Māris Olte: Bērns ir tavs vienīgais ieguldījums nākotnē

Tēva loma
Ralfs Dravnieks
15. septembris
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Saliņš
Jau desmit gadu Māris Olte ar ģimeni – sievu, trim dēliem un meitu – dzīvo Ērgļos. Līdz ar vecākā dēla skolas gaitu sākšanos Oltes pieņēma lēmumu pamest dzīvi lielpilsētā. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka videi ir ne mazāka nozīme, kā tam, ko bērniem spēj dot vecāki.

Bērnu vecākus bieži vien pielīdzina suņu saimniekiem. Par šiem cilvēkiem mēdz teikt, ka viņi satraucas par lietām, par kurām nevajadzētu satraukties, un neko no dzīves neredz, jo galvenokārt pavada laiku ar bērniem. Tam ir savi iemesli. Bērns ir tavs vienīgais ieguldījums nākotnē. Viss plūst un mainās. Tev var būt kaudze naudas, tu vari darīt visādus brīnumus, bet vienīgais, kas tevi turpina, ir tavi bērni. Ne mūsu nami, ne atombumbas, ne talanti netiek cauri filtram. Mēs turpināmies savos bērnos. Tas ir vienīgais veids, kā saglabāt savus gēnus, iedabas un pasaules uztveri.

Mārtiņš Sirmais sevi nosauca par kafijas nacistu. Es esmu bērnu nacists.

Paskaidrošu. Iemesls, kāpēc esmu Ērgļos un daru to, ko daru, lielā mērā ir tāds, ka gribu, lai mani bērni dzīvo maksimāli jēdzīgākā vidē un optimāli jēdzīgas lietas no šīs pasaules arī saņem. Uz Ērgļiem pārcēlāmies brīdī, kad vecākais dēls sāka iet skolā. Tad arī sapratām – tagad vai nekad.

Naturālais un brutālais

Nepietiek, ka bērns brauc ar velosipēdu, peld, iet mežā vai sēž pie datora. Tavs, kā vecāka uzdevums ir iedot vēl arī virsuzdevumu, lai pasākumam ir jēga. Es savus bērnus izmisīgi stiepu uz orientēšanos. Tagad mēs jau pusotru gadu neesam to darījuši, bet ceru, ka atsāksim. Mežs pēc būtības daudz neatšķiras no datora. Pastāv daudz dažādu dabas mātes izveidotu folderu, kas salikti uz desktopa tavā degungalā. Tikai pastāv jautājums – ko tu gribi ar to darīt?

Pasaule ir brīnišķīgi iekārtota, tāpēc rādīt to vienkāršotā veidā nav laba doma. Es nemaz nerunāšu par tiem gadījumiem, kad bērns tiek iekārtots pilsētvidē, kur to apkrauj vecāku pieprasījumi, sakot – man vajag, lai tu dari tā, un tev nav citas izvēles, vien piekāpties. Baidos, ka no tādas rīcības rodas nevajadzīgas blaknes – sākot no alerģijām, beidzot ar neirozēm.

Tāpēc ir ļoti svarīgi, ja bērns spēlējas smilšu kastē, kurā no rīta pakakājis kaķis.

Nevajag indēt kaķi, lai tādā veidā pasargātu bērnu. Cilvēkam ir jānonāk sasaistē ar brutālām un naturālām lietām – kakām, skrāpējumiem un apdedzinātiem matiem.

Esmu piedzīvojis to, ka puikas mani pasūta. Viņi pateica, ka saprot, ko ar orientēšanos vēlos parādīt, bet pagaidām viņiem citas lietas ir svarīgākas. Un man nav tiesību iebilst. Vienkārši dzīvo un ceri, ka esi bērnos ielicis pareizo kodeksu. Ļauj tiem būt. To ir grūti izdarīt. Bet es cenšos. Es zinu, ka vakar mans jaunākais puika supoja un lēca no laipas mazajā dīķītī, lai gan kaimiņi par šo dīķīti šausminās. Bet vidējais dēls gāja līnīšos. Mēs kā vecāki bērnus gribam pasargāt no visa, kas tiem varētu kaitēt, bet, no otras puses, vecākiem ir jāsaprot, ka tiem jāļauj pasaule iepazīt adekvāti. Tamdēļ agri vai vēlu atlaižam savus vecāku žokļus, nopūšamies un sakām – “Lai notiek!”

Ētiskajām robežām ir jābūt, bet liegumus gan nevajag noteikt. Aizliegums rada vēl lielāku spītu darīt to, ko esi aizliedzis. Tādā veidā bērnos var izprovocēt nevajadzīgu fanātismu. Ērgļos pozīcijas deputāti par ziņām, ka jaunieši atkal ko sastrādājuši, saka: «Kuram tad šeit nav auguši dēli? Gan jau kaut kā izdzīvosim…» Es par šo teicienu esmu daudz domājis. Acīmredzot katra jaunā cilvēka veidošanās ceļš ir kā zirnis, kurš ar staipekņiem lūko augt starp privātajām lietām un krimināllietām. Kas sencim atliek? Censties saprast savus puikas un nemēģināt tiem sasiet rokas un kājas.

Dažkārt, kad mans vadzis lūst, puikas arī dabū trūkties.

Viņiem jāzina, ka dusmu daba ir līdzīga pērkonam, un jāzina arī tas, ka visam ir robežas.

Ja tēvs ir pilnīgs memļaks, kas visu atļauj, arī tas nekur neder. Man jumtu var noraut brīdis, kad visa kā ir par daudz. Un tās izlādes citkārt nav pat lineāras. Tu steigā mēģini apdzēst tur, kur vairāk deg, bet tev vēl pienāk un pasaka, ka šitā picas šķēle, ko viņš ēd, ir par platu. Tad mana iecietība neiztur… Pret meitu – trīsgadnieci – gan es tāds pagaidām nespēju būt.

Susurbullis

Kad kļūsti vecāks, saproti, ka pasaule nav nemaz tik vienkārši uzbūvēta. Sievietes dabas vērošana attīsta intuitīvās spējas tevī pašā. Man dzīvē ļoti palīdzēja tas, ko uzzināju Indijā, proti, ka ziloņu meitenītes piedzimst divdesmit mēnešos, bet ziloņu puikas divdesmit četros. Man kā biologam tas daudz ko paskaidro par vīriešu trauslo iedomību. Lai gan vīriešu mērķi ir lielāki, tie paši par sevi ir vieglāk ievainojami un nokaujami.

Audzinot meitu, beidzot kaut ko var saprast no sievietēm, jo te nevalda ne iekāre, ne mātes un dēla attiecības. Sievietes daba izpaužas pilnīgi citā pasaules sastāvdaļu uztveres un izmantošanas secībā nekā vīriešu daba. Arī sieviete māte caur meitu var atgūt savu sievišķo dabu. Šādas domas es pašreiz domāju, audzinot savu mazo Susurbulli. Viņa ir gan maziņa un mīļa, gan tāda, kas tūdaļ visu noārdīs.

Nezinu, vai tā ir lutināšana, ja meitai desmit minūšu laikā vairākas reizes pārslēdzu filmiņas. Es ikreiz ar interesi, nevis dusmām pienāku pie galda, kur viņa sēž, un jautāju, ko skatīsies tālāk. Veids, kā viņa izdara izvēli, daudz ko pasaka par cilvēka dabu. Man patīk šādi vērojumi. Piemēram, es sapratu, ka ne vienmēr jāpārslēdz nākamā filmiņa, jo, iespējams, viņai esošajā filmiņā kāda aina šķita garlaicīga, un tā vienkārši jāpārtin.

Bet, lai to saprastu, novērojumi jāveic vairākus mēnešus.

Es paceļu karogu

Mans vecākais puika kādā sacerējumā bija rakstījis, ka viņa bērnība līdzinājusies izlutinātai lellei. Kāpēc? Jo, pirms pārvācāmies uz Ērgļiem, viņš dzīvoja pilsētā. Pilsēta neprasa lielu piepūli vai darbu, tāpēc tās rezultāts var būt apdullinošs. Cilvēks kļūst dumjš attiecībā pret apkārt notiekošo, turklāt uz ilgu laiku. Tāpat pilsētā tu vari iespert vecenītei pa pakaļu, apiet ap stūri un tēlot svēto. Šeit, laukos, ātri vien par tādu rīcību tiksi pārmācīts. Es bērniem mācu atbildību par izdarīto. Svarīgi ir mācēt strādāt ar rokām, ne vien ar galvu. Tāpēc tu nevari teikt: lieciet mani mierā, es strādāju ar galvu – brīdī, kad jārok dobes.

Lai vecāki nemaz nestāsta, ka izglītības sistēma ir vainīga pie viņu bērnu izglītotības. Cilvēk, paskaties uz sevi! Ko tu pats dari? Sēdi kā lunis telefonā vai datorā un meklē atšķirības starp delfiem, tvnetu un apollo. Bet brīdī, kad tev pienāk bērns ar savu jautājumu, tu sūti viņu ratā, sakot: esmu aizņemts! No tā arī tupums veidojas. Bērni savu vecāku rīcību replicē savā dzīvē.

Jo vairāk tu savu pakaļu pacelsi un ar bērnu kopā darīsi, jo vairāk viņš iemācīsies.

Te ir arī jautājums par uzmanību. Es sevi šobrīd esmu noķēris pie domas, ka uzmanību nevajadzētu izdāļāt pasaules norisēm. Šopavasar kopu cirsmas. Iemācoties savu hektāru lielo jaunaudzi no galvas, iespējams, nolaupīju uzmanību Trampa attiecībām ar Ziemeļkoreju, bet tajā pašā laikā, pārzinot savu zemi, vairāk spēju tai palīdzēt.

Es ne pārāk daudz uztraucos par skolas dotajām atzīmēm. Ja uztrauktos no sirds, man būtu jāpakaras. Elle vaļā, kā tiem maniem nabaga puikām tur iet. Labāku sociālo spēlētāju par savu vidējo puiku nezinu, taču vienlaikus sociālajās zinībās pagājušā pusgadā viņam bija četrinieks, bet šajā semestrī septiņnieks. Mani džeki ir konkrēti demagogi. Es protu nodarboties ar pārliecināšanu, bet mirklī, kad trīs tavas atvases katrs savā demagoģijas līmenī vēršas pret tevi pašu, man jāizkar baltais karogs.

Bērni man ir mācījuši būt par mīkstčauli. Ķīniešiem ir teiciens, ka stiprākais ir nevis tērauds vai betons, bet staipeknis, kurš pāraug visam pāri. Ar bērniem tu vari būt tērauds vai betons, bet tas neko nelīdzēs, jo tev tāpat pāri stiepsies tavi bērni. Es vairs neķeru kreņķi no ārpasaules un nenesu to mājās. Ģimenes sajūta jātur tīra. Pasaule mūs mierā neliek.

Turies pie savējā un mēģini būt tik labs, cik spēj – no visas sirds, bez meliem vai izlikšanās.

Jo vairāk dzīvo, jo rafinētākas metodes tā izdomā, kā tikt pie tavas apziņas un zemapziņas. Pat ja tev ir bankrots vai Nobela Miera prēmija – sargā savas pozīcijas. Kad skaties amerikāņu filmas un redzi vienādās mājas, mammas, tētus, bērnus, frāzes, kādās viņi runā, šķiet – ak Dievs, kāds gan tukšums tur tajos amerikāņos valda. Bet, ja skaties no otras puses, saproti, ka tāds ir dārziņš, kurā aug viņu stādiņš. Un kādas tev tiesības par to daudz muldēt?

Novērtē rakstu

Lasi citur

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs