Dēls mani izglāba

Ģimene
Zane Blanka
Zane Blanka
1. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Liepājnieces LUĪZES MULENAS dzīves lielās pārmaiņas notika laikā, kad viņa nesen bija kļuvusi par mammu dēliņam Oliveram. Gada laikā Luīze izdzīvoja tik daudz kā citi – visa mūža garumā. Viņai piedzima dēliņš, no dzīves aizgāja mīļotais cilvēks, un viņa sāka savu biznesu – atvēra ģimeņu centru Augam kopā.

Kāpēc tieši Liepāja?

– Līdz grūtniecības sestajam mēnesim ar vīru vēl dzīvojām Rīgā, bet, tā kā abi esam liepājnieki, izlēmām, ka gribam, lai bērniņš dzimst šeit. Sevi ar mazo Rīgā neredzēju. Šeit, Liepājā, ir jūra, parks, svaigs gaiss, kā man Rīgā ļoti pietrūka. Sevišķi centrā. Redzot, kā bērnudārza grupiņas ved pa Čaka ielu pastaigāties, gribējās šausmās saķert galvu.

Rīgā biju nokļuvusi studiju dēļ. Patiesībā sākotnējais plāns bija studēt Skotijā – jau biju iestājusies augstskolā –, bet tad iepazinos ar Alenu, iemīlējos un paliku Latvijā. (Smaida.)

Bijām kopā divus gadus, un tad pieteicās Olivers. Protams, Rīgā man kā grūtniecei bija daudz vairāk iespēju apmeklēt dažādas nodarbības. Pārceļoties uz Liepāju, sapratu, ka šeit šajā jomā valda diezgan liels tukšums. Piemēram, gribēju apmeklēt grūtnieču jogu, bet neatradu neko, kas man patiktu un liktos tiešām piemērots grūtniecei gan no ērtību, gan emocionālā viedokļa. Tas bija pats sākums manai idejai par to, ka Liepājā vajag atvērt vietu, kur jaunie vecāki var forši justies, kur ir mājīgi un ērti. Kad piedzima mazais, sajūta, ka trūkst vietas, kur izglītoties un satikt citus vecākus, pārņēma arvien biežāk.

No dabas neesmu tā, kas sūdzas, ka kaut kas ir slikti, esmu tā, kas izdara, lai kļūtu labāk.

Arī menedžments man vienmēr ir bijis stiprā puse, tāpēc drīz pēc Olivera piedzimšanas savu ideju sāku likt uz papīra, rēķināt, plānot, pētīt, kas šajā jomā Liepājā jau ir un kā trūkst. Vēlāk jau dabūju aizņēmumu, lai centru varētu atvērt.

Man tuvas ir alternatīvās pieejas – īpaši valdorfpedagoģija, arī no Montesori ikdienā izmantoju dažus audzināšas knifus. Šeit nekā tāda nebija, tāpēc tagad manā centrā ir gan Montesori, gan radošuma attīstošās nodarbības mazajiem, kurās tiek izmantoti valdorfpedagoģijas pamatprincipi.

Arī lekcijas vecākiem par bērnu psiholoģiju un daudz kas cits – joga bērniem, pusaudžiem un grūtniecēm, logopēdija, radošuma nodarbības.

Man ir paveicies, jo diezgan daudz manu draugu ir alternatīvi domājoši pedagogi, līdz ar to kontakti bija un bija cilvēki, kurus piesaistīt darbam centrā, kas, protams, ir ļoti svarīgi, lai būtu kvalitāte. Un vispār šajā visā liels palīgs man ir bijusi ģimene, mana mamma, audžutētis, tuvākie draugi. Visi ir ļoti, ļoti daudz palīdzējuši.

Zinu, ka laikā, kad vēl tikai domāji par sava centra atvēršanu, tavā dzīvē notika negaidīts un ļoti sāpīgs notikums – no dzīves aizgāja Olivera tētis.

– Jā, tas notika ļoti strauji. Būtībā no pirmajām veselības problēmām līdz viņa aiziešanai pagāja tikai piecas nedēļas. Pirms tam Alens bija pilnīgi vesels cilvēks. Vispār tas bija prātam neaptverami.

Pagāja mēnesis pēc viņa nāves, kamēr vispār sāku saprast, kas ir noticis, kamēr prāts sāka pieņemt šo faktu. Mums visiem tas bija liels šoks.

Un kā ir tagad? Ir kļuvis kaut nedaudz vieglāk?

– Man liekas, es tieku galā labāk nekā vairākums līdzīgās situācijās. Cik esmu runājusi ar citiem cilvēkiem, kam ir līdzīgas pieredzes, daudziem ir vajadzīgi vismaz trīs gadi, lai par to vispār varētu runāt. Šā gada laikā ļoti daudz esmu lasījusi, mācījusies notikušo pieņemt, mēģinājusi saprast, kā virzīties uz priekšu. Mēģinu uz visu skatīties ar prieku. Priecāties, ka mēs vispār satikāmies, un novērtēt to, ka Alens man ir atstājis tik lielu dāvanu – mūsu dēliņu Oliveru.

Mēģinu domāt nevis par to, kā man vairs nav, bet par to, kas man ir, un ar prieku atcerēties visu skaisto, ko esmu piedzīvojusi. Būt pateicīga.

Protams, ir mirkļi, kad es salūstu. Bet tie ir mirkļi. Ceļos un eju tālāk.

Kā bija pieslēgties mammas lomai brīdī, kad tas viss notika? Olivers taču bija pavisam maziņš – tikai deviņus mēnešus vecs.

– Ja man nebūtu Olivera, nezinu, vai varētu tik viegli par to visu tagad runāt. Viņš man ļoti palīdzēja. Tai laikā biju mamma par 150 procentiem. Mēs mājās dziedājām, dejojām, daudz gājām pastaigāties, un būšana par mammu, šī mīlestība, mani izglāba. Tu man vaicāji, kura ir lielākā pārmaiņa, ko es kā sieviete esmu piedzīvojusi pēc bērna piedzimšanas. Varu teikt tā: esmu iepazinusi lielāko mīlestību, kāda ir iespējama.

Nekad nebiju domājusi, ka var kādu tik ļoti mīlēt. Un tagad arī skaidri zinu, ka patiesi dziedē tikai mīlestība.

Kad atrodi to sevī, tā pārņem visu pārējo. Protams, kad atver sevi mīlestībai, tu atver sevi arī ļoti lielām sāpēm. Bet man tik un tā liekas, ka ieguvums ir lielāks. Pat ja ciet zaudējumu, pat ja tev sāp, tās dāvanas vienmēr ir lielākas. Tāpēc, arī domājot par Alenu, ne reizi neesmu nožēlojusi, ka viņu satiku, un man bija jāiet cauri šai pieredzei. To mīlestību, ko piedzīvoju dienā, kad mēs laulājāmies, – tas bija trīs dienas pirms viņa nāves, – to es nekad nespētu nožēlot. Jautājums, vai mēs to visu spējam novērtēt. Brīdī, kad tas notiek, brīdī, kad ir grūti, protams, to ir grūti tā ieraudzīt. Tas izdodas ar laiku.

Vai centra izveide bija procesā, kad atklājāt Alena slimību?

– Tā bija tikai idejas līmenī. Biju pieteikusies uz konsultāciju kredītam. Biju uzlikusi visu uz papīra. Kad Alens nomira, drīz vien atsāku darboties. Gan tāpēc, ka darbs palīdzēja savākt domas, sakoncentrēt prātu, gan tāpēc, ka bija jāsāk domāt arī par dzīves finansiālo pusi, jo līdz šim, kamēr dzīvoju ar Oliveru mājās, Alens bija tas, kurš pelnīja iztiku ģimenei.

Kad paliki viena, kas bija grūtākais?

– Emocionāli tikt tam pāri. Praktiskā dzīve bija sekundāra, jo ģimene man ļoti palīdzēja. Visgrūtākais bija tas, ka man pilnībā pazuda māju izjūta. Ļoti ilgi biju diskomfortā. Pāris mēnešu vēl padzīvoju mūsu dzīvoklī un tad pārcēlos pie vecākiem, lai būtu vieglāk. Māju izjūta man nekad nav veidojusies kā piesaiste vietai, tā vienmēr ir bijusi ar cilvēkiem apkārt. Un īsto māju izjūtu biju iepazinusi, tieši esot ar Alenu. Biju pieradusi – kad ir slikti, man ir, kur gūt šo emocionālo patvērumu. Kad divus mēnešus pēc Alena nāves nomira mana omīte, pirmais, ko izdarīju, paņēmu telefonu, lai viņam piezvanītu un to izstāstītu. Tas bija viens no sāpīgajiem atklāsmes brīžiem.

Bet no šādas pieredzes tu stiprinies. Ja domāju par to, kāda biju tad, kad iepazināmies, cik zaļa biju, un, kāda esmu tagad, šķiet, tie ir divi dažādi cilvēki.

Jau bērna piedzimšana ļoti maina domāšanu, bet manas dzīves notikumi ir nesuši īpaši lielas pārmaiņas.

Mana tagadējā vērtību sistēma ir pilnīgi citāda nekā pirms dažiem gadiem. Tagad cenšos ļaut notikumiem klāties pāri un nest mani uz priekšu, neļaut dzīvei stāvēt uz vietas. Ļoti mācos pieņemt dzīves cikliskumu. Cilvēki bieži runā par to, ka nevajag lieki riskēt, taču ar tagadējo pieredzi šķiet, ka tāpat notiek tā, kā lemts. Ja būs lemts, tev arī meteorīts uz galvas uzkritīs.

Ja man kādreiz kāds prasa, kā man kā vientuļajai māmiņai iet, uzreiz gribas iebilst, jo neesmu vientuļa. Man liekas, šo apzīmējumu – vientuļā māmiņa – vispār vajadzētu izskaust no leksikas. Jo kas gan var būt bagātāks par vecākiem, viņi nekad nav vientuļi! 

– Pastāsti, kāds ir tavs dēliņš!

– Olivers ārēji ir ļoti līdzīgs tētim. Cilvēki pat diezgan rupji ir teikuši: tajā bērnā no tevis vispār nekā nav! (Smejas.) Tieši nesen man jautāja, vai nav jocīgi, ka viņš ir tik līdzīgs Alenam. Nē, nav. Man viņš ir Olivers, cits cilvēks. Un vispār tas pat ir forši, ka viņš ir līdzīgs savam tētim.

Kad Alens aizgāja, Olivers vēl bija pavisam mazs, un tomēr viņš kaut kādā savā veidā saprata, ka tēta vairs nav.

Mazliet zīmīgi, bet Olivera pirmais vārds jau septiņu mēnešu vecumā bija tieši tētis. Vēlāk domāju, varbūt viņš zināja, ka ar to runāšanu mazliet jāpasteidzas. Kad Alens aizgāja, Olivera vārdu krājumā bija trīs vārdi – tētis, zeķe un atā. Un tad viņš no rītiem, meklējot, kur tētis palicis, mēdza savā valodiņā teikt: tete, atā! Kaut ko saprata un juta. Un ar laiku pieņēma, ka Alena vairs nav.

Pašlaik viņš ļoti meklē tēta prototipu dzīvē, jo ir pavisam skaidri sapratis, ka katrai dzīvai būtnei ir mamma un tētis. Ka gotiņai ir, cūciņai ir. Un grib saprast, kur ir viņa tētis. Es nebaidos viņam stāstīt patiesību. Skatāmies bildes un video, kur ir Alens, runājam par to. Stāstu, ka tētis diemžēl ir nomiris, ka viņš ir citā dimensijā, bet tāpat joprojām ar mums – tāds ir mans uzskats. Bērni ir daudz gudrāki, nekā mēs, vecāki, bieži domājam. Viņi spēj saprast šādas lietas.

Olivers divu gadu vecumā vispār ir liels gudrinieks – skaita līdz divdesmit gan latviski, gan angliski. Pazīst burtus. Un runā kā četrgadnieks. Cilvēki man ir jautājuši, vai vedu viņu uz kādām īpaši attīstošām nodarbībām, bet es saku – nē, vienkārši ar viņu sarunājos. Daru to jau kopš zīdaiņa vecuma – kad viņam bija pusgads, staigājām pa māju, saucām lietas, pētījām, kas ir visapkārt. Vienmēr viņam esmu stāstījusi arī par to, kā pati jūtos – kad esmu skumja, kad satraukta. Laikam tāpēc arī viņš savā vecumā jau prot definēt dažādas izjūtas – pateikt, kad ir bēdīgs, kad ir priecīgs, kad par kaut ko uztraucies.

Mans audžutēvs – Olivera vectētiņš – viņam jau stāsta fizikas likumus, un, visiem par lielu pārsteigumu, Olivers tos kaut kādā veidā absorbē un saprot. Viņš, piemēram, jau zina, ka bumba krīt uz leju gravitācijas dēļ. Protams, viņa izpratnes līmenis ir citāds nekā mums, pieaugušajiem, bet tas nenozīmē, ka viņš nesaprot. Man patīk, kā ir teicis Ošo, – mums būtu ļoti daudz ģēniju, ja mēs savus bērnus neliktu rāmjos un nedomātu, ka viņi neko nesaprot.

Pastāsti, kas bija grūtākais, veidojot savu biznesu?

– Grūtākais pilnīgi noteikti bija atrast laiku sev. Oliveram tolaik bija vairāk nekā gads – tāds aktīvs posms, kad viņš nemitīgi prasa uzmanību. Bija viens brīdis, kad sāku just, ka Oliveram manis pietrūkst, un tad es sev pateicu: stop, tā nevar! Mainīju dienas režīmu: pa dienu biju kopā ar viņu, bet vakaros, kad viņš aizgāja gulēt, sākās mana darbadiena. Kādu pusgadu strādāju no astoņiem vakarā līdz trijiem naktī. Īsās miega stundas bija ļoti nogurdinošas. Vai, cik grūti bija no rītiem piecelties!

Toties tagad man ir tik idilliska darba vide! Arī Oliveram šeit ļoti patīk un ir, ko darīt. Ikdienā viņš nāk man līdzi, un viņam ir privilēģija visus materiālus izmēģināt pirmajam. Viņš te ir mazais priekšnieks.

Tātad var teikt, ka negulētās stundas ir attaisnojušās!

– Pilnīgi noteikti. Īpašu gandarījumu jūtu reizēs, kad kāds pēc noklausītas lekcijas atzīst, ka ir kaut ko jaunu iemācījies, sapratis.

Protams, es jau arī vēl taustos un mēģinu caur pieredzi saprast, kas jaunajiem (un ne tikai jaunajiem) vecākiem ir vajadzīgs visvairāk. Piemēram, pirms kāda laika mums bija ieplānotas lekcijas par gaidību laiku, bet ne reizi nenotika. Sapratu, ka topošie vecāki, gaidot pirmo mazuli, vēl ir citā, sapņainajā līmenī. Viņi vēl nav sapratuši, kas ir aktuāls dzīvē ar bērnu, un vairāk interesējas par gultiņas, ratiņu un mazo, mīlīgo drēbīšu iegādi. Un tas ir normāli! Bet, piemēram, lekcijas par bērna psiholoģiju no triju līdz sešu mēnešu vecumam ir vispieprasītākās. Tad es smejos, ka līdz tam audzina, kā prot, bet, kad sāk nākt laukā niķi un stiķi, meklē padomu.

Esmu pārliecināta, ka tieši kvalitatīvas informācijas trūkums bieži vien ir vainojams greizā audzināšanā.

Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka uz manu centru vecāki var atnākt pēc informācijas un atrast kādas atbildes.

Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2016. gada oktobrī.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+