GRŪTNIECES DIENASGRĀMATA. 17.–20. nedēļa

Pieredzes stāsts
1. marts, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Par sava trešā bērniņa gaidīšanu stāsta Sindija Bergmane (38) no Rīgas, kura ar vīru Mārtiņu Bergmani (39) jau ir vecāki Katei (9 gadi) un Mārtiņam (4 gadi).

Dzimuma jautājums

Joprojām esmu toksikožu karaliene. Slikta dūša var uznākt jebkurā diennakts stundā. Daktere neziņā rausta plecus – esot neparasti, bet tā varot būt.

Sajūtu līmenī man šķiet, ka tā būs meitene. To apstiprina arī daudzi dzīvesgudri cilvēki – tik izteiktas vemšanas raksturīgas meiteņu gaidībām. Ļoti ceru, ka pavisam drīz dzimuma jautājums būs skaidrs, jo strauji tuvojas otrā sonogrāfija.

Daktere rūpīgi un regulāri seko līdzi analīzēm, un brīnumainā kārtā viss ir gandrīz ideāli, pat nelietoju dzelzs preparātus, jo tas ir normālā līmenī. Jāsaka gan, ka nogurums un nespēks tāpat man seko un vakaros eju gulēt ātrāk par bērniem. Darbā mazliet sapurinos, darba vide ļauj mazliet aizmirst mūžīgo nogurumu, bet, līdzko pārkāpju mājas slieksni, kājas kļūst akmenscietas, plaksti smagi, un esmu priecīga, ja pirms aizmigšanas paspēju vismaz pasēdēt un parunāties ar lielajiem bērniem.

Beidzot ir jūtamas pirmās kustības!

Ilgi gaidītās kustības ir klāt! Saprotu, ka esmu jutusi tās arī iepriekš, tikai ne tik izteikti. Līdz ar kustību sākšanos mazliet pierimst toksikozes, tomēr ir produkti, kuru klātbūtne joprojām izraisa nelabumu, piemēram, maize, makaroni vai vistas gaļa. Esmu augusi daudzbērnu ģimenē un pieradusi ēst to, kas ir, īpaši neiedziļinoties, vai man tas garšo vai ne, jo tā izteikti nejutu pretenzijas ne pret ko. Tagad viss ir citādi. Mazais ņem pretim tikai vislabāko – labus augļus, dārzeņus, riekstus, kaviāru, avokado, ūdeni ar citronu, biokefīru, gaļu ļoti maz, vislabāk kaut ko svaigu un sātīgu. Man pietrūkst maizes, taču mēģinājumi pie tās atgriezties atkal un atkal cieš neveiksmi. «Nu kā tad tev tā?» nosaka draugi, radi un paziņas, jo apkārt neviens nav saskāries ar to. «Vai tas ir normāli?» jautā mana mīļā, nesmalkjūtīgā draudzene. Nu, redz, tā man ir. Teikšu godīgi, esmu gatava vemt arī visus deviņus mēnešus, ja balva par to ir bērns un minimāls svara pieaugums.

Gadu faktors

Iekšēji jūtu, ka viss ir labi. Nu jau katru dienu jūtu mazuļa kustības, emocionāli jūtos stabili un pastāvīgi sev skaidroju, ka fiziskās grūtības ir saistītas tikai un vienīgi ar maniem gadiem, jo, ticiet vai ne, grūtniecības 20. nedēļā ir mana dzimšanas diena un nu jau man ir 38 gadi. Tas rosina pārdomas. Atceros, kādreiz jaunības maksimālismā biju pārliecināta, ka bērni nav domāti man. Vēl vairāk – biju pārliecināta, ka man nav mātes instinkta, un nez kāpēc nepieļāvu domu, ka tas varētu mainīties. Tolaik mani šausmināja tikai pasaules kara iespējamība un tas, ko varētu piedzīvot bērns, kuru nemīl viņa mamma. Es pati šādas šausmas neesmu piedzīvojusi, esmu augusi laimīgā daudzbērnu ģimenē un joprojām uzskatu, ka man ir labākie vecāki pasaulē. Attiecības ar mammu vienmēr ir bijušas ļoti īpašas un svarīgas, un, lai arī biju vidējais bērns, vienmēr esmu jutusies mīlēta. Varbūt tieši tāpēc man bija bail no iespējas, ka nemācēšu savus bērnus mīlēt tikpat stipri. Es nezinu. Nezinu, no kurienes vispār šīs domas rodas un kur tās pazūd laikā, kad satiec cilvēku, ar kuru esi gatavs kopā pavadīt dzīvi. Vai šīs domas izkliedēja viņš? Vai bioloģiskais pulkstenis? Vai stereotipi par to, kā sievietei jāvada sava dzīve? Es tiešām nezinu, zinu vien to, ka naktī, kad piedzima mans pirmais bērniņš es sapratu, kā tas ir – būt mātei. Var smieties un teikt, ka par ātru izdarīt šādus secinājumus, bet dziļi sirdī es sapratu visu, VISU, ko vārdos nevar izteikt, kas saista māti un viņas bērnu uz visu atlikušo dzīvi un droši vien arī aiz tās. Iespējams, ka to sauc par  mātes instinktu.

Sindijas ieteikums

Bērna dzimuma noteikšanas pazīmes – manā dzīvē ir bijuši vieni vienīgi mīti, tāpēc pārāk nepieķerieties domai, ka jums būs meitene vai puika tikai tāpēc vien, ka vairākumam ar šādām pazīmēm tā ir.

Trīs fakti par 17.–20. nedēļu

  • Uz bērniņa ādas sāk parādīties balta smērīte, kas pasargā viņa ādu no izmirkšanas. Mazais sāk saklausīt skaņas gan mammas vēderā (piemēram, viņas sirdspukstus), gan skaļākas – arī ārpusē.
  • Sāk veidoties bērniņa piena zobu aizmetņi, tāpēc šajā laikā svarīgi uzņemt pietiekami daudz kalciju saturošu produktu
  • 17. nedēļā placenta ir pilnvērtīgi funkcionējošs orgāns, caur ko mazulis uzņem visas barības vielas un izvada lieko.

Materiāls publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada martā

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs