Atgriešanās darbā pēc 10 gadu pauzes — pieredzes stāsts

Pieredzes stāsts
Sindija Meluškāne
13. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ansis Klucis, no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Reklāmas kompānijas 3punkti.lv projektu vadītāja un Emīla (11), Pētera (9), Mārtiņa (7) un dvīņu meiteņu Baibas un Noras (5 gadi) mamma Anita Pīpkalēja atsāka strādāt, kad desmit gadu bija pavadījusi mājās kā pilnas slodzes mamma.

Mūsu bērni dzimuši cits pēc cita, ar nepilnu divu gadu starpību. Pēc vecākā dēla piedzimšanas vēl centos strādāt no mājām – maketēju žurnālu –, taču, kad priekšnieks mani piečakarēja, nesamaksājot naudu par paveikto darbu, nolēmu, ka bērni turpmāk būs mana prioritāte. Tā es desmit gadu pavadīju mājās. Bērnu dēļ bijām pārcēlušies no Rīgas uz laukiem, un faktiski visu šo laiku mana vienīgā sabiedrība bija vīrs un bērni.

Tikai tagad ar laika distanci saprotu, ka biju iekritusi dziļā depresijā. Jutos pati sevi pazaudējusi, man visu vajadzēja kontrolēt, visur iejaukties, dzīvoju nevis savu, bet bērnu dzīvi.

Lūzuma punkts nāca pēc strīda ar vīru. Mums parasti ir tā: ja strīdamies, tad pamatīgi. Toreiz sakravāju mantas, atbraucu uz Rīgu pie saviem vecākiem un nosūtīju CV un pieteikuma vēstuli trim darbavietām – kas būs, tas būs. Biju tik priecīga, ka mani uzaicināja uz pārrunām par projekta vadītājas vietu poligrāfijas uzņēmumā. Jau darba intervijā sapratu, ka šo darbu ļoti gribu. Man tā spīdēja acis, ka pat aizmirsu pavaicāt, kāda ir alga. Ģimeni noliku fakta priekšā – esmu atradusi darbu Rīgā un vairs nebūšu laukos.

Tā kā mans vīrs ir uzņēmējs, viņš centās pierunāt darīt kaut ko kopīgu turpat, bet, lai arī man gribas viņu atbalstīt, vēl neesmu izaugusi līdz līmenim, ka mēs varētu strādāt kopā kā līdzvērtīgi partneri. Gribējās, lai katrs darām savu darbu. Man bija (un joprojām ir) svarīgi pierādīt, ka spēju būt patstāvīga, lai man nav jāprasa nauda vīram. To es neprotu, man ir grūti.

Kad atsāku strādāt, mazākajām meitām bija četri gadi. Vīrs palika viens ar pieciem bērniem, un viņiem pašiem ar visu bija jātiek galā.

Protams, tas nebija viegli. Laukos bērnudārzs un skola ir vienviet, un vecākajiem dēliem nu bija jāved uz bērnudārzu mazās māsas. Visiem tas bija grūti, bet vienlaikus viņi atzina, ka nu var mierīgāk uzelpot, jo mājās vairs nav lielā saspringuma, kāds bija pirms manas aizbraukšanas. Pirmo pusgadu visi kaut cik turējās, bet otrajā pusgadā ļoti jūtami zēniem atzīmes noslīdēja uz leju, skolotāji zvanīja un prasīja, kāpēc mēs netiekam galā ar bērniem.

Lai gan kopumā skolotāji bija ļoti atbalstoši un saprata, ka situācija ir tāda, kāda tā ir. Visgrūtāk manu prombūtni pārdzīvo meitenes. Joprojām, kad brīvdienās braucu uz māju, viņas ir burtiski man pielipušas, un tas ir ļoti sāpīgi. Bet desmit manas dzīves gadi ir ziedoti ģimenei un bērniem, tagad gribas kaut ko arī sev. Tāpat, iespējams, ja nebūtu aizgājusi strādāt, mēs ar vīru būtu izšķīrušies, situācija bija tieši tik nokaitēta.

Man pašai, atsākot strādāt, bija sajūta, ka esmu atmesta laikā par desmit gadiem. Sākums bija ļoti, ļoti skarbs. Viss jauns, un es ļoti bieži sēdēju darbā līdz pat desmitiem.

Taisnību sakot, joprojām pavadu darbā ļoti garas stundas, jo, lai arī pagājuši divi gadi, darbā vēl arvien viss ir jauns un daudz ko gribas apgūt. Visgrūtāk bija, kad neilgi pēc tam, kad biju sākusi strādāt, priekšnieks uz nedēļu aizbrauca atvaļinājumā un man ar visu bija jātiek galā pašai. Toreiz sapratu – vai nu es tagad nogrimšu, vai arī uzpeldēšu. Par laimi, tiku galā, taču jautājumi mēdz būt joprojām.

Divu gadu laikā neesmu bijusi īstā atvaļinājumā, jo izmantoju to pa mazām daļām, kad bērniem ir konkursi, koncerti, ballītes vai kāds saslimis, tad pieslēdzos viņiem. Citkārt paņemu brīvu piektdienu un pirmdienu, tad kopā varam pavadīt četras dienas. Kopš strādāju, straujiem lēcieniem ir paaugstinājusies mana pašapziņa. Un patiesībā arī vīrs novērtē, ka esmu mainījusies, ka man parādījušās savas intereses.

Es savukārt novērtēju, kā viņš viens tiek galā ar māju un bērniem, no kuriem viens jau ir spurains pusaudzis, bet jaunākās meitas ir mammas mīlulītes. Mēs viens otru esam ieraudzījuši jaunā gaismā. Pozitīvi ir tas, ka nu varu atbalstīt savu ģimeni finansiāli. Varu sarīkot viņiem pārsteigumus, piemēram, beidzamais pārsteigums bija drifta halle zēniem un zirgu izjāde meitenēm.

Raksts publicēts 2017. gada oktobrī.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs