Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
5
-
0
-
0
-
0
-
Mēs braucam uz Meksiku!
Hei, vai tas viss vispār bija pa īstam? Kā mēs te nokļuvām? – apmēram tādas mēnesserdzīgas sarunas maļam aprīļa pēdējās dienās, kārtojot koferus mājupceļam. Puikas, nupat atgriezušies no peldes, izskatās kā īsti maugļi – gariem, vietām pabalējušiem matiem, brūnu, saules samīļotu ādu, kurā vietumis vīd nodevīgi balti plakumi – nobrāzumu un sakasītu moskītu kodumu pēdas.
To, kas patiešām šo mēnešu laikā noticis – cik lielā mērā šis piedzīvojums būs mainījis mūs un mūsu dzīves (un būs taču!) – šķiet, tā īsti novērtēt varēsim vien pēc kāda laika.
Vispirms man jāatgriežas mājās, jāsajūt sava zeme zem kājām un jāpaskatās pašai uz sevi un puikām ar tādu skaidru, saules, eksotikas un pilnīgas brīvības neapžilbinātu aci.
Viss sākās pērnajā pavasarī manā Bruņinieku ielas virtuvītē. Mēs sēdējām divatā: es, visu iespējamo krīžu aplipusi, un mans draugs Raitis, gājputns, kas ziemu nav redzējis nu jau gadus sešus, jo allaž to pavada siltajās zemēs. Nu, un ko tu te tupēsi, tāda skāba, tumsā un aukstumā. Ņem taču bērnus pie rokas, un laižam kopā uz Meksiku! Tas skanēja tieši šitik dulli un nereāli. Taču nez kāpēc, tā vietā, lai atgaiņātos ar gluži loģiskiem iebildumiem par pienākumiem, stabilitāti un darbu, man galvā ieskanējās tāds kā kluss zvaniņš un mute jau steidza attraukt, – labs ir!
Kas notiek pēc Jā!
Tālāk viss notika kā dīvainā sapnī. Man šķiet, šādi pasaule atbild reizēs, kad tai pilnīgi un galīgi uzticies: ievelc elpu, aizver acis un lec!
Gatavošanās braucienam notika viegli un bez mazākās aizķeršanās. Pat mūsu tētis – kas varēja taču pateikt nē un man nāktos klausīt – trakajai avantūrai deva zaļo gaismu, palīdzēja nokārtot apdrošināšanu, apsolīja pieskatīt dzīvokli un visādi citādi izrādījās milzu atbalsts.
Ar draugu, paziņu un feisbuka palīdzību, Meksikā atradās ne vien brīnišķīgs īres dzīvoklītis, bet arī darbs vietējā zviedru restorānā, kas palīdzētu savilkt finansiālās astes un vismaz daļēji nosegt aviobiļetes. Kas atlika man? Nopirkt biļetes lidojumam. Uzrakstīt atlūgumu manā mīļajā darbavietā, nezinot, kāda būs situācija man atgriežoties mājās (eh, to darot rokas gan trīcēja). Uzrakstīt iesniegumu bērnudārzā par to, ka pēc pieciem mēnešiem Augusts būs atpakaļ savu draugu pulciņā.
Pēc aprunāšanās ar Dāvida skolas direktori, tapa skaidrs, ka arī no skolas uz vienu semestri drīkstam izstāties, lai nākamajā atkal atgrieztos. Taču pa to laiku Dāvids kļuva par Rīgas Komercskolas skolnieku, lai otro mācību gada semestri pabeigtu tālmācībā. Ja tā tīri praktiski – brīnišķīga un gaužām elementāra alternatīva, kas mūsdienās paver gluži nebijušas iespējas ceļot, pētīt, piedzīvot. Tālāk atlika vien meklēt rokā koferus un minēt, kas mūs gaida desmit tūkstošu kilometru attālajā mūžīgajā vasarā.
Sirdsdrapes nost
Ja kāds tagad šausmās meklē pēc sirdsdrapēm, zūdoties par dažu personāžu bezatbildību, mācību gada vidū stiepjot divus bērnus, lai nu kur, bet uz Meksiku, ziniet – arī mani pašu tais nervozajos mēnešos pirms izlidošanas brīžiem māca šaubas par situāciju pašas bēniņos. Jo īpaši, kad sāku vispār interesēties, kā tad tajā Meksikā cilvēki dzīvo (to darīju pēc tam, kad biļetes jau bija nopirktas un bērnu skolas uzteiktas). Izlasīju visu šausminošo statistiku par karteļiem, par vardarbību un cietumiem, un saldajam ēdienam – piedevām Lūgšanu par nolaupītajām, dokumentālu romānu par šausmīgo noziedzību un jaunu meiteņu neapskaužamo stāvokli Meksikas ziemeļos.
Sev par lielu atvieglojumu arī noskaidroju, ka Meksikā kā jau valstī ar plašu teritoriju un milzīgu iedzīvotāju skaitu (128 miljoni) situācija no štata uz štatu ievērojami atšķiras, turklāt Puertovaljarta 2017. gadā atzīta par drošāko šīs valsts pilsētu.
Un aina, kas pavērās mūsu acīm jau uz vietas esot, sirdis sasildīja ne pa jokam – kalnainu, oļiem klātu ieliņu labirinti, kokospalmas, plašas gaišu smilšu pludmales, ūdens piena siltumā un, pats galvenais, smaidi, kas no cilvēku sejām – vienalga, tūristu, vai vietējo – nenodziest gandrīz nekad. Nu, kā lai te neiemīlas?
Bez cepiena
Vai Meksika ir bērniem draudzīga? Grūti atbildēt, taču noteikti ne pēc mūsu, eiropiešu standartiem. Kā jau tas bieži vien gadās, tūkstošiem kilometru attālumā no mājām, lietas, ar ko līdz tam ikdienā saskāries aci pret aci, kas mēdza šķist pašsaprotamas vai nokaitināja līdz baltkvēlei, piepeši rādās pilnīgi citās krāsās. Un noteikti savu artavu deva arī meksikāņu attieksme pret dzīvi kopumā, kas mūs šo mēnešu laikā nepielūdzami aplipināja, no sirds izbaudot mazos, ikdienišķos dzīves priekus – sauli, ēdienu, labu kompāniju – cepieniem vienkārši neatliek ne laika, ne arī gribēšanas.
Tagad es ar pilnu pārliecību varu teikt, – dzīvot Rīgā ar bērniem ir forši un tik viegli!
No vienas puses – Meksikā joprojām dzīva ir īsta bērnība – tāda, kā to atceramies mēs. Uz mūsu ielas allaž līdz pat vēlai tumsai rotaļājas spiedzošu resgaļu bariņi, un kāds allaž saspringtu sejas izteiksmi ripo lejup pa stāvo nogāzi, mēģinot noķert projām skrienošo futbola bumbu. Mobilie telefoni – un kādas tur vēl planšetes vai laptopi! – bērnu rokās ir ārkārtīgi reta, praktiski neesoša parādība. Toties darbadienu pēcpusdienās turpat uz ielas satupušās pie māju sliekšņiem sēž meitenes piemīlīgās skolasformās – brūnās kājeles ievilktas koši baltās pusgarās zeķēs un īsos bruncīšos – un galvas kopā salikušas burtnīcās pilda mājasdarbus.
Bērni jož pa ielām bez vecākiem pie rokas un smaida – tā sirsnīgi un droši. Ciematos, kur tūristu nav tik daudz kā Vajartā, bērni mūs trīs bālģīmjus nekautrējas neviltotā ziņkārē nopētīt no galvas līdz kājām un sveicināt, reizēm spāniski, bet citreiz ar lepnu hello!, jo viņiem mēs, protams, esam amerikāņi. Eiropa vairumam meksikāņu ir kaut kas tāls un mītisks, par tādu Latviju nemaz nerunājot.
Feini puikas
Nu labi, viss, protams, nav tik rožaini, kā es te tagad uzburu. Meksika nav nekāda medusmaize, tas nevienam nav noslēpums.
Šajā valstī, ko nomocījuši narkokarteļi, korupcija, nabadzība, ārpolitikas ķibeles, rūpes par ģimenes vai bērnu labsajūtu ne tuvu nav pirmā līmeņa rūpe.
Drūmākais, ka bērni un jaunieši šeit mēdz pazust – izčibēt, atstājot aiz sevis vien izmisuma pilnas skrejlapiņas uz elektrības stabiem un pie veikalu ieejas durvīm. Kas ar viņiem notiek un cik liela ir šī šaušalīgā problēma (statistiski Meksika ir valsts ar otro lielāko cilvēku nolaupīšanas gadījumu skaitu pasaulē) man noskaidrot neizdevās.
Taču ikdienas sīkumu (un lielumu), par ko nogrozīt galvu gadās vai uz soļa. Teiksim, pie mūsu mājas (gluži pieklājīgā un drošā rajonā) diennakti dežūrē jauniešu bariņš, ar ko pēc pāris nedēļu dzīvošanas sāku draudzīgi sveicināties. Feini puikas, nodomāju, neattopot, ka puišu bariņš dežurē ne jau, lai sargātu apkaimies mieru, bet gan, lai tirgotu marihuānu. Marihuānas smārds šeit kā likums apņem visas lielākas un mazākas jauniešu kompānijas, arī ja tuvumā dežūrē policija.
Brīnišķīgais haoss
Iespaidu par to, kā Meksikā dzīvo mammas un bērni, sazīmēju jau pirmajās dienās pārvietojoties pa pilsētas ielām. Bērnu rati? Nē, tādu greznību var atļauties māmiņas vien plašajās un modernajās Mehiko vai Gvadalaharas ielās.
Tikmēr pārējā Meksikā mammas pavisam mazus knēveļus, arī jaundzimušus, vienkārši nes uz rokām (nekādu slingu vai ķengursomu, protams), bet tiklīdz iemanījušies spert pirmos soļus, tie rātni tipina māmiņām līdz.
Ģimenes tiek dibinātas agri jo agri un par kontracepciju šeit acīmredzami nav nekādas daļas – jaunajām māmiņām, kā likums apkārt aplipušas vismaz trīs vai četras atvases. Gribas žēlot? Kāpēc gan, ja pašas meksikānietes šķiet dzīvojam pilnīgā labsajūtā? Šo mēnešu laikā man gadās redzēt labi ja pāris raudošus bērneļus, bet absolūtais miers un pašpārliecība, kādā kārtīgas meksikāņu ģimenes sievietes stūķējas pārpildītos autobusos – trīs, četri dzīvsudraba gabali pie iepirkumu maisiem pilnajām rokām – man pašai liek nokaunēties par bezpalīdzīgo histēriju, kas mani mēdz pārņemt reizēs, kad no mājas laukā stumju savus skolasvecuma bērnus.
Puertovaljartas sabiedriskais transports ir pilns līdz lūkai, bērneļi ložņā starp drebelīgu krēslu rindām, šoferis laiž uz pilnu klapi, vienā mierā raujot durvis vaļā krietni pirms pieturas tuvošanās.
Karstumā svīstošais pūlis katrā pagriezienā draudzīgi zvārojas, kāds skaļi rauj vaļā sirdi plosošu mīlasdziesmu, pārīši pamanās skūpstīties, kāds somā noteikti ved zivi.
Tūristu šajā pilsētā ir ļoti, ļoti daudz, taču autobusos mēs visbiežāk esam vienīgie gringo, nemaz nerunājot par tūristu ģimenēm ar bērniem. Taču man šo mēnešu laikā pārvietoties ar taksi nenāk ne prātā – visā šajā haosā valda tāds dzīvesprieks un harmonija, ka braucieni ar autobusu man kļūst par tādu dīvainu baudu.
