pārvarēt dusmas uz vecākiem par bērnībā piedzīvoto?

Iepazīsti sevi
Solvita Velde
25. jūlijs, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Vai arī tu pazīsti šo dīvaino, šķietami bezjēdzīgo sajūtu, kad domās atkal un atkal pārmal attiecības ar mammu vai tēti, nemitīgi risini prātā dialogus ar kādu no viņiem, joprojām jūtot dusmas, aizvainojumu un sāpes par bērnībā piedzīvoto? Tad zini – tā notiek ar daudziem cilvēkiem, kuri emocionāli nav pilnībā atdalījušies no mammas vai tēta un brīžiem iekšēji joprojām jūtas kā mazi bērni. Konsultē psihoterapeite Diāna Zande.

Bērna un vecāku attiecību līkne

Lai saprastu, kā notiek veselīga atdalīšanās no vecākiem, svarīgi zināt kaut nedaudz par bērna un vecāku attiecību līkni no piedzimšanas līdz pieaugšanai.

  • Pirmie dzīves mēneši paiet pilnīgā saplūsmē ar mammu – bērns neatšķir sevi no viņas (šobrīd gan psiholoģijā vairāk izmanto terminu galvenais aprūpētājs, jo var būt arī tā, ka šajā lomā ir tētis vai kāds cits cilvēks, nevis mamma – paturot to prātā, šajā rakstā tomēr biežāk tiks minēta mamma).
  • Ap pusgada vecumu bērns saprot, ka viņš nav mamma, un sāk no viņas attālināties un atdalīties – sākumā fiziski, bet savā veidā tas sāk notikt arī psiholoģiski un emocionāli. Ir ļoti svarīgi, lai mamma ļautu bērnam pamazām atdalīties, virzīties ārpus ciešā tuvības loka, nevis turētu pilnīgā saplūsmē.
  • Pirmā dzīves gada pēdējos mēnešos bērnam intensīvi attīstās piesaistes uzvedība – šajā vecumā bērns it kā pielīp mammai, visur viņai seko, raud, tiklīdz mamma iziet no telpas, un ātri nomierinās, ja viņa atgriežas. Šī īpašā tuvības fāze ir ļoti svarīga veselīgai personības attīstībai un var atstāt būtiskus nospiedumus cilvēka psihē, ja tā netiek pienācīgi izdzīvota. Mazulim ļoti vajag tuvību, tomēr vecākiem jāatbalsta mazuļa centieni darboties pašam, tātad savā ziņā vingrināties svarīgajā atdalīšanās procesā.
  • Ap divu, triju gadu vecumu bērns sāk atdalīties intensīvāk – tas ir nē, es pats vecums, kad mazais nereti ir nepaklausīgs. Viņš vienlaikus mīl mammu un grūž viņu projām – grib būt kopā un grib būt atdalīts. Bērns šajā vecumā daudz var izdarīt pats, bet viņam ļoti nepieciešama mīlestība un iejūtība, sevišķi brīžos, kad viņam sāp, viņš ir nobijies un netiek ar kaut ko galā.

    Ap triju gadu vecumu bērns jau spēj paturēt atmiņā mammas un tēta tēlu, kad viņu nav klāt, zina, ka mamma un tētis nekur nav pazuduši un drīz atkal atgriezīsies. Vienlaikus bērns šajā vecumā šķeļ mammas tēlu labajā un sliktajā – labā mamma nopirka saldējumu, bet sliktā ne. Labā samīļoja, bet sliktā – sabāra.
  • Ap četru, piecu gadu vecumu bērnam sāk kļūt svarīgi arī citi cilvēki. Parasti šajā vecumā viņam jau ir pirmie ļoti svarīgie draugi, līdz ar to vecākiem jādalās sava bērna uzmanībā ar draugiem.
  • Kad bērns sāk mācīties sākumskolā, par svarīgu cilvēku kļūst skolotāja, sporta nodarbībās svarīgs kļūst treneris, pulciņos – pulciņu vadītāji. Izejot plašākā pasaulē, bērnam parādās citas autoritātes, bet vecāki joprojām ir svarīgi.
  • Pusaudža gados notiek krass atdalīšanās periods, kad pieaugušie kā autoritātes zaudē savu nozīmi, jo par svarīgākajiem cilvēkiem kļūst vienaudži. Pusaudzis ir ļoti orientējies uz sevi un nereti sāk krasi noliegt vecākus.

    ​​​​

Lai pusaudzis varētu veselīgi atdalīties, viņam ir jāiziet šī konflikta fāze attiecībās ar vecākiem. Šādā veidā viņš var meklēt savu identitāti.


Pusaudzim tas ir ļoti grūts periods, un tomēr vecāki viņam joprojām ir svarīgi – vecāki ir un paliek viņa drošības garants. Ģimenēs, kurās vecāki neļauj bērnam atdalīties, viņš joprojām ir mammas mīļais puisītis vai meitiņa, kas neuzdrošinās konfliktēt, baidoties vecākus sāpināt vai arī baidoties, ka konfliktēšana tiks sodīta. Tā ir liela vecāku kļūda, jo tad pieaugušā vecumā emocionālās atdalīšanās process bērnam būs vēl grūtāks. Tātad konflikti ir vajadzīgi, bet tas, protams, nenozīmē visatļautību dusmu izpausmēs vai necienīgu attieksmi pret vecākiem vai citiem pieaugušajiem. Atdalīšanās process viļņveidīgi var turpināties visu mūžu.

  • 19–25 gadi. Mūsdienās jaunieši vēlāk kļūst patstāvīgi, līdz ar to atdalīšanās no vecākiem notiek vēlāk un lēnāk. Viņi vēlāk uzsāk strādāt un vēlāk dibina ģimeni, ilgāk izdzīvo sevis un savu interešu meklēšanas periodu. Un parasti šajā posmā vecāki saviem jauniešiem palīdz un atbalsta. No vienas puses, tas ir labi, jo bērni var ilgāk meklēt, lai saprastu, kas viņi vēlas būt, viņi var arī vairāk atļauties riskēt. No otras puses, tas sekmē to, ka jaunieši, ilgāk būdami vecāku paspārnē, var neuzņemties pilnu atbildību par savu dzīvi.

    Turklāt, ja bērni ir pilnībā atkarīgi no saviem vecākiem, tad šajā vecumā viņiem ir ļoti grūti apjaust to, ko viņiem vajadzētu apjaust, proti, vecāki ir no viņiem atsevišķas būtnes, turklāt viņi nav tikai mamma un tētis, bet arī sieviete un vīrietis, cilvēki ar savu pieredzi, sāpēm, dzīves gājumu, piepildītām vai sabrukušām cerībām un sapņiem, zaudējumiem un kļūdām, nožēlu un vainas izjūtu. Nu jau pieaugušajam bērnam ir jāsaprot: es esmu es, un mani vecāki ir mani vecāki – viņi dzīvo savu dzīvi, bet viņi vairs nav atbildīgi par manu dzīvi, kā tas bija bērnībā.

    Savukārt vecākiem jāspēj pieņemt to, ka bērns var kļūdīties un viņam pašam jāuzņemas atbildība par to, kā viņš dzīvo savu dzīvi. Vecākiem nav visu mūžu jāmaksā bērna rēķini un nav jāuzņemas atbildība par sāpēm, ko bērns savā dzīvē piedzīvos. Un tad bērnam būs vieglāk saprast: es tagad esmu pieaudzis un pats mainu savu dzīvi, nevis visu mūžu drīkstu vainot mammu vai tēti par kaut ko, kas kādreiz varbūt notika nepareizi.

Vārīties dusmās uz mammu

Pat tad, ja bērnība nav bijusi no tām vieglākajām, uzsākot pieauguša cilvēka dzīvi, katram no mums ir iespējas to veidot tādu, kā vēlamies, un šodien pieņemt lēmumus, kas dzīvi ietekmēs pēc pieciem, desmit, piecpadsmit un vēl vairāk gadiem. Tomēr, lai nonāktu pie šīs atziņas, var būt jāveic garš, nogurdinošs un arī sāpīgs ceļš cauri jūtu labirintiem, kuros dažbrīd var rasties sajūta – esmu tuksnesī.

Emocionāla atdalīšanās apzinātā veidā sākas 19–25 gadu vecumā, tomēr lielākoties pilnvērtīgi tā notiek ap 30–35, dažreiz pat tikai 40 gadu vecumā, kad cilvēks nobriest un jau ir ieguvis pieredzi, kas ļauj saprast: dzīve nav ideāla. Atdalīšanās vienmēr notiek caur konfliktu, un ir divi varianti, kā nu jau pieaugušais bērns konfliktē ar savu mammu vai tēti, – tas var notikt, atklāti sarunājoties, vai arī attiecības tiek risinātas galvā, kur notiek nemitīgi dialogi, tiek izteikti dažnedažādi pārmetumi, izkliegtas dusmas un apvainojumi.

Fiziskajam attālumam emocionālās atdalīšanās procesā nav nozīmes. Šāda nabassaites pārciršana var notikt arī ar mirušiem vecākiem.

Un ir divi iemesli, kāpēc emocionālā atdalīšanās vēl nav notikusi. Pirmais – tu neesi pārvērtējusi pati sevi, savu rīcību, neuzņemies pilnu atbildību par savu dzīvi, bet vēl aizvien gaidi, ka vecāki bez nosacījumiem iedos to, ko tev vajag tajā brīdī, kad vajag. Otrs – viens vai abi vecāki tevi nelaiž vaļā, zvana pat vairākas reizes dienā, pārmet, kontrolē, nemitīgi jaucas tavā dzīvē.

Brīdī, kad sajūti sevī iepriekš nepazītas dusmas, vēlmi vainot vai pārmest vecākiem, droši vari teikt: esi sveicināta, atdalīšanās! Šajā procesā prātā nereti uzpeld bērnības atmiņas, pāridarījumi, pārdzīvojumi – šis aizvainojums var būt pamatots, bet var būt tā pamatā ir pārpratums. Tas atkarīgs no tā, cik jūtīga esi, cik mierīgi vai saasināti visu uztver. Ir cilvēki, kuri iemeslu sāpēm var ieraudzīt arī tur, kur citi to neredz, un ir cilvēki, kuri jau piedzimst rāmi un omulīgi – viņus dzīves satricinājumi tik dziļi neskar.

Diāna Zande uzsver, ka daudzi no cilvēkiem, kuriem šobrīd ir 30 un vairāk gadu, nav piedzīvojuši atklātas, sirsnīgas sarunas ar vecākiem, nav jutuši vecāku interesi par to, ko viņu bērns jūt un pārdzīvo. Jāņem vērā, ka līdz pat 70. gadu vidum gandrīz visas grāmatas par bērnu audzināšanu patiesībā bija tikai par bērnu aprūpi. Un ne jau tikai Latvijā un Padomju Savienībā vien – tā bija visā pasaulē, jo par to, cik svarīgas ir bērna emocionālās vajadzības un piesaiste, pasaulē sāka runāt tikai 60.–70. gadu mijā. Turklāt pagāja laiks, līdz šīs zināšanas sasniedza tos, kuri dzīvoja Padomju Savienībā.

Bērnībā traumatiski var būt arī atsevišķi notikumi, kas ietekmējuši turpmāko dzīvi, un, ja par tiem nav ticis runāts, ja tie nav tikuši risināti, tad pieaugušā vecumā var izraisīt daudz pārmetumu padomju vecākiem.

Šie notikumi var būt māsas vai brāļa piedzimšana, māsas vai brāļa invaliditāte, vecāku šķiršanās vai ilgstoša slimošana, mammas vai tēta aizbraukšana strādāt uz ārzemēm, līdzšinējā dzīves līmeņa zaudēšana.

«Neviena audzināšanas teorija nepastāsta, kā audzināt tieši šo bērnu tieši šajā ģimenē un šajā situācijā, katrs gadījums ir unikāls,» uzskata Diāna Zande. «Pašlaik vecākiem ļoti daudz stāsta par tuvību: pieskaņojies bērnam, guli kopā ar viņu, ēdini ilgāk ar krūti, runā par emocijām, proti, ja esi labs vecāks, pilnībā pielīpi bērnam. Bet ļoti maz runā par to, kā atdalīties. Tā ir simbioze, tikai citā veidā. Agrāk bērns pakļāvās vecākiem bez ierunām, nevarēja atdalīties, jo viņu vienkārši nelaida, vai nevarēja atdalīties, jo nerunāja par jūtām.

Ļoti iespējams, pašlaik augošie bērni izjutīs citādas grūtības atdalīties, jo vecāki viņus gluži vai žņaugs nost ar sarunām par jūtām un savu mīlestību.

Vēl problēmas varētu rasties bērniem, kuru vecāki pārmēru uzspiež viņiem paši savos garīgajos meklējumos atrastās patiesības – ilgtermiņā tās var radīt iluzoru izjūtu par to, ka jušana un jūtas ir galvenais. Bērni par maz tiek rosināti analizēt un domāt pašiem ar savu galvu, brīvi no vecāku uzspiestā.»

Emocionāli pieaugusi

Iekšējā viļņošanās un atdalīšanās var turpināties vairākus gadus, un šajā procesā var būt paisumi un bēgumi. Diāna Zande iesaka: «Ir jāsaprot – tas, ka es tā jūtos, nenozīmē, ka tādi ir fakti. Jūtas ir īstas, bet jūtas nav fakti. Tas, ka ir sajūta – vecāki ir darījuši man pāri vai ka es viņus neinteresēju –, ne vienmēr nozīmē, ka viņi tiešām ir darījuši pāri vai ka es viņus neinteresēju. Veselīga atdalīšanās procesa laikā vajadzētu saprast, ka mamma un tētis ir darījuši labāko, ko konkrētajā situācijā varēja, jo viņu nolūks bija labs – viņu nolūks nebija darīt pāri bērnam, sabojājot viņa dzīvi. Vecāki vēl saviem bērniem labāko un sev mieru. Ja vecākiem ir miers par saviem bērniem, viņi var dzīvot laimīgi.»

Ir trīs iespējamie risinājumi, kā rīkoties, lai notiktu emocionālā atdalīšanās notiktu. Vislabāk būtu izmantot tos visus.

  1. Saruna.
    Ideāli būtu tā – tu dodies pie mammas vai tēta un saki: man pēdējā laikā nāk prātā dažādas lietas, kas man nedod mieru, un es gribu tās pārrunāt. Protams, to ir ļoti grūti izdarīt, tomēr pieaugušā vecumā cilvēkam tas jāspēj, jo tā ir viņa, nevis vecāku, atbildība. Un jārunā ir tieši, konkrēti, nevis vispārīgi.

    Tomēr ir reizes, kad vecāki negrib runāt, tieši tāpat kā ir reizes, kad bērni nav gatavi to darīt. Ja mamma nav gatava ar tevi runāt, tu vari mēģināt viņu saprast, izmantojot pavisam vienkāršu paņēmienu – saprotot, kāpēc tev pašai ir grūti runāt ar saviem bērniem par kādu tematu, piemēram, par seksualitāti. Padomā par laiku, kurā auga tavi vecāki, – kāda bija viņu pieredze, ko viņi mācījās no saviem vecākiem par to, kā jāaudzina bērni? Kas viņus veidoja par tādiem cilvēkiem, kādi viņi bija tad, kad tu biji maza?

    Ja saruna notiek, jāņem vērā, ka tās laikā būs jārisina konflikti, un svarīgi šajā brīdī klausīties otrā, nevis cīnīties par savu taisnību, apzinoties, ka katram no jums ir sava taisnība. Atklāta saruna varētu palīdzēt saprast to, ko citā veidā nav iespējams uzzināt, proti, kā toreiz – tajā konkrētajā situācijā – jutās mamma un kāpēc viņa rīkojās tieši tā. Tas dod iespēju saprast, ka arī viņai toreiz sāpēja. Un, ja tu tiešām klausīsies un dzirdēsi savas mammas stāstu un spēsi viņu labāk saprast, tad atkritīs vajadzība viņu vainot. Tās vietā var rasties līdzcietība.
  2. Rakstīšana.
    Ja saruna neizdodas vai tā vispār nav iespējama – kaut vai tāpēc, ka mamma ir mirusi –, tad vari rakstīt dienasgrāmatu. Raksti visu no sevis nost – gan sāpīgo, gan priecīgo. Psihoterapijā tiek izmantota terapeitisko vēstuļu rakstīšana ar mērķi pārstrādāt emocijas. Tas palīdz izpaust dusmas, sāpes un bēdas, un pēc tam, kad tas noticis, ir iespēja saudzīgāk pret sevi un vecākiem paskatīties uz to, kas bērnībā notika.
  3. Psihoterapija.
    Terapeits palīdz klientam iziet tos iekšējās attīstības procesus, kas ģimenē nav izdevušies veiksmīgi. Sākumā terapeits klientam ir kā mamma vai tētis, un terapijas process var sekmēt klienta pieaugšanu un veselīgu atdalīšanos. Var teikt, ka terapijā vēlreiz notiek audzināšanas process un emocionālā nobriešana. Tātad sākotnēji notiek pilnīga saplūšana ar psihoterapeitu, un klients var pat domāt – es bez sesijām un sava terapeita nevaru dzīvot. Terapijas beigās vai pēc tam ir citādi – es esmu pateicīga šim cilvēkam, dažkārt viņu atceros, bet dzīvoju savu dzīvi.

 

Kad atdalīšanās notikusi, iestājas zināms miers. Tas nenozīmē, ka nu sāksies paradīze zemes virsū tavās attiecībās ar mammu, tomēr tu vairs nebūsi reaktīva katru reizi, kad mamma pateiks to, kam tu nepiekrīti.

Jūs varēsiet sarunāties par atšķirīgo un neplēsties par vienu vienīgu taisnību. Atdalīšanās nenozīmē, ka nebūs konfliktu, bet abas puses tos izturēs. Mammai jādomā par savu pieaugušo bērnu kā par pieaugušu un viņš jāpalaiž. Savukārt tev par mammu jādomā kā par cilvēku, kas tevi izaudzinājis, bet vairs nav atbildīgs par tavu dzīvi.

Mūsdienās attīstības psiholoģija raugās uz cilvēka attīstību mūža kontekstā, un ir atzīts, ka nav viena dzīves posma, kurš būtu vissvarīgākais cilvēka dzīvē.  Pilnīgi visi vecuma posmi ir ļoti nozīmīgi, katrā no tiem notiek būtiskas pārmaiņas ne tikai cilvēka organismā, bet arī psihiskajos procesos un pieredzē. Tātad, arī attiecībās ar sevi pašu un saviem vecākiem. Tas, kas notika bērnībā, vairs nav maināms, bet tas, ko ar to iesāc šobrīd vai nākotnē, ir atkarīgs arī no tevis pašas.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+