Piedzimis bērns, bet vecāki grib šķirties?

Šķiršanās
Vita Kalniņa
11. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
«Bērni ir brīnišķīgi un var piepildīt mūsu dzīvi ar prieku un īpašu mīlestību, kuru nevar salīdzināt ne ar ko citu. Taču nav ieguvumu bez zaudējumiem. Diemžēl savā praksē satiekos ar pāriem, kam neilgi pēc mazuļa dzimšanas šķiet, ka jāšķiras, jo pienākumu slogs ir pārāk liels,» saka psihoterapeite Vita Kalniņa.

Kāpēc tā notiek?

Tieši pirmā bērna ienākšana statistiski ir biežākais šķiršanās iemesls pāriem attiecību pirmajos gados. Piedzimstot otrajam bērniņam, īpaši, ja mazuļu vecuma starpība ir mazāka par trim gadiem, mēdz veidoties tik liela individuāla un attiecību pārslodze, ka, vēloties no tās atbrīvoties, sāk šķist, ka jāatbrīvojas no partnera.

Lai cik bagātīga un pozitīvām emocijām piesātināta būtu bērnu ienākšana ģimenē, gan sievietei, gan vīrietim tā liek piedzīvot arī zināmus zaudējumus.

Tās ir neskaitāmas katra individuālas un pāra kopējas atteikšanās, ciešanās un pagaidīšanas līdz brīdim, «kad mazais paaugsies». Bet cik ilgi un uz ko gaidīt? Kā pārdzīvot šo laiku? Un vai, izejot tam cauri, galā gaidīs tas pats vecais un mīļais partneris, ar kuru šo visu reiz sākām? Varbūt tas būs kāds pavisam cits svešais, par kura izjūtām un domām pašlaik nav ne mazākās nojausmas?

Jo lielākas gaidas, jo lielāka vilšanās

Protams, mazuļi ienāk dažādās attiecībās, vairāk vai mazāk gaidīti, kā lielāks vai mazāks pārsteigums, reizēm arī kā rūpīgi izplānots projekts un mazliet izskaistināta sapņa piepildījums, ka pēc bērniņa piedzimšanas viss būs skaistāk un priecīgāk.

Ņemot vērā apstākļus un izjūtas, ar kādām saistīta katra mazuļa ienākšana, noteikti atšķirsies gan tas, kā mazais cilvēks jutīsies (līdz ar to arī, cik daudz raudās, cik labi gulēs utt.), gan tas, kā vecāki reaģēs pat uz absolūti normālām un veselīgām mazuļa izpausmēm. Piemēram, uz to, ka zīdainis drīkst mosties padsmit reižu naktī. Un ļoti spēcīga ir kopsakarība: jo lielākas bijušas gaidas par to, cik viss būs skaisti, jo lielāka var būt vilšanās.

Gribas visu un uzreiz

Mūsdienās daudzi ir raduši īstenot dažādus dzīves mērķus vienlaikus – mācīties, veidot karjeru, pelnīt naudu, lai celtu vai iekārtotu mājokli, ceļotu, nodarboties ar dažādiem hobijiem, veidot attiecības, nosvinēt krāšņas kāzas un… dzemdēt bērnu. Tas viss prasa koncentrēšanos, laiku un spēku. Turklāt vairums šo notikumu ir plānoti šaurā dzīves posmā, kad teorētiski spēka ir visvairāk, tomēr arī tas nav neizsmeļams resurss.

Ja darām visu vienlaikus, kaut kam noteikti mūsu pietrūkst. Un bieži vien tas, kam atļaujamies sevi dot mazāk, īpaši pēc bērna dzimšanas, ir tieši partnerattiecības.

Ir pierādīts, ka pāri pēc bērniņa dzimšanas sarunājas mazāk, kā arī retāk viens otram pieskaras, lai gan zinām, cik tas ir būtiski partnerattiecībām, mūsu pašu un bērna veselībai. Tāpēc rast veidus, kā tikt pāri traucēkļiem ceļā uz tuvības atjaunošanu, būtu labākais, ko vecāki var izdarīt gan rūpēs par sevi, gan savu bērnu.

Mainās lomu dalījums

Vēl viens iemesls, kādēļ pēc bērna piedzimšanas var sašķobīties pāra attiecības, ir lomu maiņa. Mūsdienās attiecību sākumā sievietes un vīrieši lielākoties piedzīvo vienlīdzību. Abi var izdarīt gandrīz visu, ko prasa kopīgā saimniecība, saglabājot gan karjeras, gan hobiju iespējas. Pēc mazuļa piedzimšanas šis attiecību modelis bieži kļūst par kādreizējo – sievietei bērns un māja, vīrietim dzīve ārpus tās.

Pēkšņi sieviete attopas, ka viņas dzīve ir pilnībā mainījusies, ka viņai ne tikai jāatsakās no tā, ka viņa varētu justies efektīva kādā jomā, ko apguvusi iepriekš, bet nereti arī jāatsakās pat no mierīgiem brīžiem, lai kaut vai nomazgātos un paēstu siltu ēdienu, nemaz nerunājot par citām vajadzībām, turpretī vīrietim dzīve nav tik ļoti mainījusies.

Tas bieži šķiet negodīgi un rada atklātas vai slēptas dusmas, it īpaši, ja vīrietis to nesaskata un neizrāda savu sapratni. Ja vēl pievienojas kāda piezīme par to, ka jaunā mamma ar kaut ko pietiekami labi netiek galā, tas var izraisīt eksploziju.

Biežais pavadonis – dusmas

Neapmierinātas vajadzības – gan fiziskās, gan emocionālās un sociālās – ir vienas no dusmu ražotājām. Biežāk dusmu izpausmes tiek partnerim, taču vairāk vai mazāk arī bērnam. Pateicoties jaunām tehnoloģijām, pasaulē runā par to, ka liela daļa zīdaiņu pēkšņās nāves gadījumu īstenībā ir notikuši nevis miegā, bet pēc mazuļa kratīšanas dusmās.

Jāsaprot arī, ka agresīvi mēs varam kļūt arī pasīvā veidā – ignorējot otru. Tas reizēm sāp vairāk par uzkliedzienu.

Situācija, kad man tuvs cilvēks mani vairs neredz un nedzird, kad par mani vairs īpaši neinteresējas kā par cilvēku, kā par sievieti vai vīrieti, smagi aizvaino. Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs attiecību sākumā neapzināti izteiktajām solījumam – man tev vienmēr būs laiks, man būs svarīgi, kā tu jūties, mani interesēs, ko tu domā, apskauties un sadoties rokās, pieskarties un saņemt pieskārienus no tevis ir tas, kas man tik ļoti patīk un patiks. Tieši to lielākā daļa pāru sniedz viens otram, attiecībām sākoties, radot cerību, ka tā būs vienmēr.

Tomēr pēkšņi tam nav ne laika, ne spēka, vai arī nespēju neko tādu savu neizpausto dusmu dēļ. Neizgulēšanās un pārguruma apstākļos, kad nemitīgi jāmēģina atpazīt kāda cita vajadzības, jo mazam bērnam skaidri izteikties vēl grūti, iedziļināties vēl kādā – lai arī tas ir mans mīļotais cilvēks – šķiet par daudz prasīts. Vilšanās un sarūgtinājums mēdz pildīt negatīvo izjūtu trauciņu, bet pozitīvais, pat ja bijis ar iepriekš uzkrātām rezervēm, tukšojas smagā klusumā vai skaļos pārmetumos.

Konstruktīvi strīdi ir labāki par klusēšanu

Ikdienā tiekoties ar pāriem, nereti saskaros ar ārkārtīgi spēcīgām emocijām, kam partneri parasti nav devuši ne adekvātu izpausmi, ne nosaukuši tās vārdā. Reizēm viņi ir paguvuši viens otram izteikt aizskarošus pārmetumus, kas bijis pēdējais, ko izmantot jau lielā izmisumā. Citreiz viņi savas attiecības ir pārvērtuši klusējošā kopābūšanā un vairāk vai mazāk funkcionējošā kopīgā bērna aprūpē kā vienīgajā vienojošajā elementā.

Šādas ģimenes visbiežāk pie manis vēršas ar bērniņu, kurš ir izteikti nemierīgs, ar miega grūtībām, jo, ja vecāki par savām izjūtām nerunā, bērns savā ziņā kļūst par ventili šai situācijā. Piedzīvot vecāku strīdus un konfliktus, kas vainagojas ar kādu konstruktīvu risinājumu, bērnam ir daudz atvieglojošāk, nekā ikdienā būt kopā ar vecākiem, kuri klusē, jo nezina, kā lai pasaka to, kas ar viņiem notiek.

Baidās par to runāt, jo var kļūt vēl sliktāk, klusē, jo nezina, ko tad īsti viņi gribētu saņemt vai piedzīvot šai situācijā. Liela daļa pāru tiešām neprot konstruktīvi strīdēties, jo nav redzējuši labus piemērus savā dzīvē.

Bieži izdarītais secinājums pēc pašu vecāku konfliktiem ir bijis – attiecības būs labas, ja tajās nebūs strīdu.

Diemžēl, lai cik saprotama ir vēlme izvairīties no spriedzes, kas ir neizbēgama katra konflikta sastāvdaļa, nerunājot par to, kas neapmierina vai nefunkcionē, kā gribētos, nav iespējamas arī pozitīvas pārmaiņas. Nerunājot par problēmām, attiecības iestrēgst, aizvainojumi rūgst un parasti rod izpausmi par it kā nebūtiskiem sīkumiem, tikai daudz intensīvāk, nekā šie sīkumi būtu pelnījuši.

Ļoti nozīmīgi arī apzināties, ka nevis otrs ir atbildīgs par manu laimi un apmierinātību attiecībās, bet tā ir mana atbildība otram stāstīt, kas man ir svarīgi.

Un rūpēs par attiecībām mana atbildība ir arī interesēties par to, kā klājas otram. Klausīties, būt līdzās, meklējot veidus, kā sadarboties. Izteikt un izrādīt pateicību par ikdienišķām lietām, kaut tie būtu tikai makaroni vakariņās, kas mammai ar raudošu mazuli uz rokām var būt īsts varoņdarbs, vai arī samaksātie rēķini, kas tomēr ir prasījuši pārvarēt sevi, strādājot arī pēc maz gulētām naktīm.  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs