Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vīrs meklē mencu
Esmu toksikožu karaliene. Toksikozes no rīta, vakarā, pa ceļam uz darbu, darbā. Sajūtot nepareizo smaržu, iedomājoties nepareizo domu, ieraugot nepareizo ēdienu vai pat kafejnīcu, kur šis ēdiens redzēts, viss noved pie viena – sliktas dūšas. Manā somā pastāvīgi ir Bārbelītes, burkāni, āboli, dažādi citi uzkožamie, jo cukurs palīdz atlikt slikto dūšu, taču joprojām neesmu atklājusi, kurā brīdī kas ir jāizmanto.
No sāļajiem ēdieniem vienīgais glābiņš ir tomāti un biezpiens, viss pārējais manī izraisa mērenas šausmas, jo man ļoti nepatīk vemt.
Tomēr arī tomāti arvien biežāk sāk pievilt – mans bērniņš negrib parastus, lielveikalā pirktus, pēc plastmasas garšojošus tomātus. Viņš grib smaržīgus, sulīgus, nemiltainus, veselīgus eksemplārus, kas sagriezti gabaliņos un kam pievienots mazliet sāls, pipari un krējums. Varat man ticēt uz vārda – Rīgā vēlā rudenī atrast šādus tomātus nemaz nav tik viegli. Ir dienas, kad organisms paziņo – vemšu, kamēr nedabūšu mencu. Vīrs reiz izraujas ātrāk no darba, lai meklētu man mencu, bet arī tas izrādās grūts uzdevums darbdienas vakaram pilsētā. Šādas iegribas uznāk periodiski, un izvēle vienmēr ir mazliet neparasta. Kādu dienu uzvāru vienu no saviem mīļākajiem ēdieniem – dārzeņu sautējumu, kurā nav gaļas, tikai kāposti, burkāni, kartupeļi, batātes, zirnīši. Apēdu divas karotes un saprotu, ka nebūs. Mazais man neļauj turpināt. Arī darbā pirms sanāksmes brīdinu kolēģi, lai piesedz mani, ja nu kas.
Labāk iedzersim tēju
Toksikozes, lai cik nepatīkamas un neērtas, joprojām liek man justies labi, jo tās nozīmē, ka grūtniecības pazīmes ir spēcīgas. Ļaudis runā – spēcīga vemšana nozīmējot, ka tiek gaidīta meitenīte, tomēr es tam neticu. Ne jau tāpat vien es tam neticu, jo, kad gaidīju savu meitiņu, vēmu tikai tad, kad biju saķērusi vēdervīrusu. Gaidot otro bērnu, pirmos mēnešus saskāros ar sliktu dūšu un, iespējams, pāris reižu bija arī vemšana, taču nekā ievērības cienīga – daži rīta nelabumi, un viss. Internetā nekādus īpašus pētījumus par šo tēmu neveicu un informāciju nemeklēju, jo man nepatīk uzdurties tā sauktajiem šausmu stāstiem, kā kādam bija, kas notika un tādā garā. Sabiedrībā ir tāds interesants, man absolūti nesaprotams pieņēmums, ka grūtniecei ir jāstāsta visādi grūtniecības šausmu stāsti. Iespējams, cilvēki, kas negaida bērnu, neizjūt šos stāstus kā šausmīgus, bet labprāt dalās ar pārbaudītu un nepārbaudītu informāciju par sarežģītām grūtniecībām, smagām dzemdībām, sliktām pieredzēm, briesmīgiem ārstiem vai pat vēl trakāk. Netaisos tagad aprakstīt nevienu konkrētu piemēru, bet gan jau citas grūtnieces zina, par ko es runāju. Tieši tāpēc meklējumus internetā uzticu vīram. Pasaku tēmu, savu jautājumu, un tad viņš man dod atbildi pēc saviem ieskatiem, ko ir izfiltrējis no internetā iegūtās informācijas. Ja nepieciešams, iedod man saiti uz droši lasāmas informācijas avotu. Pilnībā viņam uzticos, zinu, ka viņš pateiks, vai ir vērts konsultēties ar ārstu vai vienkārši iedzert tēju, nomierināties. Tā nu mēs šoreiz kopīgi secinām, ka iedzersim tēju un nomierināsimies.
Pie ārsta
Šajā posmā man atkal ir noteikta vizīte pie ārsta, uz to vienmēr dodos ar prieku, man patīk mana daktere, un man patīk vēlreiz dzirdēt mazuļa sirsniņu un redzēt viņa kustības. Šoreiz dakteres vizīte ir īpaši nozīmīga, jo ir atnākuši ģenētiski patoloģiskie kaut kādu analīžu rezultāti. Daktere izskaidro, ka papildu izmeklējumi nav nepieciešami, jo visi risku rādītāji ir pārāk zemi, lai tos pētītu dziļāk. Izņemot vecumu – vecuma risks ir iezīmēts sarkanā krāsā. Jautāju dakterei – ja nekādi citi riski neuzrādās, ar ko draud vecuma risks? Vai man no vecuma varētu galva nokrist dzemdību laikā? Daktere manu sarkasmu it kā nemana, laipni paskaidro, ka procedūra ir procedūra.
Mani mazliet satrauc kustību jautājums. Lai arī tikko dzirdēju sava bērniņa sirdi un redzēju viņu kustamies, ikdienā kustības vēl nejūtu.
Runā, ka trešajā grūtniecībā kustības sajūtot ātrāk, taču laikam ne manā gadījumā. Pabeidzot vizīti, daktere mātes pasē ielīmē lapiņu, uz kuras lieliem burtiem rakstīts: uz nākamo vizīti gaidu ziņas par kustībām.
Sindijas ieteikums
Palūgt ārstam vēl pāris brīvdienu.
Trīs fakti par 13.–16. nedēļu
- Ja šis nav tavs pirmais mazulis, var sākt parādīties pirmās vēdera aprises.
- Iespējams, hormonālo izmaiņu dēļ uz vēdera parādās tumša svītra vai citi pigmenta plankumi. Tumšā svītra, ja tāda ir, pēc dzemdībām izzudīs.
- Bērniņam veidojas galvas un muguras smadzenes un sirsniņa sitas divreiz straujāk nekā mammai. Viņa āda ir ļoti plāna, caurspīdīga, un to klāj lanugo – mīksti, smalki matiņi. Mazajam vēderā ir daudz vietas, viņš aktīvi kustas, bieži maina pozas. Sākot ar 16. nedēļu (ja šis nav pirmais mazulis), māmiņa var sajust mazuļa kustības, tomēr visbiežāk tas notiek mazliet vēlāk.
Materiāls publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada februārī
