Kā rīkoties, ja vīrietis negrib iesaistīties bērna aprūpē

Sarunā ar ģimenes psihoterapeitu Māri Siliņu noskaidrojam, kāda ir tēva loma un funkcija ģimenē. Kāpēc tēvs var nevēlēties iesaistīties bērna aprūpē, un kādas tam var būt sekas?
Tēva loma ģimenē
Ērika Bērziņa
22. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Tēva loma ir aizsargāt un apgādāt

Ja skatāmies bioloģiski, tēva galvenā loma ir aizsargāt un apgādāt. Attiecībās ar bērnu tēvs ir tas, kas māca un nosaka robežas. Protams, to dara abi vecāki, bet mammas ziņā ir daudz mazu ikdienišķu robežu, kuru pārkāpšana tiek pamanīta, uz kurām tiek reaģēts. Savukārt tēva uzdevums ir novilkt lielās robežas. Ģimenes psihoterapeits Māris Siliņš skaidro, ka rāmja viducī tēvs bērnam, iespējams, dod lielāku brīvību nekā māte, bet par lielo robežu pārkāpšanu ir ļoti nopietnas sekas, jo tās pārkāpt vienkārši nedrīkst! «Nākamais svarīgais tēva uzdevums ir vest bērnus dzīvē, rādīt viņiem, kā notiek dzīve, paplašināt apvāršņus, dot zināšanas.

Māte var ļoti daudz ko dot un iemācīt mājās, bet tēvs ir tas, kurš ved bērnus pasaulē un māca viņiem apgūt jaunas teritorijas, gūt jaunu pieredzi.

Arī ārpasaulē notiek robežu pārbaudīšana, piemēram, tēvs var iedrošināt un bērnam piedāvāt – varbūt mēs varam uzkāpt vēl šajā kalnā, kurš ir mazliet augstāks, varbūt varam nolēkt nevis no trīs metrus augsta, bet no piecus metrus augsta tramplīna? Tēvs ir blakus un klātesošs, bagāts ar dzīves pieredzi, un ideālā variantā tēvs dod bērnam drošību izjūtu, lai dotos kopīgos piedzīvojumos,» skaidro psihoterapeits.

Rūpes par bērnu tikai mammas pienākums?

«Ļoti senos laikos lielākā daļa vīriešu bija klejotāji – viņi devās medībās un tur faktiski bija viņu īstā dzīve. Mājās viņi atgriezās atpūsties un tad atkal devās prom klejojumos. Arī tā sauktais kara bizness ļoti lielā mērā ir saistīts ar prombūtni. Šis gēns, instinkts jeb dziņa vīriešos sastopams joprojām, kad ir sajūta – viss, tagad man ir jādodas prom, kādu laiku jāpavada vienatnē vai citu vīriešu kompānijā. Savukārt padomju laikos ļoti daudzās ģimenēs tēva vispār nebija vai viņš bija tik dziļi aizņemts ar sevi, savām problēmām, ka risināja tās ar alkohola palīdzību,» uzsver Māris Siliņš.

Vīrieši, kuri nevēlas iesaistīties bērna ikdienas aprūpē, nereti apgalvo, ka jau izsenis rūpes par bērnu ir bijis mātes galvenais pienākums. Un savā ziņā tam var piekrist.

Var tikai priecāties, ka tagad laiki ir mainījušies un daudzi tēvi (it īpaši jaunākās paaudzes) labprāt demonstrē (vismaz ārēji), ka labi jūtas tēva lomā, – ved mazuli pastaigā, dodas uz rotaļlaukumu, maina zīdainim autiņbiksītes, ņem bērnu kopšanas atvaļinājumu… Bet vai vienmēr tas notiek dabiski un bez īpaša pamudinājuma? Psihoterapeits skaidro, ka diezgan bieži ģimenē abi vecāki pilda abas funkcijas vai māte pilda tēva funkcijas un otrādi.

«Arī šajā ziņā pasaule mainās un atšķirības starp dzimumiem samazinās. Vīrieša un sievietes funkcijas un lomas vairs nav tik strikti nodalītas, skaidras, klasiskas un negrozāmas.» Bet tam, vai vīrietis spēs izkāpt no savas vīrišķīgās lomas tradicionālā izpratnē, ir daudz dziļāki iemesli, un to ietekmē ne tikai stereotipi.

Pietrūkst pārliecības par sevi kā vīrieti

Psihoterapeits skaidro, ka pārliecība par sevi kā par tēvu dziļi sakņojas vīrišķīgajā identitātē. «Ja vīrietis nav par sevi pārliecināts kopumā, viņam ir ļoti sarežģīti būt tēvam. Lai slēptu savu nedrošību, vīrietis turas pie ārējiem kritērijiem (atskaites punktiem, kas ir tradicionāli sabiedrībā pieņemti), lai sev nemitīgi atgādinātu, ka es esmu. Piemēram, paziņojot, ka mazu bērnu aprūpe nav vīriešu darīšana!

Vai mājas kopšana nav vīrieša darīšana! Faktiski aiz šādiem paziņojumiem slēpjot savu nedrošību BŪT tēvam. Savukārt, ja viņš jūtas pārliecināts par sevi kā par vīrieti, kāpēc gan lai viņš nevarētu iejusties arī mātes lomā? Jā, tagad es būšu mamma un došos ar zīdainīti pastaigā, bet pēc tam es iekāpšu atpakaļ vīrieša lomā. Tas manai vīrieša identitātei neko nenodarīs.» Ja vīrietis iesaistās zīdaiņa aprūpē, tas ir liels atbalsts arī sievietei, un tieši viņa var mēģināt vīrieti iesaistīt un iedrošināt – gan lūdzot, gan prasot viņa līdzdalību procesos, kas tieši saistās ar bērna aprūpi.

Psihoterapeits ir pārliecināts, ka vīrieša grūtības iesaistīties pavisam maza bērna aprūpē ir saprotamas, bet sekas tam var būt ļoti dziļas un atstāt nospiedumus ilgtermiņā.

Dara to, kas tēvam jādara

Psihoterapeits Māris Siliņš atgādina, ka tēva funkcija pavisam noteikti atšķiras no mātes funkcijas un tas ir jautājums par to, cik lielā mērā sieviete spēj pieņemt un saprast, ka vīrietis dara lietas citādi. «Tas nav stāsts par to, ka vīrietis attiecībās ar bērnu dara to, ko viņa sieviete ir izdomājusi. Viņš dara to, kas tēvam ir jādara. Reizēm sieviete nemaz neļauj vīrietim īstenot tēva lomu, veikt tēva funkciju, un tas ļoti bieži ir klupšanas akmens attiecībās.»

Kad tad tēvs var sākt pa īstam realizēt tēva funkciju un ienākt mammas un bērna attiecību stāstā jau citā līmenī? «Ņemot vērā attīstības psiholoģiju, trīs gadi klasiski ir edipālais vecums, kad bērns sāk meklēt veidu, kā būt attiecībās ar abiem vecākiem. Šajā vecumā ar bērnu ir vieglāk komunicēt, jo ar viņu jau var veidot dialogu, sarunāties. Tas ir brīdis, kad tēvs kā funkcija ir reāli nepieciešams un viņam ir laiks aktīvi ienākt bērna dzīvē, lai atklātu plašāku pasauli un dotos kopīgos piedzīvojumos,» skaidro psihoterapeits.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs