Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Īsā versija par to, kā esmu nonākusi Spānijā: pēc vidusskolas izvēlējos studēt Latvijas Kultūras akadēmijā starptautiskās attiecības (Latvija–Spānija). Kad bijām pēdējā kursa studenti, mums piedāvāja veikt tulkošanas darbus kādai spāņu firmai, kas Rīgā būvēja lielu industriālu objektu. Mēs toreiz tulkojām rokasgrāmatas, kur mums, Kultūras akadēmijas studentiem, bija daudz neierastu terminu, kā, piemēram, turbīnas, ventilācijas sistēmas un caurules. Bet laikam jau mums veicās labi, jo, kad vēlāk spāņi sāka pasniegt apmācības kursus latviešiem, mūs uzaicināja par tulkiem. Kursus vadīja tāds ļoti jauks pasniedzējs Hosē… Tagad dzīvoju kopā ar šo pasniedzēju un mūsu diviem bērniem Spānijā, netālu no Valensijas.
Kāzas, tad bērni
Atbilstoši Spānijas ieradumiem mums ar Hosē viss notiek neierasti. Te pāri parasti vispirms apprecas, un tikai tad dzimst bērni. Pilsētās uz to vairs tik strikti neskatās un ir arī daudz neprecējušos pāru, kas dzīvo kopā. Bet, piemēram, mazos ciematiņos joprojām viss notiek diezgan tradicionāli. Vienā tādā mazā ciematiņā mana dzīvesbiedra vecākiem ir brīvdienu māja, un mums tur ir vairāki draugi.
Neviens no viņiem pirms laulībām nedzīvoja kopā. Katrs mita savā mājā, satikās, bet kopā sāka dzīvot tikai pēc kāzām.
Savukārt mums jau ir divi bērniņi (Marko un Katrīne), un mēs par kāzām domājam vien tagad. Tieši šobrīd kārtojam dokumentus, lai beidzot apprecētos, taču mēs viens otru, runājot ar citiem cilvēkiem, saucam par vīru un sievu.
Esam netradicionāli arī citās jomās – divi bērni patlaban Spānijā ir samērā reta parādība, jo pēc finansiālās krīzes, no kuras spāņi vēl nav atguvušies un joprojām daudzi ir bez darba, pārsvarā ģimenes apstājas pie viena mazuļa. Turklāt lielākoties sievietēm pirmais bērns, kas bieži vien izrādās arī vienīgais, dzimst pēc 30 gadu vecuma. Man patlaban ir 29, un es skaitos ļoti jauna mamma.
Vecvecāku lielā nozīme
Saliekot kopā visu iepriekšminēto – tradīcijas, dzīvošanu kopā pēc kāzām, vēlo bērnu radīšanu, finansiālo krīzi –, mazliet labāk var saprast šeit ļoti lielo vecvecāku nozīmi jaunajās ģimenēs. Latvijā jaunā ģimene vienu nedēļas nogali aizbrauc pie vieniem vecvecākiem, otru – pie otriem, bet trešajā nolemj vienkārši palikt mājās un atpūsties vai dodas kādā ekskursijā, un par to neviens neapvainojas.
Šeit vecvecāki jāsatiek daudz biežāk, citādi kāds var arī uzmest lūpu. Spāņiem ir tradīcija, ka svētdienās visi satiekas lielās ģimenes pusdienās.
Mēs dzīvojam Valensijas reģionā, un bieži svētdienas tradicionālā pusdienu paelja mēdz ievilkties līdz vakariņām. Man pašai šķiet, ka te vecākiem reizēm ir grūti palaist vaļā savus pieaugušos bērnus, jo viņi vēlu aiziet no dzimtajām mājām, dibina savas ģimenes ap gadiem trīsdesmit. Un ļoti bieži vecāki jaucas pieaugušo bērnu un jauno ģimeņu dzīvēs. Mēs no tā esam izsprukuši, jo dzīvojam pietiekami tālu, bet zinu, ka citās jaunajās ģimenēs tas tiešām kādreiz izvēršas par tādu kā drāmu, jo vecāki katru dienu apciemo savu pieaugušo dēlu, kurš tagad dzīvo kopā ar sievu vai draudzeni, jo nekad taču nevar zināt, vai mūsu puisītim kaut ko nevajag. Tas nekas, ka puisītim jau ir trīsdesmit pieci gadi.
Daudzās ģimenēs vecvecāku atbalsts bieži ir neaizvietojams, jo citādi viens no vecākiem nevarētu strādāt. Spānijā pēcdzemdību atvaļinājums sievietei ilgs vien četrus mēnešus.
Un arī pirms tam, ja vien nav kādas veselības problēmas, grūtnieces cenšas strādāt līdz pēdējam, lai ietaupītu brīvdienas un tās varētu izmantot pēc tam, esot kopā ar mazuli. Tāpēc sievietei, kurai ir darbs, pēc šā īsā atvaļinājuma ir divas izvēles – mazo zīdainīti vest uz bērnudārzu vai uzticēt vecvecākiem. Lielākoties, ja vien vecvecāki dzīvo tuvumā, visi izvēlas otro variantu, tāpēc nereti sanāk tā, ka vecmāmiņa un vectētiņš bērnu audzina vairāk nekā mamma un tētis.
Arī šajā jautājumā esam netradicionāli, jo esam diezgan neatkarīgi no vecvecākiem. Mana ģimene dzīvo Latvijā, bet Hosē vecāki citā pilsētā, kas nav blakus. Mēs regulāri satiekamies un mums ir sirsnīgas attiecības, bet esam vienojušies, ka mēs, jaunie, mēdzam arī dažas nedēļas nogales palikt paši savās mājās un ka pie mums nedrīkst ierasties bez brīdinājuma, kas šeit ir diezgan tipiski. Tā kā vīrs darba dēļ daudz ceļo, šobrīd esam izlēmuši, ka es kādu brīdi nestrādāšu, jo kādam jābūt mājās, lai varētu bērnus izvadāt uz skolu un pulciņiem un vienkārši būt ar viņiem kopā vakaros.
30 viesu dzemdību palātā
Spāņi ir ļoti ģimeniski un ģimenes pieaugumu uztver ar lielu sajūsmu un prieku, turklāt visi ļoti grib piedalīties jau no paša sākuma. Tāpēc te nereti gadās, ka, piemērām, uz sonogrāfiju ir pierakstītas trīs grūtnieces, bet uzgaidāmā telpa pilna dažādu vecumu un dzimumu cilvēku, jo ģimene atnākusi līdzi viņu atbalstīt.
Dzemdību laikā uzgaidāmajā telpā līdzi jūt ne tikai vecmāmiņas un vectētiņi, bet arī māsīcas un brālēni, tantes un onkuļi.
Arī tad, kad mazulis piedzimis un jābrauc uz slimnīcu uz pārbaudēm, līdzi dodas onkuļi un tantes. Tradicionāli jau nākamajā dienā pēc bērna piedzimšanas visi nāk viņu apciemot. Tā kā mēs nedzīvojam vīra dzimtajā vietā, pie mums visas apsveicēju masas uzreiz ierasties nevarēja. Bet mūsu kaimiņiem, kam bērniņš piedzima nedēļu vēlāk, viesi bija klāt nākamajā dienā. Viņiem pat nācies dažus cilvēkus raidīt prom, jo mazajā slimnīcas istabiņā brīžam bijis pat trīsdesmit ciemiņu! To, ka jaunie vecāki un mazulis tiek ļoti sumināti, var redzēt arī pēc dzemdību nodaļu gaiteņiem, jo istabiņās ziedus neļauj turēt, tāpēc visi pušķi nonāk gaiteņos, un tur izskatās kā floristikas salonā.
Dzemdības un mazulis
Spānijā katrā mazākajā pilsētiņā ir veselības centrs, kurā strādā vismaz viena vecmāte. Sieviete turp dodas, izsaka savas aizdomas, ka ir stāvoklī, tiek veiktas analīzes, lai grūtniecību apstiprinātu, un tālāk, ja nav nekādu īpašu veselības problēmu, ir diezgan strukturēta kārtība, kā viss notiek. Katrai grūtniecei vecmāte iedod Mātes pasei līdzīgu grāmatiņu, kurā pieraksta grūtnieces vecumu, dažādus veselības parametrus, analīžu rezultātus. Ja viss norit bez aizķeršanās, grūtniecības laikā ir septiņas vizītes pie vecmātes un piecas sonogrāfijas.
Dzemdību nodaļās ir īpašas pirmsdzemdību palātas, kur kopā ar sievieti var būt bērna tēvs, un turpat uzturas arī vecmāte, kas uzrauga un palīdz.
Mēs varējām izvēlēties mierīgu mūziku, puskrēslu, dažādus palīglīdzekļus, lai relaksētos. Var dzemdēt šajā palātā vai arī doties uz īpašo dzemdību palātu, taču arī tur nav obligāti jādzemdē guļus uz dzemdību galda. Sieviete var izvēlēties pozu un palīglīdzekļus.
Parasti baro ar krūti četrus mēnešus
Spānijā ļoti atbalsta krūts barošanu. Tiesa, daudzas sievietes baro tikai pirmos četrus mēnešus, kas sakrīt ar pēcdzemdību atvaļinājumu. Vēl esot slimnīcā pēc bērniņa piedzimšanas, jaunā mamma saņem sarakstu, kurā ir krūts barošanas atbalsta grupas mammu kontakti. Viņām var piezvanīt un palūgt padomu, ja kaut kas neiet, kā cerēts, noteiktās dienās ir arī tikšanās, kad var klātienē aprunāties un saņemt atbalstu.
Kad mazulis piedzimis, var pierakstīties uz īpašiem masāžas kursiem zīdaiņiem, ko pasniedz tā pati vecmāte, kas sekoja grūtniecībai un vadīja pirmsdzemdību sagatavošanas kursus. Ar abiem bērniem apmeklēju šos masāžas kursus, kas ir arī tikšanās jaunajām mammām, kur var padalīties, kā iet vai neiet, rast atbalstu un palīdzēt ar savu pieredzi kādai citai.
Šeit lielu uzmanību pievērš jaunās mammas emocionālajam stāvoklim. Vecmāte vienmēr vizītēs pajautā: kā tu jūties, vai nav nomāktības, raudulības.
Lai gan man šķiet, ka iekrist depresijā te ir grūti, jo, dzīvojot savā ciematā vai pilsētā, blakus ir ģimene, draugi, kas ļoti atbalsta. Ir plašs un ciešs sociālais tīkls, kas mēģina palīdzēt. Man kā latvietei reizēm pat šķita, ka citi grib palīdzēt par daudz. Pēc pirmajām dzemdībām pie mums atbrauca vīramāte un nedēļu palika dzīvot mūsu mājās, lai man palīdzētu. Bet, tā kā to laiku mājās bija arī vīrs, kam bija piecpadsmit dienu garš jauno tēvu atvaļinājums, viņas palīdzība tobrīd nemaz nebija vajadzīga. Mēs abi ar vīru pat gribējām, lai viņa brauc prom un mēs, mazā ģimene, varam pabūt paši kopā. Tomēr teikt neko nevarējām, jo būtu ļoti nepieklājīgi un aizvainojoši viņas palīdzību noraidīt.
Bērnudārzs un skola
Bērna kopšanas atvaļinājums mammām ir ļoti īss, tāpēc, lai cik skarbi tas skan, ja vecvecāki nedzīvo tuvumā, bērns jau četru mēnešu vecumā sāk bērnudārza gaitas. Dārziņš ir no nulles līdz trim gadiem. Taču tās ir arī lielas izmaksas ģimenei. Mūsu pilsētiņā ir tikai viens publiskais dārziņš, kur ir samazināta maksa, pārējie ir privātie dārziņi. Jā, ir čeks, ko valsts dod dārziņam – aptuveni 60 eiro par bērnu –, bet tā ir ļoti maza daļa no kopējām izmaksām. Vienu gadu mūsu abi bērni gāja dārziņā, un par to naudu mēs varētu tādu pieklājīgu hipotekāro kredītu apmaksāt.
Skola Spānijā sākas no trim gadiem, šajā vecumā to apmeklēt nav obligāti, tomēr visi cenšas bērnus tajā sūtīt. Skola ir it kā bez maksas, bet par mācību līdzekļiem ir jāmaksā.
Mūsu skola ir izvēlējusies ekonomisko variantu un strādā ar darba lapām. Grāmatas izmaksā krietni dārgāk. Biju pārsteigta, cik nopietni te notiek mācīšanās jau tik maziem bērniem. Dēls iet skolā otro gadu, un viņš prot gan lasīt, gan rakstīt. Zinu, ka viņa vienaudži Latvijā vēl to nemācās. No mazām dienām pastiprināti māca angļu valodu.
Skola sākas deviņos, pusvienos ir pusdienas, kad daļa bērnu paliek ēst skolā, bet daļa dodas mājās un atgriežas pēc trim stundām uz otro maiņu, kas ilgst līdz pieciem vakarā. Tie bērni, kuri ēd skolā, pēc tam turpat arī dzīvojas – spēlējas un apmeklē ārpusklases nodarbības, pusdienlaiku neviens neguļ. Mūsu bērni arī gribēja apmeklēt pulciņus, un mēs dažas reizes izmēģinājām, lai viņi paliek skolā pilnu dienu. Bet tas beidzās ar to, ka vakara maiņā abi skolas solā aizmiga… Tāpēc tagad vedu viņus mājās ēst un pagulēt diendusu, lai var izturēt vakara cēlienu skolā un aktivitātēs pēc tam.
Spāņi un kavēšana
Latvieši man nereti jautā, vai tā ir tiesa, ka spāņi ir lieli kavētāji un ka viss te notiek tikai aptuveni norunātajā laikā. Viss, kas ir oficiāls, parasti notiek laikā, bet tādas lietas kā, piemēram, frizētavas pieraksts, gan ir tā brīvi un plūstoši. Var gadīties, ka uz savu pierakstu tomēr vēl stunda jāpagaida. Arī ciemiņi bieži vien nāk ar pamatīgu kavēšanos.
Skolā kavēšanos neatzīst nemaz. Ja esi atnāc vēlāk, tad galvenie vārti būs ciet un būs jādodas uz mazajiem vārtiņiem un jāgaida, līdz kāds ielaiž, un jāpaskaidro, kas bija noticis, kāpēc esat vēlāk.
No rītiem katrā klasē notiek tāda īpaša asambleja, kad visi sasveicinās, pie plakāta pieliek bērnu vārdus un bildītes, kas šodien skolā, kas mājās, izrunā, kāda šodien nedēļas diena, kāds datums. Uz šo laiku skolotāja grib, lai visi ir klāt un piedalās, jo tas ir katra rīta sākums, kas ievada dienu.
Vecāki drīkst pavadīt bērnus iekšā skolā tikai pirmos trīs gadus. Pēc tam vecākiem ieiet skolas teritorijā ir aizliegts. Ja vien nav kāds iemesls, piemēram, norunāta tikšanās ar direktoru vai skolotāju. No sešu gadu vecuma vecāki un bērni atvadās pie skolas vārtiņiem. Arī lielākajā daļā skolas pasākumu vecāki nepiedalās. Uz Ziemassvētku pasākumu gan bijām uzaicināti, tad katram bērnam iedeva divas ieejas biļetes, jo ņemot vērā spāņu lielo vēlmi iesaistīties ģimenes pasākumos, ir bijuši gadījumi, ka uz teātrīti atnāk visa ģimene, kādi desmit cilvēki, un tad visiem nav, kur likties. Mums par abiem bērniem bija četras biļetes. Jokojām, ka varam melnajā tirgū pārdot. Nē, nē, mēs vienkārši atdevām klasesbiedru vecākiem, lai var atnākt arī vecvecāki.
Ārzemniece Spānijā
Lai arī spāņi mīl tradīcijas un ir gana konservatīvi, es nekad neesmu izjutusi negatīvu attieksmi pret sevi kā ārzemnieci. Bet es runāju gan spāņu, gan valensiešu valodā, kas šeit ir ļoti būtiska, iesaistos sabiedriskajā dzīvē, esmu skolas pašpārvaldē. Grūtāk ir ar tiem, kas nemēģina integrēties, šeit ir tādi cilvēki, kuru bērni atnāk uz skolu septembrī un spāņu valodu ir aizmirsuši, jo visu vasaru to nemaz nav dzirdējuši. Turklāt arī skolas laikā šiem bērniem klājas grūti, jo vecāki viņiem nevar palīdzēt ar valodu, ja paši tajā nemaz nerunā.
Es cenšos noturēt līdzsvarā latviešu un spāņu valodu. Kad vīrs ir mājās, mēs runājam spāniski, bet es ar bērniem runāju latviski. Jāatzīst, tas ir grūti – dzīvojot ārzemēs, kur citu latviešu tuvumā nav, saglabāt latviešu valodu, bet es ļoti cenšos. Kad aizbraucam uz Latviju, sapērkamies multenītes, mūzikas ierakstus latviešu valodā, lai bērni to dzird ne tikai no manis. Pašlaik bērni runā spāņu, latviešu, valensiešu valodā – skolā pirmos trīs gadus vispār mācības ir tikai valensiešu valodā – un tagad apgūst arī angļu valodu.
Arī izvēloties bērniem vārdus, mēs ar vīru domājām, lai tie ir lietojami mūsu abās dzimtajās valodās. Tāpēc mums ir Marko un Katrīne, kas ir gana latviski. Spānijā Marko raksta ar burtu c, bet mēs speciāli uzmanījām, lai visos dokumentos ieraksta ar k, lai abās valodās to var lietot vienādi.
Spānijā arī apprecoties sieviete paliek savā uzvārdā, bet bērniem lieto abu vecāku uzvārdus – pirmais ir no tēva, otrais – mammas.
Turklāt, liekot dēlam manu uzvārdu Tuča, spāņi to nepārveidoja par Tučs, tas palika – mūsu izpratnē – sieviešu dzimtē. Tikai no č jumtiņa gan spāņi atteicās, jo viņiem vienkārši tāda burta nav. Ja bērni precēsies Spānijā, viņu uzvārdi nemainīsies. Savukārt viņu bērniem saglabāsies viņu uzvārda pirmā daļa, kas ir no tēta, un otrā būs no dzīvesbiedra.
Katoļu zeme
Spānijā ir daudz tiešām ticīgu ģimeņu, kas dzīvo, ievērojot baznīcas tradīcijas, bet ļoti daudzas ģimenes tam pieiet visai formāli. Piemēram, lielākoties visi cenšas bērnus nokristīt, bet vairākumam ar to arī visas baznīcas lietas beidzas.
Te ir tāda tradīcija, ka, bērnu kristot, vecvecāki viņam uzdāvina rokassprādzīti un ap kaklu liekamu zelta ķēdīti ar piekariņu, kurā iegravēts bērna vārdiņš. Meitenēm dāvina arī zelta auskariņus.
Jā, Spānijā bēbīšiem dur auskariņus ļoti agri, lielākoties tos iešauj jau slimnīcā vai kādā no pirmajām vizītēm pie vecmātes. Es izcīnīju, ka mūsu meitai caurumus ausīs izdūra tikai gada vecumā. Jā, un vēl te ir tāda speciāla no slimnīcas vedamā apģērbu kārtiņa, kas ir adīta, kaut arī Spānijā ir karsts. Droši vien sākotnēji tā bija pašas mammas vai vecmāmiņas adīta, bet tagad tās pērk. Arī uz kristībām ir īpaša, kupla kleita, ko, ja vecmāmiņas ir rokdarbnieces, viņas cakina, ja nav – tad pērk.
Vēl viena tradīcija, ko vecāki mēdz ievērot, ir bērna iepazīstināšana ar ciema aizbildni.
Katram ciemam ir savs pieskatītājs, savs svētais, kura statuja nereti atrodas nostāk no paša ciematiņa, piemēram, augstu kalnos īpašā baznīciņā. Un tad ticīgās ģimenes savu jaundzimušo bērniņu ved atrādīt svētajam uz šo baznīcu. Kristībās bērnam iedod šā aizgādņa medaljonu, lai tas viņu sargā.
Nākamais solis, sekojot baznīcas kārtībai, ir iesvētības, kas no malas reizēm izskatās gluži kā kāzas. Un, cik zinu, bieži tās arī izmaksā gandrīz tikpat daudz. Iesvētības notiek, kad bērns ir pabeidzis svētdienas skolu, ap gadiem desmit. Šajā dienā ļoti būtisks ir tērps – meitenēm tās ir kuplas, baltas kleitas kā līgavām, zēniem jūrnieciņu kostīmi.
Vēl pirms iesvētību dienas iesvētāmā mājās notiek īpaša pieņemšana, kad visi, kas vēlas, var nākt apskatīt svētku tērpu.
Tas ir tā, ka visai mājai jābūt perfektā kārtībā, cilvēki nereti pirms tam pat veic kosmētisko remontu un pārkrāso sienas, lai viss ir tīri un skaisti. Tad izliek šo īpašo tērpu, lai viesi nāk uz kafiju to apbrīnot. Un ir jau arī, ko apbrīnot, jo šie tērpiņi maksā bargu naudu, pat zēnu jūrnieku kostīms var maksāt 600 eiro. Un vēl bērniem iesvētību dienā seko fotogrāfs, kurš iemūžina visus notikumus un pēc tam tos ievieto skaistā, lielā atmiņu albumā. Jāatzīst, ka arī šajā jautājumā mēs drīzāk esam modernie eiropieši, nevis tradicionālie spāņi. Mūsu bērni nav kristīti, mēs domājam, ka viņi paši varēs izvēlēties savu reliģisko piederību, kad izaugs.»
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2015. gada martā.
