Ģimenes pieredze. Emocionāli ar vienu bērnu bija daudz grūtāk nekā ar četriem

Ģimenes portrets
Ilze Klapere
14. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Viktorija un Renārs Lipski ir vecāki četriem bērniem – Markusam, Emijai, Elizabetei un Izabellai. Gandrīz 10 gadu Viktorija dzīvojusi mājās un rūpējusies par bērniem, šajā laikā paspējusi apgūt arī Montesori pedagoģijas kursus un ir pārliecināta – sieviete var sākt mācīties arī tad, kad bērni paaugušies.

– Jums ir tāds tradicionāls, patriarhāls modelis – mamma dzīvo mājās un rūpējas par bērniem, vīrs strādā un apgādā ģimeni.

Renārs: – Jā. Esam ticīgi cilvēki, un tas saskan arī kristīgo pasaules uzskatu, ka Dievs ir radījis sievieti, lai viņa rūpētos par bērniem, ģimenes labsajūtu un mājas pavardu. Galvenais, ka Viktorijai tas ļoti patīk un lieliski izdodas.

Viktorija: – Tā ir. Paskat, te jau arī ir, par ko rūpēties! (Rāda uz māju un plašo dārzu, kur ģimene ievākusies pirms trim gadiem – aut.) Man darba netrūkst, ar savu atbildības daļu esmu apmierināta. Jā, esmu mamma bez pārtraukuma nu jau gandrīz desmit gadu, un šajā laikā ilgākais periods, kad neesmu bijusi stāvoklī vai barojusi bērniņu, ir pieci mēneši. Precīzāk sakot, pašlaik rit tas piektais mēnesis.

Renārs: – Es apbrīnoju savu sievu. Man reizēm ir nogurums, kaut kāds stress un gribētos uz kādu brīdi aizmukt no mājām, pabūt vienam, bet šādās reizēs nodomāju – ko es te sūdzos, viņai tā būtu jājūtas! Viktorija arī ir tā, kas naktīs ceļas un iet pie bērniem. Vēl nesen manīju, kā viņa ceļas un iet pie mazās, un nodomāju, ka šādā brīdī no viņas mutes varētu atskanēt: «Viss, man pietiek, es vairs nevaru izturēt!» Bet ko es dzirdu? «Ak, tu, mana mīlulīte, maziņā, ak, tu pamodies, bija nelabs sapnītis?» Un es klausos un brīnos, no kurienes tā mīlestība, kas neizsīkst… Jāpiebilst, ka uzreiz pēc piedzimšanas bērnus cenšamies radināt pie savas gultiņas, tāpēc, ja kāds naktī raud, ir jāceļas un jāiet.

Viktorija: – Jā, lai arī šajā jautājumā speciālistu un vecāku domas dalās, mums tas ir labākais risinājums – ka bērni guļ atsevišķi. Jo mums ir pieredze ar vecāko dēlu, kurš gulēja mūsu gultā. Protams, kad ir pirmais bērniņš, tu viņu mīļo, gribi turēt tuvāk, nezini, ko un kā, uztraucies par katru ieraudāšanos, bet paiet laiks un saproti, ka esi hroniski neizgulējusies, īgna un kašķīga.

Renārs: – Dzīve nekāda, attiecības cieta. Turklāt bija lielās krīzes laiks un darbā arī gāja ļoti saspringti.

Viktorija: – Jā, es biju tā noņēmusies, ka sāku vēlēties iet atpakaļ strādāt, lai atpūstos no mājas dzīves. Bet tad pieteicās Emija, un es sapratu, ka nekāda darbā atgriešanās nenotiks.

Renārs: – Mēs nolēmām kaut ko mainīt. Emiju pašā sākumā vēl turējām cieši blakus, bet trešo un arī ceturto bērniņu gan uzreiz radinājām pie savas gultiņas savā istabā. Un rezultāts ir labs – gan bērni labi guļ, gan mēs izguļamies. Paldies, protams, Viktorijai, par grūtajām naktīm šajā pārejas periodā, jo viņa apņēmīgi cēlās un gāja pie bērniem, ja vajadzēja. Ko es? Tētis ar krūti pabarot nevar, tāpēc tētis tad vienkārši guļ (smejas). Bet vēlāk, kad krūts barošanas laiks beidzas, arī es varu aizmidzināt bērnu.

– Viktorij, pirms bērnu piedzimšanas tu strādāji atbildīgā amatā. Vai bija vienkārši neatgriezties darbā?

Viktorija: – Jā, es biju mārketinga vadītāja. Kā jau teicu, pēc mājās pavadīta pirmā gada man likās – ak, man jāiet atpakaļ, kurš mani pēc tam vēl ņems?

Tagad atskatoties, varu teikt, ka emocionāli ar vienu bērnu man bija daudz grūtāk nekā tagad ar četriem.

Jo, kad bērniņš dzimst, ir tāda laime! Bet ikdiena un vispār visa tava dzīve fundamentāli mainās. Tagad esmu tik ļoti apradusi ar to, ka man ir bērni, ka mana dzīve rit ap to. Un mani vairs nav piemeklējusi sajūta, ka esmu nogurusi, vairs nevaru, gribu iet strādāt! Nē, es negribu!

– Kā jūs vispār iepazināties?

Renārs: – Mēdzu šad un tad iet pie draugiem uz laivu nomu Rīgas kanālmalā un tur ieraudzīju Viktoriju, kurai tolaik bija tikai septiņpadsmit gadu. Man bija 24, atceros, drusku biju nobijies, ka tik jauna meitene, bet patika ļoti. Grūti man gāja, jo viņai bija daudz pielūdzēju… bet kaut kā izdevās dabūt Viktoriju par sievu (smaida).

– Jūs esat kristīga ģimene, vai vienmēr esat bijuši kristieši?

Viktorija: – Nē. Bet, manuprāt, tieši pateicoties tam, ka ielaidām Dievu savās sirdīs, mums vispār izveidojās tik brīnišķīga ģimene. Mans stāsts ir tāds, ka jaunībā man ļoti patika tusēties, biju ballīšu karaliene. Jau biju kopā ar Renāru un reiz kļuvu tāda domīga. Sapratu, ka dzīvē kaut ko gribas, vajag mainīt. Izlēmu aiziet uz dievkalpojumu, un tur priekšā Pēteris Sproģis. Viņa runa bija tāda, ka man likās – viņš runā man, par mani, tā ir zīme! Jā, šī viena reize pārmainīja manu dzīvi ļoti krasi, atmetu visas ballītes, pateicu, ka vairs nelietošu alkoholu, un sāku apmeklēt draudzi.

Renārs: – Tolaik man nebija nekas pretim, ka Viktorija iet uz draudzi, pat nodomāju, ka labi, būs kārtīga sieva. Toreiz viņa man deva tādas lapiņas ar aicinājumu pievienoties – vienreiz, otrreiz, trešoreiz… Bet es negribēju. Līdz kādu dienu piefiksēju, ka viņa vairs mani neaicina līdzi. Jutos savādi, tāpēc reiz, kad Viktorija atkal posās uz draudzi, arī sāku ģērbties. Tā sāku apmeklēt draudzi, un – piekrītu Viktorijai – Dieva žēlastība ir pamats mūsu ģimenei.

Ja tā padomā, kāpēc mēs esam šeit, uz Zemes… Lai izaudzinātu bērnus? Jā, tas ir svarīgi, iespējams, vissvarīgākais.

Bet jau dzīves vidusposmā, kad vairāk un konkrētāk sāc saprast, ka dzīve sāk sliekties uz otru pusi, nāk lielais jautājums – kā, un tas ir viss? Nekā vairāk nebūs? Ja tā, tad, manuprāt, ap gadiem 40 cilvēks var nonākt ļoti lielā izmisumā. Bet, ja iepazīst Dievu un viņa apsolījumus, viss top skaidrs, un tas palīdz saglabāt līdzsvaru dzīvē, mīlēt, strādāt un raudzīties nākotnē paļāvīgi.

– Jums ir četri bērni, turklāt ar samērā mazu gadu starpību. Vai varat ieteikt kaut ko citiem jaunajiem vecākiem, kuri vēl tikai mācās iekārtot savu dzīvi kopā ar bērniem?

Renārs: – Mēs neesam gājuši nekādos vecāku vai psiholoģijas kursos, viss, ko varam kādam ieteikt vai neieteikt, ir balstīts tikai mūsu pieredzē.

Liela nozīme ir abu vecāku spējai vienoties par ikdienu, sadalīt rūpes. Tāpat arī jāatrod laiks kopīgām nodarbēm un vienkārši atpūtai.

Piemēram, reizi gadā cenšamies aizbraukt atpūtas ceļojumā, parasti uz Turciju, bez īpašas kultūras un izklaides dzīves baudīšanas. Dzīvojam vienā vietā, viesnīcā pie jūras, ar baseiniem. Ar maziem bērniem tā ir lieliska atpūta, tas ir nepieciešams visiem. Un vasarās visi mūsu bērni dzīvo mājās. Zinu, ka ir ģimenes, kas bērnus laiž bērnudārzā arī vasaras laikā, bet Viktorija ir gatava ar viņiem darboties pati, jo uzskata, ka bērniem vajag arī kādu laiku mierīgai atpūtai, bezdarbībai, laiskai dzīvei pa mājām, bez pulciņiem. Un es tam piekrītu.

– Tad jau varbūt laiks nākamajam bērniņam?

Renārs: – Tas nav izslēgts, bet tieši pašlaik esam nolēmuši ieturēt pauzīti. Gribas atvilkt elpu, jo skrējiens ir diezgan… Gan mums, gan bērniem pašiem. Piemēram, vakarā apsēžos dīvānā, viena meitiņa pienāk, grib samīļoties. Paņemu klēpī, bet, kolīdz māsas redz, ka es mīļoju vienu, viņām arī vajag – redzu, ka tipina šurp jau strīpiņā. Arī dēls nāk… Un beigās visi ir vienā čupā man virsū! Tad ir sajūta, ka manis pietrūkst katram bērnam atsevišķi un ka jāpaņem pauze.

Pats esmu audzis bez tēva, tāpēc saviem bērniem cenšos būt blakus un pieejams, cik vien varu.

Nesen bijām lielveikalā, kur divus bērnus ielaidām atrakcijās ar pieskatīšanu, bet ar abiem pārējiem gājām iepirkties. Un Viktorija saka: paklau, tu jūti, cik vienkārši? Uzreiz sapratu, ko viņa ar to domā, – protams, katram viens bērniņš pie rokas, mēs jutāmies viegli kā putni! Jo pierasts jau vaktēt četrus. Turklāt mums nekad nav bijušas aukles, arī vecmāmiņas nav pieejamas tā, lai viņas noslogotu ar mazbērnu pieskatīšanu.

Viktorija: – Jā, turklāt bērniem ir arī pulciņi. Un, ja viens bērns iet pulciņos, tad vajag visiem. Cenšamies rūpīgi sadalīt laiku tā, lai visiem kaut kas būtu. Markuss tagad spēlē futbolu, darbojas robotikas un šaha pulciņās. Emijai ir dziedāšana, klavieres un baseins, Elizabetei dziedāšana un peldēšana, bet mazo Izabellu pagaidām vadāju tikai uz baseinu. Ja es strādātu, mēs nevarētu to izdarīt. Izvadāt, parūpēties, palīdzēt izmācīties, izmazgāt drēbes, pagatavot ēst, vasarā vēl dārzu izravēt…

Renārs: – Māja gan nav jākopj piespiedu kārtā. Neesmu tāds vīrs, kurš pārnāk mājās un pārmet, ka māja nav iztīrīta. Nē, es ļoti labi saprotu, cik nozīmīgs ir sievas ieguldījums mājas dzīvē, tāpēc, ja redzu kādu kritisku vietu, pats ņemu un sakopju. Ikdienas pamatdoma man ir tāda, ka Dievs mums, mūsu ģimenei ir devis šo brīdi, kad jāaudzina bērni, pašlaik tas ir galvenais dzīvē, un es zinu, ka mums ar sievu vēl būs laiks divatā un atliks arī sev pašam.

Viktorija: – Man vēl nesen bija saruna ar Emiju, vecāko meitu. Teicu, ka rudenī, kad mazākā māsiņa sāks iet dārziņā, varbūt arī es sākšu kaut ko darīt, dažas dienas strādāšu. Emija uztaisīja lielas acis un teica: «Kā? Nē, mammu! Kas tad būs ar mums?» Es saku – bet meitiņ, jūs pa dienu esat dārziņā un nemaz nezināt, vai esmu mājās vai ne. Emija: bet ja mums kaut ko vajag, ja kaut kas notiek? Kā tu varēsi atbraukt pie mums? Tu taču vienmēr atbrauc. Un tad es domāju, ka bērniem pašlaik vēl esmu ļoti vajadzīga.

– Abas jūsu jaunākās meitas piedzima mājās. Pastāstīsiet savu pieredzi?

Viktorija: – Mums ir divas klasiskās ģimenes dzemdību pieredzes slimnīcā un divas mājdzemdības, pirmoreiz ar vecmātēm Dinu Cepli un Māru Griezi, otrās tikai ar Dinu. Pirmajās mājdzemdībās gāja grūtāk, bet beigās Renāram uzticēja noķert bērniņu, ko viņš arī izdarīja.

Otrās dzemdības mūsu mājās bija unikālas ar to, ka vecmāte pat neiejaucās procesā, tikai vēroja no malas. Tās bija ļoti vieglas un ātras, vienu stundu un divdesmit minūtes.

Renārs: – Patiešām brīnumaina pieredze… Drīkst, es pastāstīšu? Bija tā, ka ciemos no Īrijas bija atbraukusi mana mamma, vakarā visi ejam gulēt, un Viktorija man saka: zini, šonakt būs! Es – ko? Un tā arī bija. Viss notika tik ātri, vienbrīd ieeju istabā pie Viktorijas, prasu: kā ir? Viņa atbild: dzimst! Tā es noķēru mūsu jaunāko, kamēr vecmāte, mierīgi atspiedusies pret stenderi durvju ailā, mūsos noraudzījās. Es vispār domāju, ka mājdzemdības ir kaut kas brīnišķīgs, tāds miers! Atceros, kad dzima Markuss, mums Lienas ielas dzīvoklī bija aizsalušas caurules, bet vajadzēja pušķot mašīnu, braukt uz Dzemdību namu, viss tādā stresā. Bet pēdējoreiz, kad dzima Izabella, vienā mierā nogāju garāžā, piepumpēju lielo bumbu, vēl kaut ko pašiverējos, uzkāpu pie sievas – hops, noķēru meitiņu… Tad cēlās pārējie bērni, es pamodināju savu mammu, kura bija pilnīgā šokā, jo vakarā Viktorija vēl bija ar vēderu, bet tagad es saku: Izabella piedzima, nāc sasveicinies ar jaunāko mazmeitiņu!

– Nu, patiešām brīnišķīgi! Bet kā jūs nonācāt līdz pārliecībai par mājdzemdībām?

Viktorija: – Sākumā Renārs bija kategoriski pret. Bija tā, ka pirmās divas grūtniecības man bija pie valsts apmaksāta ārsta. Pēc tam man bija dažas problēmas ar veselību un, gaidot trešo, Elizabeti, nokļuvu pie cita ginekologa. Bija vairākas reizes, kad pēc vizītes iznācu no ārsta kabineta asarās. Jo ginekologs pateica, ka man dzemde ir zemu, bērniņš apdraudēts, jāliek josta, nekādas dzimumdzīves un jādzer hormoni.

Renārs: – Vienā tādā reizē man sievas kļuva ļoti žēl, un es prasīju: bet tu tiešām būtu gatava dzemdēt mājās? Viņas bija tik pārliecinošs, ka bez šaubīšanās teicu: nu, tad darīsim to!

Viktorija: – Tā mēs nokļuvām Dinas Ceples gādīgajās rokās. Viņa mani iedrošināja, ka viss ir kārtībā, ka nevajag jostu, ka varam mīlēties, jo, ja mamma labi jūtas, arī bērniņam ir labi. Viņa man ieteica uzrakstīt dzemdību stāstu, par ko esmu ļoti pateicīga un kas tiešām piepildījās – neticēsi! – simtprocentīgi. Līdz pat niansēm, nemaz nerunājot par datumu, kuru rakstīju kā vēlamo. Elizabete piedzima pilnīgi pēc mana sapņu plāna, arī Izabella. Gluži kā Dina teica – jāraksta, lai tu pati būtu gatava, lai bērniņš caur tevi sagatavotos, turklāt tad, kad tev dzemdību laikā sāpēs un piemirsīsies tavs izsapņotais stāsts, mēs, pārējie, palīdzēsim tev atcerēties.

Renārs: – Pirmās mājdzemdības gan nebija tik gludas kā otrās, bet kopumā abas reizes tik un tā ir ļoti vērtīga pieredze manā dzīvē. Mūsu dzīvē!

– Viktorij, lai gan tu dzīvo mājās un rūpējies par bērniem, esi pamanījusies pabeigt divus Montesori pedagoģijas izglītības kursus.

Viktorija: – Jā gan (lepni smaida). Redzi, jaunas meitenes gados biju pārliecināta, ka man būs laba izglītība, labs darbs un tad tikai ģimene un bērni. Tā arī notika, pēc pirmā bērna vēl gribēju atpakaļ uz darbu, bet tagad… Tagad es domāju – kam man tas viss vispār bija vajadzīgs? Manas izglītības jomā jau viss mainījies (Viktorijai ir bakalaura grāds uzņēmējdarbībā, ekonomikā – aut.), darba jomā arī… Pat domāju, ka varēju taču ātrāk dzemdēt bērnus, nevis mācīties, jo mācīties es varu arī tagad.

– Pastāsti vairāk par savām mācībām!

Viktorija: – Montesori pedagoģiju sāku mācīties, kad Markusam bija divi gadi; pabeidzu divgadnieku līdz šešgadnieku kursu. Tas ilga pusotra gada, mācības notika reizi mēnesī sestdienās un svētdienās, vēl vasarā vienu nedēļu. Mācības ļoti patika, jo sapratu, ka tas noderēs maniem bērniem – tas bija galvenais mērķis, nevis doma par darbu šajā jomā. Kad pabeidzu pirmsskolas vecuma kursu, izmantoju to saviem bērniem un redzēju, ka viņiem patīk, tāpēc nolēmu, ka mācīšos tālāk, – iestājos kursā 6–12 gadus veciem bērniem, kur bija jāmācās trīsarpus gadu. Pagājušajā gadā pabeidzu arī to.

– Kamēr mācījies, Renārs bija ar bērniem?

Renārs: – Jā, nebija problēmu. Viktorija ir brīnišķīga! Esmu priecīgs, ka viņa mācījās, man bija prieks, cik iedvesmota viņa nāk mājās, redzēju arī, cik labprāt bērni ar to visu darbojas. Mums mājās viena istaba ir iekārtota ar Montesori materiāliem.

Viktorija: – Un tagad man ir doma turpināt (smejas). Domāju mācīties pedagoģijas jomā, jo, ja kādreiz atsākšu strādāt, redzu sevi darbā, kas saistīts ar bērniem. Es taču vēl varētu pamācīties, vai ne, vīriņ? Turklāt nav tā, kā dažkārt sievietes saka – vēlme pēc īpaša laika sev. Man patīk tas, ar ko ir piepildīts mans laiks. Tikai drusciņ pamācīties gribas.

Renārs: – Nu gan mānās! Ir gan kāda lieta, bez kuras Viktorija nevar un par katru cenu grib šo īpašo laiku sev, – tā ir vingrošana. Un ne jau mazliet – viņa vingro sešas reizes nedēļā!

– O, iespaidīgi! Tas jau bija manā jautājumu sarakstā – kā sieviete ar četriem maziem bērniem var būt tik lieliskā formā? Padalīsies ar noslēpumiem?

Viktorija: – Nav nekādu noslēpumu! Pēc pirmā bērna par to pat nedomāju, jo svars no stresa nokritās uzreiz; pēc Emijas lēnāk, bet arī, taču pēc trešā bērna vairs tik gludi negāja, un, vēl tikai gaidot Izabellu, jau biju apņēmības pilna atgriezties labā formā, cik iespējams, ātri.

Vecmāte man ierādīja speciālus vingrinājumus, kur viss balstīts uz muskulatūras sasprindzināšanu un noturēšanu, un ar viņas atļauju sāku pamazītēm vingrot jau nākamajā dienā pēc dzemdībām.

Pēc tam pati atradu sev piemērotas vingrošanas programmas Youtube un tā joprojām vingroju. Pati, mājās, kamēr bērni guļ pusdienlaiku. To es saucu par savu laiku. Četras reizes nedēļā darbojos uz trenažiera spēka un izturības treniņos – arī pēc programmas, pati, mājās.

Ak, jā, man ir vēl viens mīļš hobijs – šūšana. Tas mani atslēdz pilnībā, ļoti labi atpūšos. Ir bijis tā, ka visi bērni slimo, es pa dienu pārgurusi, bet vakarā, kad bērni beidzot guļ, tomēr piesēžos pie savas šujmašīnas un šuju. Un dabūju kaut kādu labo atdevi.

Renārs: – Reizēm viņai uznāk vēlme atslēgties un pašūt arī tad, kad visi bērni vēl nemaz netaisās gulēt…

Viktorija: – Nu, nē, tu pārspīlē, tikai dažas reizes tā bijis. Piemēram, pagājušajā decembrī pirms Ziemassvētkiem man VAJADZĒJA uzšūt meitenēm un sev kleitas. Un es neko neņēmu galvā, atstāju visus bērnus, vīru, darbus un – pie šujmašīnas. Uzšuvu divos vakaros!

Renārs: – Jā, skaistas tās kleitas – starp citu, dizainu izdomāju es! Ar skaistu mežģīni gar apakšējo malu (lepni smaida).

Lipsku ģimenes principi sakārtotai ikdienai

  • Katru svētdienu kopā apmeklējam baznīcu, ja vien todien bērniem nav ieplānots koncerts vai sacensības.
  • Maltītes vienmēr ieturam pie lielā galda un visi kopā. Arī tajās reizēs, kad mājās ir tikai divi vai trīs no ģimenes.
  • Katru dienu pulksten deviņos vakarā bērni ir gultās. Izņēmums ir sestdienas vakars, kad var ilgāk paskatīties multfilmas.
  • Sestdienās bērni dabū arī saldumus, ikdienā tāda lieta kā vienkārši konču ēšana nenotiek. Saldumiņš tiek arī reizēs, kad ir ciemiņi.
  • Abi lielākie bērni sestdienās uz maiņām tīra vannasistabu – tas pagaidām ir viņu vienīgais pienākums, ko abi arī dara.

Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada martā.


 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs