Mīļais, parunāsim! Jeb kāpēc vīrieši nerunā?

Mēs gaidām, ka otrs cilvēks būs līdzīgs mums, domās tāpat kā mēs, reaģēs tāpat kā mēs. Taču vīrieši un sievietes ir atšķirīgi. Sieviete var justies atstumta un sāpināta, jo šķiet – vīrs ar mani nerunā un neko negrib risināt. Taču, pirms metīsimies apvainot vīriešus, mēģināsim saprast, kā viņi jūtas un ko domā patiesībā. Skaidro ārsts psihoterapeits Valdis Briedis.
Attiecības
Dace Rudzīte
7. janvāris

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Trenē uzvarēt pūķi

Vīrieša spēju un prasmi sarunāties nosaka viņa audzināšana bērnībā un sociālās ietekmes. Pētījumi apliecina, ka zēniem retāk saka mīļvārdiņus, toties biežāk stāsta, ka viņi ir lieli, braši, stipri. Izpētīts, ka zēni retāk nekā meitenes piedzīvo vecāku acu kontaktu, ar viņiem mazāk runā par emocijām un jūtām, un tas mazina viņu spēju apgūt emocijas, būt tiešā kontaktā ar tām. Līdz ar to viņiem ir mazāka emocionālo izpausmju pieredze.

Vecāki arī labvēlīgāk un iecietīgāk uztver zēnu dusmu izpausmes, jo viņi taču ir puikas. «Turklāt tēvi vairāk komandē zēnus nekā meitenes, bet komandas parasti ir racionālas un ar mērķi: izdari to un to… Arī grāmatas un filmas kultivē zēnu un meiteņu atšķirību. Piemēram, ģībstoša meitene un brašs puisis, kurš uzvar trejgalvu pūķi, nocērtot tam galvas. Uzreiz ir risinājums! Jau bērnībā zēni savā starpā vairāk sarunājas par lietām, par rīcību, kā kaut ko izdarīt, un arī pieaugot viņus vairāk interesē objekti, lietu praktiskā puse, bet mazāk cilvēki un jūtas. Un ne tāpēc, ka vīrieši būtu nejūtīgi un viņiem nebūtu emociju, bet tāpēc, ka viņi kopš mazotnes tā tiek trenēti,» skaidro psihoterapeits Valdis Briedis.

Nekā personīga!

Starp sievietēm un vīriešiem vispirms pastāv fizioloģiskās atšķirības. Zēniem ātrāk attīstās kreisā smadzeņu puslode, vizuālā telpas izjūta, loģiskās iemaņas, viņi labāk uztver konkrētus, lietišķus uzdevumus un problēmas risina darbībā. Tāpēc vīrieši vairāk rīkojas racionāli, loģiski un analītiski.

«Vīrietim vajadzīgs viņa uzskatu, priekšstatu sistēmā loģiski pastāvošs notikums. Ja sieviete vīrietim pavēsta kaut ko, kas viņa uzskatos nepastāv, viņam pret to rodas pretestība, kas izpaužas kā izolēšanās no tēmas, no sarunas, no visa. Sievietei var šķist, ka vīrietis viņu atgrūž un noslēdzas, bet viņš tikai sevi izolē uz laiku, kamēr atradīs loģisku priekšstatu un risinājumu. Sievietei, pateicoties viņas emocijām un jūtīgumam, šķiet, ka viņu noraida un nepieņem, un vīrieša norobežošanās viņu var pat ievainot. Taču svarīgākais ir saprast, ka šāda vīrieša uzvedība nav vērsta pret sievieti – vienkārši bioloģisku un fizioloģisku iemeslu dēļ vīrietim tā jārīkojas!»

Nereti sievietes kļūdaini domā, ka vīrs nevēlas runāt, taču patiesībā viņš īsti nesaprot, par ko ir runa.

Saka vienu, dzird otru

Vīrieša pašapziņu nosaka spēja sasniegt rezultātu: panākumi, kompetences izrādīšana. Kad sieviete saka, ka vēlas attiecībās vai bērnu audzināšanā kaut ko mainīt un uzlabot, vīrietis tajā brīdī dzird, ka viņš ir slikts un nekompetents un jūtas bezspēcīgs, jo nezina risinājumu, – tātad viņam atkal jānoslēpjas, kamēr viņš kļūs kompetents un varēs ko piedāvāt.

Jo vīrietis ir pārliecināts, ka būs noderīgs, ja piedāvās risinājumu vai varēs dot padomu. Kamēr viņš to nevar, viņš nereti jūtas arī vainīgs un noslēdzas vēl vairāk. Vīrieši reti runā par savām problēmām, ja vien apzināti nemeklē padomu. Lūgums palīdzēt viņu acīs ir vājuma pazīme. Ar visu jātiek galā pašam!

Pateicoties atšķirīgajai audzināšanai un attieksmei pret zēniem, lielai daļai vīriešu nav emocionālās tuvības pieredzes, un tad viņi iekšēji mokās ar nedrošību, mazvērtību, ko nereti kompensē citos veidos, piemēram, darbā vai alkoholā. «Kad sieviete pauž jūtas, vīrietis bez pietiekamas emocionālās tuvības pieredzes mēģina meklēt risinājumu, jo bezspēcības sajūta, ja nevar rīkoties, viņam ir nepanesama un iztukšojoša, un tā atkal ieslēdz izolētību.

Līdz ar to ārēji spēcīgais vīrietis iekšēji ir trauslāks nekā sieviete, kurai jau kopš mazotnes ir plašāka emocionālās tuvības pieredze un vieglāk pielāgoties jauniem apstākļiem. Vīrietim grūti saprast sievietes jūtu plašo diapazonu, līdz ar to viņš bieži nesaprot, ko sieviete no viņa vēlas?

Konflikta būtība: vīrieši sūdzas, ka viņus grib izmainīt, sievietes – ka viņas neuzklausa.

Vīrieši ir gatavi piedāvāt risinājumu, bet sievietēm tas ne vienmēr ir svarīgākais, viņas daudz vairāk gaida līdzcietību, līdzjūtību, uzklausīšanu, tuvību,» skaidro psihoterapeits. Vīrieši pēc dabas ir arī agresīvāki un kareivīgāki, tāpēc Valdis Briedis uzskata, ka jebkura veida agresivitātes apspiešana mūsdienās vedina zēnus uz jau minēto izolētību.

«Bērnudārzos un skolās ļoti baidās no jebkādām agresivitātes izpausmēm – piemēram, divu zēnu pagrūstīšanās, kas pieder pie pieaugšanas un kurā nav nekāda ļaunuma –, nevis mācās to lietot un akceptēt kā normālu augšanas sastāvdaļu. Un kas notiek? Zēna enerģija jeb veselīgā agresivitāte tiek devalvēta un apspiesta, viņš to izstumj, apspiež un trenē izolētību, jo daļa zēna netiek pieņemta. Ja viņu nepieņem tādu, kāds viņš ir, viņam jāslēpjas. Ja reiz viņš nevar būt tāds, kāds ir, kā lai viņš vienkārši ļautos jūtām?» spriež psihoterapeits, uzsverot, ka runa nav par vardarbību, bet dabisku un veselīgu agresiju, ko ir svarīgi izpaust.

Viņš runā, bet ar sevi…

Ja vīrietis nav mācīts vai radis būt kontaktā ar savām emocijām un par tām runāt, būtiski atšķiras vīrieša un sievietes reakcija stresa situācijā. Sievietei par savu pārdzīvojumu nepieciešams izrunāties, bet vīrietis noslēdzas sevī, lai par to ceptos. Viņam nekļūs vieglāk tad, kad viņš izrunāsies, bet kad pats būs atradis problēmas risinājumu.

«Ja vīrietim neizdodas rast risinājumu, viņš pārslēdzas uz citu nodarbi un var priecīgi ar to aizrauties, pat uz kādu brīdi izstumjot risinājuma meklēšanu. Sievietei šādā brīdī var šķist, ka vīrietis viņu neciena, ja reiz trallina, kamēr viņa cieš, taču īstenībā noslēgšanās un izolētība vīrietim ir dabisks stresa mazināšanas veids.

Vīrietis ir kā ievainots siltasiņu zvēriņš, kurš nolien džungļos un nelaiž nevienu klāt, kamēr salāpa savas brūces.

Vīrietis runā ar sevi, sieviete – ar apkārtējiem, un tā ir būtiska atšķirība. Mēģinot atrisināt problēmu vai atrast risinājumu, vīrietis izmanto labo smadzeņu puslodi, bet kreisā smadzeņu puslode, kas atbild par sarunāšanos un dzirdēšanu, šajā laikā ir reāli, bioloģiski izslēgta,» uzsver Valdis Briedis, piebilstot, ka vienmēr, protams, ir izņēmumi un ir arī vīrieši, kas var vienlaikus sarunāties un risināt problēmas, kā arī ir ļoti runīgi vīrieši un mazrunīgas sievietes.

Vai tiešām saruna nav iespējama?

Ir iespējama! Ja sieviete un vīrietis zina un pieņem šīs abu dzimumu atšķirības, tad vīrietis pielāgojas sievietes nepieciešamībai izrunāties, bet sieviete pieņem viņa nepieciešamību pabūt vienam un padomāt. «Ideāli, ja abi saprot šīs citādības, abi mācās soli pa solim panāk viens otram pretī un ir tiešā emocionālā un fiziskā kontaktā.

Ja vīrietis zina, ka sieviete no viņa negaida risinājumu, bet tikai uzklausīšanu, savukārt sieviete saprot, ka vīrieša uzvedība nav vērsta pret viņu, bet tāda ir viņa daba, tad sarunāties var iemācīties. Pirmie rezultāti varētu būt pēc trim četriem mēnešiem, stabilāki – pēc gada vai diviem, kas ir normāls pāra pieslīpēšanās laiks. Taču ir ļoti svarīgi šīs atšķirības saprast un negaidīt no ābeles bumbierus,» uzsver Briedis.

Tikai, lūdzu, paklausies…

Vēl nereti sievietes kļūdaini domā, ka vīrs nevēlas runāt vai izvairās no sarunas, taču patiesībā viņš īsti nesaprot, par ko ir runa. Piemēram, bērnam bērnudārzā kāds nodarījis pāri, un mamma par to ir satraukta. Viņa ar bērna tēvu par to vēlas parunāt, bet vīrietis var nesaprast, par kādu problēmu tieši ir runa.

Tāpēc sievietei vispirms skaidri jādefinē sava vajadzība – vai viņa vēlas runāt par situācijas praktisko risinājumu vai padalīties savās jūtās un pārdzīvojumos? Jo tas nav viens un tas pats! Ja pati sieviete nesaprot, ko īsti vēlas, vai vienkārši ir satraukta, vīrietim tas arī jāpavēsta: nesaki man neko, es tikai gribu padalīties ar jūtām, tu tikai paklausies.

Tāpat vajadzētu pārliecināties, ko viņš no teiktā sapratis, un vēlreiz atgādināt, ka netiek gaidīts atrisinājums vai darbība, sieviete tikai stāsta par sevi: redzu, ka bērnam ir tā… Vai, piemēram, sieviete vīrietim saka: vajadzētu parunāt ar bērnudārza audzinātāju par zēnu kaušanos grupiņā, cerot, ka vīrs to uztvers kā savu pienākumu, bet vīrietis var nospriest, ka sieviete šādā veidā viņam pavēsta, ka pati gatavojas parunāt ar audzinātāju. Ja sieviete runā skaidri un konkrēti, pastāv lielākas iespējas uz sarunu.

Diez vai būtu reāli gaidīt, ka vīrietis pēkšņi ķersies pie literatūras par bērnu audzināšanu un mainīs savus priekšstatus par to, kā jāaudzina bērni.

«Nereti vīrs saka: ko tu cepies, nekas nav noticis, un bieži viņam ir taisnība. Jo – kas notiek? Daudzām jaunajām māmiņām ir liela slodze, trīs maiņu darbs 24 stundas diennaktī. Daudzām nav iespēju apmierināt savas pamata vajadzības, piemēram, pēc miega un atpūtas, līdz ar to viņas jūtas slikti. Tas garantē iekšēju trauksmi, līdz ar to viņu jūtīguma slieksnis ir ļoti zems un viņas var saredzēt problēmu tur, kur to nesaskatītu tad, ja justos pietiekami labi.

Tāpēc atkal jāsāk ar sevi – vispirms apzinoties savas pamatvajadzības un tās arī pašai piepildot. Piemēram, paguļot kopā ar mazo pusdienlaiku, sarunājot kādu palīgu vai vīram konkrēti pastāstot, ka viņai ir pārāk liela slodze.

Ja sieviete vienkārši noburkšķ, ka viņai ir slikti, vīrietis jūtas izkastrēts un nekādu risinājumu no viņa nevar sagaidīt.

Bet, ja vīrietis saprot, par ko ir runa, viņš iesaistās dialogā un palīdz atrast risinājumu. Ja viņš to nedara, tā ir pirmā pazīme, ka viņš kaut ko nesaprot,» skaidro psihoterapeits. 

Ja vīrieša dzimtā paaudžu paaudzēs uzskatīts, ka, piemēram, lietas koks nevar izaugt bez pēriena, tad maz ticams, ka pēc dažām sarunām vai pāris rakstu izlasīšanas žurnālā vīrietis uztaisīs revolūciju savā dzimtā, uzskata Briedis, piebilstot: «Ja sieviete vēlas mainīt bērnu audzināšanas pieeju, viņai vispirms vajadzētu izpētīt, kur sakņojas vīrieša uzskati. Patiesībā to vajadzēja darīt, vēl pirms viņa ar konkrēto vīrieti veidoja ģimeni. Ja dzimtas vērtības, reliģiskie uzskati un ģimenes paradumi jau no sākuma ir principiāli atšķirīgi, tad kur bija sievietes – un arī vīrieša – veselais saprāts, veidojot šīs attiecības?»

Dažas noderīgas Valda Brieža atziņas:

  • Ja sieviete visu laiku gaida, ka vīrietis runās, tas liecina par spriedzi, trauksmi un satraukumu pašā sievietē, un tam nav nekāda sakara ar vīrieti.
  • Auglīga un normāla saruna var izdoties tikai tad, ja notiek brīdī, kad abi jūtas labi, nevis ir uzvilkti. No attiecību higiēnas viedokļa pamatu pamats ir spēja katram pašam parūpēties par savu labsajūtu un tad veidot abpusēji labas attiecības. Neviens mums neko nav parādā, un nevienam mēs neko neesam parādā. Tā ir elementāra cieņa pret otru – ar viņu sarunāties tad, kad jūtos labi.
  • Vai vīrietis ir gaišreģis? Nav! Telepātu arī ir maz, līdz ar to viņš nevar uzminēt sievietes vajadzības. Tāpēc runā ar vīrieti tikai tad, kad pati skaidri zini un saproti, ko vēlies. Ja spēlē spēlīti aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko, vīrietī ieslēdzas pašaizsardzības mehānisms, un viņš izolējas.
  • Ja sieviete vēlas iemācīt vīrieti sarunāties, viņš lēnām jāapmāca, piemēram, sakot, ka viņš būs vislabākais un visjaukākais vīrietis, ja spēs pusstundu stundu paklausīties. Ja viņš saprot, ka tas sievietei ir vajadzīgs un ka tādējādi viņš viņai ir labs, noderīgs, tad viņš to izdarīs. Ja viņš sarunas laikā arī nožāvāsies, nevajag uzreiz uzmest lūpu, jo viņu, lūk, stāstītais neinteresē, bet atcerēties, ka tas nav vērsts pret sievieti, vienkārši vīrietis vēl mācās.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs