vēl viens, ko par ūdensdzemdībām nereti domā aplami, – ka tās noņems dzemdību sāpes.

Jāsaprot, ka dzemdības ūdenī nav nedz sāpju, nedz arī dzemdību problēmu risinājums.

Jā, protams, siltajam ūdenim piemīt muskuļus un audus atslābinoša iedarbība un tas var pasargāt sievieti no plīsumiem – to ūdensdzemdībās ir mazāk. Arī bērniņam ir vieglāk, viņam jāpatērē mazāk enerģijas, lai izietu cauri dzemdību ceļiem. Ūdensdzemdības nedrīkst stimulēt, un sievietes, kas dzemdē ūdenī, izbēg arī no citām manipulācijām, piemēram, spazmolītiķu ievadīšanas. Bet sāpju ziņā ūdens gan nekādus lielos brīnumus neizdarīs. Vannai, kurā dzemdē vai atslābinās dzemdību laikā, jābūt ērtai, tādai, kurā var apgulties, un vēlams pietiekami ietilpīgai, lai varētu pamainīt pozas. Vēlamā temperatūra katrai sievietei ir individuāla, bet vidēji 36–37 grādi. Ūdens nedrīkst būt par karstu, jo tas var pārplēst augļūdens pūslīti pirms laika. Tāpat karstā ūdenī sieviete arī ātrāk nogurst. Savukārt, kad dzimst mazais, ūdens nedrīkst būt vēsāks par 34–32 grādiem.

11. Vai dūla var atbalstīt jebkuru dzemdētāju? Arī ķeizargrieziena laikā? Un kā ar ģimenes dzemdībām – vai dūla un tētis viens otru netraucē?

Atbild KATRĪNA PURIŅA: Latvijas stacionāros ir noteikumi, ka operāciju zālē drīkst būt klāt viens cilvēks. Vai tā ir dūla, vīrs vai kāds cits, tā ir ģimenes izvēle. Vīrietis ne vienmēr ir gatavs būt klāt operācijā, kurā ir visi operācijas noteikumi un kārtība. Tad sievietei līdzās var būt dūla, kura pazīst šo procesu un zina, kas tur notiks. Dūlas atbalsts ķeizargrieziena laikā visbiežāk ir tāds, ka pēc bērniņa piedzimšanas viņa palīdz nodrošināt iespējami ilgu mammas un bērniņa kontaktu, pirms viņus atkal nošķir, lai pabeigtu operāciju.

Tas, ko dūla var darīt tālāk, – iedrošināt tēti veidot ar bērniņu šo āda–āda kontaktu. Tā esam vairākkārt darījuši: bērniņš pēc operācijas paliek pie manis, aiznesu viņu tētim, viņš novelk kreklu, uzliekam mazo viņam uz krūtīm, un šādi viņi abi kopā gaida satikšanos ar mammu. Vīrieši, kuri ir vieni šajā situācijā, visbiežāk pavada laiku pie inkubatora, kurā bērniņš ievietots pēc operācijas. Runājot par klasiskām ģimenes dzemdībām, uzskatu un esmu daudzkārt pieredzējusi, ka dūla un vīrietis var lieliski sadarboties.

Vēl vairāk – labajos, pozitīvajos stāstos dūla ir atbalsts ne tikai sievietei, bet arī vīrietim un abiem kopā kā pārim.

Jo arī vīrietim bieži vajag iedrošinājumu, padomu un atbalstu dzemdību laikā. Arī viņš bieži nesaprot, kā un ko labāk darīt, kā justies noderīgam šajā sievietes procesā. Dūla var palīdzēt vīrietim labāk saprast, ko viņa sievietei vajag vai, tieši otrādi, kas ir lieki. Jo arī vīrietis ir emociju pārņemts, savukārt dūla ir pieredzējusi un izglītota šajos jautājumos. Manā praksē ir gana daudz ģimeņu, kurās tieši tēti ir tie, kas mani uzrunā un aicina kļūt par viņu ģimenes dūlu. Ir bijušas situācijas, kad pirmajās dzemdībās vīriešiem tiešām klājas grūti un viņi ar bālām lūpām tik tikko turas kājās, vai arī redzu, ka ir kaut kas, ko konkrētajam vīrietim nevajadzētu redzēt.

Vecmātēm nav laika tam pievērsties, un tad es esmu tā, kura atbalsta vīrieti vai novērš viņa uzmanību no kādiem ne pārāk patīkamiem skatiem, kas dzemdībās mēdz būt. Protams, ir arī gadījumi, kad vīrietis nevēlas, lai dūla piedalās, neuzticas. Un tā ir katra pāra brīva izvēle.  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs