Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
- Ja bērni piedzimuši ar gada, pusotra gada starpību, vecākiem jābūt ļoti gudriem un jāspēj padzīvot katra bērna emocionālajā stāvoklī. Vajadzētu sajust gan vienu, gan otru bērnu, stāstot: esi vīlies, greizsirdīgs, es novērsos no tevis, tev sāp sirsniņa. Būtu lieliski, ja kaut 51% situāciju izdotos risināt divatā ar katru bērnu un mamma pamanītu arī vecākā bērna sāpes, nevis tikai sūtītu spēlēties, kamēr pati ir kopā ar mazo. Pamīļot vienu, pamīļot otru, padzīvot līdzi viena un otra jūtām. Izjust sapratni, iejūtību, empātiju ir svarīgi bērnam jebkurā vecumā.
- Gaidot jebkuru nākamo bērnu, svarīgi runāties un stāstīt par reālo situāciju, nevis uzburt neiespējamas ainas. Nevajag bērniem stāstīt, cik viņi būs laimīgi, jo būs vēl viens, ar ko spēlēties. Tā vietā jāstāsta, ka, iespējams, nebūs viegli, varbūt būsi greizsirdīgs un dusmīgs, bet tad nāc un runājies ar mani, es tevi sapratīšu.
Kāds franču lektors reiz ieteica, ka vēl labāk ir jau diezgan agrīni, pat ja vēl neplāno nākamo mazuli, esošajiem pateikt, ka ar tēti esam ieplānojuši, ka mūsu ģimenē būs divi, trīs vai vismaz četri bērni. Lai bērns tam kaut nedaudz būtu gatavs un viņam nebūtu pārsteigums, ka tagad no manis pēkšņi novērsās, ar mani vien nepietiek, neesmu gana labs un vecāki grib kādu citu. - Lai visi brāļi un māsas justos mīlēti un augtu daudzmaz draudzīgi, vislielākā nozīme ir vecāku sirds gudrībai, kā arī uzkrātajām zināšanām. Ar katru bērnu vecāku loma kļūst sarežģītāka, jo viņiem jāizlavierē starp visiem bērniem, jāapmierina visu vajadzības un visi jau to vēlas paveikt maksimāli labi.
Jā, kādam būs jāgaida ilgāk, kādam pietrūks mammas roku kādā brīdī, bet to atvasei var izskaidrot. Galvenais, lai paši vecāki kaut mazliet izprot katra vecumposma īpatnības un lai bērns var pastāstīt par savām izjūtām. Lai kā nereti ikdienā iet, neviens vecāks šajā dzīvē nav vainīgs – viņš dara labāko, ko zina un prot. Tā kā par vecākiem nepiedzimst, bet kļūst, nav viena veida, kā kļūt par labu mammu un tēti, bet var lasīt, izglītoties atbilstoši savai bērnu kombinācijai. Jālasa, jāmācās, jāvēro, jāskatās savi bērni un jāpieņem lēmumi, kas atbilst konkrētās ģimenes uzskatiem un vērtībām.
Jāpieņem, ka ideāli nebūs un tas nav iespējams, bet atrast kompromisu gan var.
- Attiecībām starp vecāku un bērnu jeb intersubjektīvajai telpai vienmēr jābūt līdzsvarā, vienalga, cik bērnam gadu. Šo telpu veido divi: mamma vai tētis un bērns, viņi viens otrā ieklausās un ir līdzsvarā, pat ja pieaugušais it kā vada. Ja pieaugušais pārmāc bērnu, pārpilda telpu ar saviem sapņiem, ideāliem, vajadzībām, uzstādījumiem, konkurenci, bērns ir visu šo ilgu un gaidu ierobežots.
- Jāļauj un pat jāmudina bērnu runāt, pateikt, kā viņš jūtas. Ja bērns var pateikt: «Mammu, man liekas, ka tu mani mīli mazāk,» – tas ir ļoti labi. Mammai nevajadzētu uzreiz to noliegt, bet gan pajautāt – kā tu to izjūti? Un uzklausīt bērnu, pat ja šīs izjūtas pamatā ir tas, ka vecākajam bērnam pirmajam vienmēr uz galda liek pusdienu šķīvi. Ja tas viņam ir tik svarīgi, mamma turpmāk pirmajam var likt viņam, lai mazais arī jūt savu nozīmību.
Svarīgi mēģināt izprast, kāpēc bērns tā domā un kas viņam rada šādas izjūtas. Un tad paskaidrot, kāpēc tā ir, kāpēc varbūt nemainīsies un kāpēc varbūt mainīsies, jo mamma vienkārši nebija to pamanījusi.
Svarīgi, lai ģimenē valda nevis vecāki un bērni, bet brīvības sajūta un katram ir sava vieta. Ja bērns jautā, vai tu mani mīli, noskaidro, kāpēc viņš tā jautā, un atbildi bērnam saprotamā veidā. Viņš labāk sapratīs, ja pastāstīsi, ka bērns jau arī mīl mammu un tēti, bet katru mazliet atšķirīgi.
