Mammas pieredze, turpinot strādāt, uzreiz pēc dzemdībām

Pieredzes stāsts
Sindija Meluškāne
22. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone, no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Liāna Konlija, «Draugiem.lv» Reklāmas nodaļas vadītāja, Kurta (5 gadi) un Emmas (nepilni divi gadi) mamma, daļēji palika iesaistīta darbos gan grūtniecības laikā, gan uzreiz pēc dzemdībām. Birojā Liāna atgriezās, kad bērniem bija aptuveni septiņi mēneši.

Jau tad, kad mani aicināja uz darba pārrunām, zināju, ka esmu grūtniecības ceturtajā mēnesī. To arī neslēpu, kad Draugiem.lv teica, ka vēlas pieņemt mani darbā. Tobrīd bija sajūta, ka istabā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ienācis liels zilonis. Atceros, ka aizgāju mājās un vīram ar rūgtumu teicu: «Ļoti žēl, bet laikam man šis darbs ies garām.» Bet jau nākamajā dienā zvanīja personāldaļas vadītāja un teica: «Mēs sapratām, ka situācija ir tāda, kāda ir,» tobrīd dziļi ievilku elpu, bet viņa teica: «Mēs nezinām, kā to risināt, bet nāc tik un tā!»

Darba e-pasts divas stundas pēc dzemdībām

Uzsākot darbu, pirmajos trijos četros mēnešos izdarīju ļoti daudz, vairāk, nekā būtu paveikusi normālos apstākļos, jo man kā nodaļas vadītājai gribējās iegriezt zobratiņus, lai viss sāktu strādāt. Nebija arī tā, ka vienā dienā devos prom, sakot, tagad jūs mani vairs neredzēsiet, – konsultatīvā formā pieslēdzos darbiem arī dekrēta laikā. Man ir tāds raksturs, ka grūti nosēdēt mierā un domāt tikai par to, kā iekārtot bērnistabu vai apmeklēt topošo vecāku kursus.

Atminos, ka tikai pāris stundu pēc vecākā dēla dzemdībām, kad mazais bija aizmidzis, atvēru datoru un atbildēju ar darbu saistītam e-pastam. Neuztvēru kā apgrūtinājumu.

Tieši tas, ka varēju no mājām pieslēgties arī darba jautājumiem, bija mans enerģijas lādiņš, jo nespēju būt tikai mamma 24/7. Kad dēlam bija septiņi astoņi mēneši, atgriezos birojā. Lai arī biju uz pilnu slodzi, fiziski visu laiku varēju nebūt, neviens neskaitīja stundas, ko pavadu birojā. Milzīgs paldies manam darba devējam, kurš man ne brīdi tāpēc nelika justies kā apgrūtinājumam, tieši pretēji – izstāstīja, ka atbilstoši likumam barojošai mammai pienākas par stundu īsāks darbalaiks, ko es pati nemaz nezināju.

Arī pēc atgriešanās darbā gan dēlu, gan vēlāk arī meitu turpināju ēdināt ar krūti, braucot divreiz dienā pie viņiem uz mājām, un tā veiksmīgi varēju barot abus bērnus līdz 11 mēnešu vecumam. Vecāko dēlu auklēja mans tētis, kas ir visu bērnu mīlulis. Ar jaunāko meitiņu mēs ar vīru izmantojām dalīto bērnu kopšanas atvaļinājumu: pusgadu es, gadu – mans vīrs. Dažkārt palīdz arī aukle. Varbūt citām mammām liktos, kā var atstāt bērnu vīram, bet man ne mirkli par to nebija nekādu uztraukumu. Un mums visiem tas bijis liels ieguvums.

Protu pārslēgties

Vecāki, protams, ir fenomenālas parādības, kas spēj ar kāju maisīt zupu, ar rokām mazgāt matus un darīt vēl kaut ko paralēli. Bet man, par laimi, ir tā, ka viena smadzeņu puslode spēj domāt par darbu, otra – par mājām. Pārslēgšanās notiek organiski. Un, ja darba laikā saņemu no auklītes ziņu ar bildīti, kurā redzams, kā Emma dobē ēd gurķus, es nenopūšos: «Ai, cik žēl, ka manis tur nav!»

Esmu sev iemācījusi, ka darba laiks ir darba laiks, bet mājās esmu ar bērniem.

Protams, ne vienmēr viss sanāk ideāli, taču mēs ar vīru tiešām cenšamies tās trīs stundas vakarā pavadīt kvalitatīvi ar bērniem – spēlējam kārtis ar vecāko, braucam ar riteņiem barot pīles, spēlējamies ar kaķiem, uzraujam futbolu. Cenšamies to visu darīt bariņā, lai viņi justu, ka ir mums īpaši. Tikai pēc tam, kad bērni jau aizmiguši, mēdzu atbildēt uz kādu e-pastu.

Lielie dzīves jautājumi

Pēc bērnu piedzimšanas esmu mainījusies, bet tas nav mainījis to manu daļu, kas grib savienot dzīvē vairākas lietas un turpināt aktīvi strādāt. Toties bērni ir mainījuši manu lielo bildi par to, kas dzīvē ir svarīgs. Ja kāds man e-pastā raksta – šis jāizdara Asap*, citādi klients būs nelaimīgs, ja baneris tūdaļ nebūs gaisā, – man šķiet: tiešām? Viss šis cepiens ir par baneri?

Lai cik mans darbs būtu svarīgs, par kaut ko ļoti iecepties darba kontekstā man nešķiet svarīgi. Tā nav svarīga problēma. Tāpat esmu iemācījusies novērtēt brīvās stundas, jo dienas tās noteikti vairs nav. Gulēšana gultā līdz diviem brīvdienā – tas man izklausās kā pasaku valstībā. Kādi divi? Divos tu jau trīsreiz esi pabarojis bērnus un nolicis gulēt pusdienas laiku.

Seriāli un hobiji ir atlikti vismaz piecus gadus uz priekšu. Nesen draugiem vakariņās teicu: «Jums tās ir tikai vakariņas, bet man tas ir kā ceļojums apkārt zemeslodei!»

Ļoti cenšamies ar vīru viens otru atbalstīt, lai izietu no mājas gan kopā, gan arī katrs atsevišķi ar saviem sadarbības partneriem vai draugiem. Lai mēs katrs varētu kā sūklīši uzsūkt ārpus mājas arī citu informāciju un sajūtas. Kad izdevies atpūsties, atkal ir spēks ar interesi noklausīties septiņdesmit piekto bērna kāpēc tā vietā, lai dusmīgi atbildētu: «Nu, nezinu!»

Dzīvojiet savu dzīvi, es dzīvošu savējo

Lai arī bieži tiek uzsvērts, cik svarīga ir tēva loma, mums arī bija sava veida reality check, kad vīrs ņēma bērna kopšanas atvaļinājumu. Arī dažos šķietami progresīvu cilvēku komentāros varēja saklausīt: «Kas jums nav kārtībā, kāpēc jūs darāt otrādi?» Tāpat, kad pirms dekrēta atvaļinājuma sadarbības partneri vaicāja, kas tagad būs manā vietā, un es atbildēju, ka īsti neviens, jo pati domāju visai drīz atgriezties darbā, izskanēja jautājums – kāpēc tad tu vispār esi stāvoklī?

Lai cik man būtu bieza āda, skaidrs, ka šādi komentāri aizķeras, un, protams, arī uzjundī šaubas, vai es daru pareizi.

Par laimi, man ir liela pārliecība par savu dzīvi, taču, ja pat manu 100 procentu pārliecību var samazināt pret 90 procentiem, tad šaubīgāku cilvēku šādi komentāri var novest arī līdz sēdēšanai mājās un tam, ka jūties nelaimīgs. Mana nostāja: dzīvojiet savu dzīvi, es dzīvošu savējo. Tā ir viena lieta, kas mani ļoti tracina, – kaut kā ieteikšana citiem. Ja kaut kas strādā tev un taviem bērniem, tas nenozīmē, ka strādās arī citiem. Mēs esam atšķirīgi. Mana pārliecība: ja mamma un tētis ir laimīgi, neizbēgami arī bērni būs laimīgi, atmetot, protams, kādas galējības.

Ja bērni redz laimīgus vecākus un aug veselīgā vidē, nedomāju, ka ir jautājums par stundām vai minūtēm, ko pavadi ar bērnu, bet par kopējo bērnības sajūtu un vērtībām, ko iedod mazajam cilvēkam. *Saīsinājums angļu valodas vārdiem as soon as possible (cik vien ātri iespējams).

Raksts publicēts 2017. gada oktobrī  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs