Kā atgūt interesi par seksu?

To, ka pēc bērniņa piedzimšanas negribas intīmu tuvību, atzīst ne viena vien sieviete. Vai tā ir dabiska lietu kārtība? Un ko darīt, ja laiks iet, bērns aug, bet seksu joprojām tā pa īstam negribas? Konsultē psiholoģe Kristīne Balode.
Kā apzināties savu ķermeniskumu
Zane Strūberga
29. oktobris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay

Sekss kā trenažieris

Pirmkārt, ne visām sievietēm pēcdzemdību periodā zūd interese par seksu, sarunas sākumā uzsver psiholoģe Kristīne Balode: «Tas ir mīts. Un, pat ja sievietei pēc grūtniecības seksu negribas, pieredze rāda, ka drīzāk jautājums ir nevis par to, vai vispār negribas, bet gan – kādu seksu viņai negribas. Diemžēl pie tāda, kādu gribas, viņa pārsvarā nevar tikt. Kāpēc? Jo nespējam saorganizēt tam laiku, atbalstošu vidi, pašai vai partnerim trūkst zināšanu vai prasmju un – visbiežāk – savstarpējas ieinteresētības, atbalsta un prasmes sevi iedvesmot šai pieaugušo rotaļai.
Protams, ir gadījumi, kad negribēšanas pamatā ir traumatiska pieredze, fiziskas vai psiholoģiskas komplikācijas, tomēr pietiekami bieži tā cieši saistīta ar baudas un tuvības trūkumu akta laikā, ko katrs pāris identificējis ar vārdu sekss.
Bieži vien par seksa vienīgo mērķi ir kļuvis orgasms, lai tiktu pie kārotā atslābuma un dotos gulēt. Jā, ķermenis fizioloģiski atbrīvojas no spriedzes un reizēm pat palīdz gūt arī mirklīgu emocionālu atvieglojumu no visām rūpēm un pienākumiem, kas piepilda vecāku ikdienu. Tomēr, ja aizraujamies ar šādu savstarpēju ķermeņu lietošanu, gluži kā imitējot sporta treniņu trenažieru zālē, var gadīties, ka cerētās tuvības un savstarpējās iekāres vietā ar laiku sākam baudīt nevērības, aizvainojuma, atsvešinātības augļus. Un šādu – vidēji septiņu minūšu dzimumaktu – vairākums sieviešu agri vai vēlu pārstāj gribēt neatkarīgi no tā, vai viņām ir bērni vai nav. Un to, starp citu, pārstāj gribēt arī daļa vīriešu, jo tas vienkārši garlaiko. Savukārt brīdī, kad sākam domāt par seksu kā par fizisku un emocionālu pieskārienu piesātinātu mijiedarbības formu, kura, iztēles izpušķota, spēj mūs aizvest arvien jaunā kopējā ceļojumā, un vārdu sekss nenovienādojam ar vārdu dzimumakts, negribu pamazām var kļūt kaut nedaudz pielaidīgāks.» Objektīvs jautājums, ko sev var pavaicāt ikviena sieviete, kura pēc bērniņa piedzimšanas jūt, ka seksuālā interese ir apsīkusi, – vai pirms bērna viņa seksu patiešām gribēja? «Šis ir liels un nozīmīgs jautājums, ko reti kura sieviete sadūšojas sev pavaicāt. Ir daudz ērtāk aizslēpties aiz jaunās mammas lomas un pateikt, ka seksam šobrīd pietrūkst enerģijas, laika, ieinteresētības. Tomēr esmu pārliecināta, ka grūtniecība un dzemdības ļoti retos gadījumos patiešām rada seksuālas grūtības attiecībās, parasti vienkārši izgaismo tās, kas attiecībās jau bijušas arī pirms tam.»

Ķermenisks pārsātinājums

Protams, nevar noliegt arī to, ka pirmie mēneši un pat pirmais dzīves gads kopā ar bērniņu ir pārmaiņu pilns laiks un sievietes gatavība un spēja pieslēgties seksuālām attiecībām var būt vairāk apgrūtināta nekā pirms tam. Pirmkārt, tāpēc, ka šis periods sievietes dzīvē ir ļoti ķermenisks – viņa ir intensīvā fiziskā kontaktā ar mazuli un patiesībā viņas ķermenis ir pārsātināts ar pieskārieniem. Arī sekss ir pieskārieni, līdz ar to var gadīties, ka to gribas mazāk. Ķermenis šajā laikā kļūst arī ļoti jutīgs, tas daudz asāk un noraidošāk var reaģēt uz seksuāliem pieskārieniem, kuros trūkst iedziļināšanās. Un, pat ja vīrietis ir prasmīgs un zina visas pareizās pogas, uz kurām uzspiest, izšķirīgs pēcdzemdību periodā var būt arī laika trūkums, atzīst psiholoģe: «Dzīvē ar maziem bērniem bieži ir laika limits. Sievietes galva var būt pilna raižu – kas gan šajā laikā, kamēr man ir sekss, notiek ar manu bērnu? Un tas var nozīmēt to, ka fiziski sieviete ir kopā ar vīrieti, bet emocionāli ir tālu prom, tad izbaudīt seksuālo mijiedarbību ir ļoti grūti. Palīdzēt atslēgties no traucējošām domām var apzināta būšana savā ķermenī šeit un tagad, vērīgums pret to, ko tas jūt, tomēr bieži tas ir liels izaicinājums. Domas, kas plosās pa galvu, jautājumus, ar kuriem viņa mēģina tuvības laikā tikt skaidrībā, bieži papildina raizes par savu ķermeni, tā izskatu, reizēm pat vēlme drīzāk aizmukt no tā, nevis tajā būt un ar tā palīdzību baudīt.»
Spēju atslēgt prātu un pievērsties tam, ko jūt ķermenis, var un vajag trenēt. To var palīdzēt dažādas ķermeniskas nodarbes, piemēram, joga, dejošana.
Ķermeņa apzinātību var trenēt arī pavisam ikdienišķās situācijās. Kaut vai dzerot tēju. Paņem rokās tējas krūzīti un vēro, ko jūti, – krūzīte ir karstāka, osiņa vēsāka. Iedzerot malku tējas, sajūti, kā tā ieplūst ķermenī. Tieši tas pats jādara seksuālajās attiecībās – no galvas jānolaižas ķermenī, savās maņās. Tad pazūd arī laiks. Precīzāk – tas atrodas, pat ja liekas, ka tā nav.

Vai vainīgs vīrietis?

«Lai seksā būtu labi, lai to gribētos, sākumā jāiemācās būt attiecībās pašai ar sevi, ar savu seksualitāti, savu seksuālo patību. Ar reaģēšanu uz otru būs krietni vien par maz. Mēs esam labi iemācījušās reaģēt, mēs sajūtam savu spēku tad, kad mūs grib, un, lai veldzētos šajās patīkamajās sajūtās, mēs apbalvojam otru cilvēku, jo ir tik izaicinoši un biedējoši, ka viņš varētu pārstāt mūs gribēt. Pat ja sieviete ir tikusi skaidrībā par savām vēlmēm un vajadzībām, viņa saskaras ar vēl lielāku izaicinājumu – kā to palūgt vai iedot otram. Šajā ziņā vīrieši varētu būt pat savu sieviešu iedrošinātāji, jo viņi savukārt ir daudz labāk trenēti teikt, ko, kad un kur viņi grib.
Tomēr mēģinājumi attiecībās ienest jaunas iespējas, visticamāk, cietīs neveiksmi, ja sieviete nebūs gatava noformulēt gan sev, gan otram, kas ir tas, ko viņa vēlas. Cik aktīvi ir gatava pati tajā iesaistīties un piedalīties?
Tā vietā, lai sāktu uzdrošināties, bieži vien ērtāk ir vainu meklēt savā partnerī, izvēlēties vīrieti padarīt par neiejūtīgu monstru, kurš nesaprot sievietes pasauli un vajadzības. Bailes no noraidījuma jautājumos, kas skar mūsu seksualitāti, mēdz ņemt virsroku, jo reti kura no mums var lepoties ar attiecību pieredzi bez noraidījuma un tam sekojošajiem pārdzīvojumiem un sāpēm. Un ir taču tik saprotama vēlme sevi pasargāt, īpaši situācijā, kurā negribēšana jau tāpat neizbēgami ienesusi gana daudz pārdzīvojumu. Ļoti bieži tas ir mirklis, kad nepavisam nekārojas skatīties uz stāsta otru pusi – vīrieti, kurš ilgstoši dzīvo noraidījumā un tuvības liegumā. Labā ziņa ir tā, ka mūsu ķermenis ir reflektīvs. Ja sieviete negrib seksu tajā brīdī, kad vīrietis to ierosina, tas nenozīmē, ka viņa to turpinās negribēt arī tad, kad rotaļa būs sākusies. Bet, lai izmaiņām būtu iespēja mūs pārsteigt, ir jāķeras pie uzmanīgas un ieinteresētas darīšanas.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs