Bērns dieva vietā. Vai mīlestības pret bērnu var būt par daudz?

Vai mīlestības pret bērnu var būt par daudz? Šis jautājums noteikti laiku pa laikam ieskanas daudzu mammu galvā. Vai ar pārmērīgu rūpēšanos un bērna celšanu uz pjedestāla patiesībā nenodarām viņam pāri? Skaidro psihoterapeite, divu meitu mamma, Ilze Pastare.
Audzināšana
14. februāris

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ilze, vai piekrītat beidzamos gados bieži dzirdētajam viedoklim, ka mūsdienās ir bērnu kults, ka bērni pārāk daudz ir uzmanības centrā?

Ja cilvēki tā saka, tad droši vien kāds tā jūtas. Tomēr kurš tad būs tas, kas izvērtēs, vai tā tiešām ir? Kuram pieder tas lineāls? Un kas tad nav centrā? Un kam tad tai centrā būtu jābūt? Varbūt tiem, kas runā par bērnu kultu, vajadzētu padomāt, kā viņiem pašiem pietrūkst, kam viņi gribētu būt centrā. Jo man, piemēram, neliekas, ka valda bērnu kults. Man drīzāk ir sajūta, ka vecāki joprojām pārāk maz interesējas par savu bērnu audzināšanu un nav ļoti zinoši, kā audzināt bērnus un kā pašiem dzīvot. Un tas, ka bērniem tiek veltīts pietiekami daudz uzmanības, ir normāli. Tā jābūt.

Bet kā tad saprast, ko nozīmē – pietiekami daudz uzmanības? Man, piemēram, dažkārt ir lielas pārdomas, vai tomēr bērnu vietā neizdaru pārāk daudz, vai neesmu pārmēru aprūpējoša.

Vecākiem piemīt tāda kvalitāte kā gādīgums. Mums ir jābūt gādīgiem pret saviem bērniem. Un tiem vecākiem, kuri paši bērnībā šo gādīgumu saņēmuši pietiekami daudz, šāds jautājums parasti nerodas. Savukārt tiem, kam gādīguma bijis par maz, var būt tendence mēģināt izdomāt, apjaust, cik rūpju ir par daudz un cik par maz. Un, kamēr viņi to iedzīvina praksē ar saviem bērniem, viņi bieži krīt galējībās – vai nu rūpējas par daudz, vai izrāda rūpes nepiemēroti.

Runājot par mīlestību, es parasti izdalu trīs sastāvdaļas – rūpes, atbalstu un pieņemšanu. Un tieši šo rūpju patiešām var būt par daudz. Jo, ja tu velc bērnam kājās zābakus, lai gan viņš pats to var izdarīt, bet tu to dari vienkārši tāpēc, ka proti, tas ir par daudz. Pieņemšanas nekad nav par daudz. Tās parasti ir par maz. Es runāju par beznosacījumu pieņemšanu, ko, manuprāt, vecākiem vajadzētu vairāk sevī attīstīt. Un arī atbalsta nevar būt par daudz.

Ko jūs saprotat ar vārdu atbalsts?

Atbalsts ir iedrošinājums situācijās, kad bērnam tas ir vajadzīgs. Tu sniedz bērnam atbalstu, sakot – es tev ticu, es zinu, ka tu to varēsi. Citreiz tas nozīmē vienkārši apskaut, piespiest sev klāt, pateikt – es te esmu, esmu ar tevi. Tas nozīmē emocionālu tuvību, siltumu, interesi par to, kā bērns jūtas. Šīm trim mīlestības daļām vajadzētu būt maksimāli vienlīdzīgās proporcijās, iespējami veselīgā līdzsvarā. Bet, protams, neviens vecāks jau ikdienā nestaigā ar lineālu un to nemēra. Šis iedalījums vienkārši palīdz klasificēt tādu gaisīgu terminu kā mīlestība. Sadali sastāvdaļās un ieraugi, ko vari darīt vairāk un kur piebremzēt.

Parasti cilvēkiem saku: to, kas tev jau ir, to, ko tu proti, – to atstāj tādu, kāds ir, to nevajag mazināt vai pastiprināt. Uzmanība jāpievērš tām jomām, kuras nav attīstītas. Tāpēc, ja kāds vecāks par sevi apjauš to, ka viņš prot rūpēties, tas būtu īstais brīdis apstāties un paskatīties, kā viņam ir ar tām citām mīlestības daļām. Varbūt viņš varētu mācīties vairāk pieņemt bez nosacījumiem vai vairāk izrādīt atbalstu.

Mūsu sarunas sākumā minējāt, ka gribētu, lai mūsdienu vecāki vairāk domā par bērnu audzināšanu. Ko ar to domājāt?

Plaši izplatīta mūsdienu vecāku kļūda, ko daudzi pieļauj, ir patiesībā tieši pretēja mūsu sarunas tematam – mazu bērnu agrīna stumšana neatkarībā. Vecāki prasa bērniem viedokli jautājumos, kuros viņiem nav jāsniedz viedoklis. Tas liecina par nepietiekamām rūpēm, jo vecāki šādā veidā prasa bērnam uzņemties atbildību, kas ir pieaugušā atbildība. Piemēram, lūgt trīsgadniekam izvēlēties no sešiem dažādiem ēdieniem ir pārāk liela atbildība. Tā vietā pieaugušajam, kurš pazīst savu bērnu un zina, kas viņam garšo, būtu jāsarūpē viņam tāds ēdiens.

Kanādas profesors Gordons Noifelds (Gordon Neufeld) ir izstrādājis teoriju par alfa bērniem – lūk, tieši par tiem bērniem, kuri vienmēr paņem visu uzmanību sev. Viņš uzskata: iemesls, kāpēc mūsdienās bērni neklausa vecākus un vispār pieaugušos, ir tas, ka šie bērni ir pāragri stumti neatkarībā, viņiem mazotnē nav pieticis šīs te atkarības no vecākiem. Un tādu bērnu mūsdienās ir ļoti daudz. Ja trīsgadīgam bērnam prasa, ko tu ēdīsi, ko tu vilksi, vai tu gribi apmeklēt dejošanas pulciņu, izvēlies, kura skolotāja tev labāk patīk, – tā ir bērna stumšana pāragrā neatkarībā, un tas ir stāsts par vecāku nedrošību. Es nevaru izlemt pats, tāpēc prasu bērnam. Īstas rūpes ir tad, kad tu neprasi otram, bet vienkārši izdari. Pie manis uz konsultācijām nāk ļoti daudz sieviešu, klausos viņus stāstos un domāju par to, ko sieviete visvairāk grib. Tieši to – lai kāds par viņu parūpējas. Lai neprasa, bet vienkārši kaut kā iepriecina, piemēram, aizved uz SPA. Un lai neliek izlemt, uz kuru SPA. Tas pats ir ar bērniem. Vecākiem ir jāizlemj savu bērnu vietā, jāļauj viņiem būt maziem, nevis jāspiež pieaugt. Jāatļauj peldēties atkarībā, izbaudīt to, ka esi atkarīgs un ka šī atkarība ir kaut kas ļoti labs. Par mani rūpējas, mani mīl, un es varu vienkārši augt un nodarboties ar savām lietām. Bērna agrīna stumšana neatkarībā nekad ne pie kā laba nenoved.

Un pie kā tā noved?

Pie tā, ka viņš meklēs atkarību vēlāk dzīvē, jo nebūs to dabūjis, nebūs to pieēdies. Tas var novest arī pie grūtībām veidot tuvas attiecības, jo tās vienmēr paredz daļēju atkarību no otra. Tas noved pie bailēm no tuvības. Un tad jau pieaugušā vecumā, meklējot vidusceļu, šie cilvēki visbiežāk krīt galējībās – vai nu atdarina vecāku modeli, vai dara tam pretēji. Cita scenārija nav. Un bez pamatīga darba pašam ar sevi izveidot citādu – veselīgāku – modeli nav iespējams.

Patiesībā tā formula ir vienkārša. Tad, kad bērns ir pilnībā dabūjis šo atkarību, viņš pats pāriet uz neatkarību. Tas parasti sākas tieši ar šādiem vārdiem: es pats. Pēc tam ar darbībām, lēmumiem. Un padoms vecākiem ir vienkāršs: skaties un klausies! Ja bērns vecākam saka šo sakrālo frāzi es pats, varbūt ir pienācis brīdis paņemt nost savu roku, kas jau grasījās aizsiet viņam šalli, un tiešām ļaut izdarīt pašam. Bērnam tas ir ļoti svarīgi.

Vēl par sievietes realizēšanos caur saviem bērniem – vai var teikt, ka citreiz bērni viņai ir ērts iemesls, attaisnojums, lai nedomātu par savu dzīvi?

Es bieži dzirdu šādas savdabīgas diskusijas starp lomu pārstāvēm. Sievietes, kas ir realizējušās darbā, nevilšus norāda uz mammām – vai tik tu tur tai mammas lomā neesi paslēpusies? Savukārt sievietes, kuras mammas lomā jūtas ērti, atbild – vai tikai tu tur neesi aizbēgusi? Bet patiesība ir tāda – ja jūties labi mammas lomā, dzīvo tajā. Nepatīk – nedzīvo. Jūti, ka apskaud tās, kuras realizējas citādi, – sāc domāt, ka varbūt arī tev ir laiks. Bet, protams, iestrēgšana vienā lomā nekad nav veselīga, tā patiešām var būt paslēpšanās no dzīves. Veselīgas dzīves priekšnosacījumi ir daudzveidība un radoša pielāgošanās.

Varbūt tad, ja sievietei tomēr neizdodas sevi ārpus mammas lomas realizēt, viņa to sāk darīt caur bērnu… Ja pati nekļuva par balerīnu, virza uz to meitu.

Es domāju, ka tā ir plaša problēma. Un, domāju, vecāki saprot, ka viņi to dara, vienkārši nevar to izmainīt, nevar pārtraukt. Lai rīkotos citādi, cilvēkam pašam ir sevi jāaudzina pašpietiekamībā un jāmācās sevi izpaust pasaulei. Bet, kamēr cilvēks to nav pietiekami sevī attīstījis, viņš nevar pārtraukt to darīt ar bērnu. Jo vairāk būs prieka un lepnuma pašiem par savu dzīvi, jo mazāka būs vajadzība kādu citu celt uz pjedestāla un caur kādu citu mēģināt īstenot savus nerealizētos sapņus. Vecākiem jāgādā un jārūpējas, lai bērns var īstenot pats savus sapņus. Bet tikpat lielā mērā jārūpējas arī pašam par savējiem. Ja sieviete savā bērnībā nav apguvusi – es esmu svarīga, mīlama, es esmu tā, par ko rūpējas, es drīkstu ņemt no dzīves, ko vēlos –, tad varētu būt tā, ka viņa dod bērnam lielākas tiesības to piedzīvot nekā pati sev. Mūsdienu bērni ļoti dabīgi ņem to, kas viņiem pienākas.

Diemžēl šāda došana gandrīz vienmēr nāk kopā ar gaidām – tad, kad es tev būšu krietni daudz iedevusi, tad tu dosi man atpakaļ. Es tev ziedoju dzīvi, tagad ziedo man. Bet bērns izaugot nesaprot, kāpēc tā. Un, ja skatāmies dzimtas kategorijās, viņam ir jādod tālāk saviem bērniem, nevis jāskatās atpakaļ. Tad šie vecāki arī bieži dzird klasisko bērnu jautājumu: vai es tev prasīju mani dzemdēt? Tas ir ciniski, bet bieži vien ļoti patiesi. Jo bērnam nav vajadzīgs vecāku upuris. Viņam vienkārši vajadzīga mīlestība.

Es pati visu mūžu atcerēšos kādu notikumu no savas dzīves. Kad manas meitenes vēl bija pirmsskolas vecumā, aizgājām uz operu, kur kopā ar kādu baletmeistaru tika iestudēta izrāde –varēja piedalīties gan vecāki, gan bērni. Baletmeistars vaicāja, kura gribētu būt princese, un es sāku stumt savu meitu: ej, meitiņ, ej. Viņš to pamanīja un teica: «Jūs, jūs, mammīt, nāciet šurp. Es redzēju, kā jūs stūmāt meitu, jūs būsiet tā princese!» Kā es nosarku! «Labi, bet tad sarunājam, ka jūs vairs ne reizi savu bērnu nestumsiet, ļaujiet viņai pašai apjaust, vai viņa grib būt princese vai ne, » teica baletmeistars. Man šis notikums bija kā zāles

Ja sievietei ir sajūta, ka viņa ir pazaudējusies bērnos, mammas lomā un nejūtas īsti laimīga, tad jāmeklē kaut kāda izeja, vai ne?

Jā. Vienīgais iemesls, kāpēc esam šai pasaulē, ir – lai iemācītos mīlēt paši sevi un dzīvi, kāda tā ir. Bez nosacījumiem un neklausoties, ko citi saka par to, kādai mātei vai sievietei tev jābūt. Patiesībā vienīgais kritērijs ir katrā pašā. Un emocionālā pašsajūta vienmēr ir kā kompass – vai izvēlētais ceļš ir pareizs vai nav. Ja mamma audzina savu bērnu un jūt, ka laimes un prieka kļūst vairāk, – tātad viss ir pareizi. Turklāt ar šo laimi un prieku es nedomāju kaut kādu absolūta pozītivisma varoni, kura Instagramā ar trim bērniem rokās un katliņu klēpī saka: dzīve ir skaista. Es domāju tādu vienkāršu sievieti, māti, kura, iespējams, vakarā ir nogurusi, apsēžas pie bērna gultas un raud aiz noguruma, bet iekšā viņai ir klusa un dziļa laimes izjūta par to, ka viss ir kārtībā. Viss ir savās vietās. Es esmu savā vietā, un bērni – savējā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs