Glābiet vecākus – vīrieti un sievieti!

Pāra attiecības
Dace Rudzīte
Dace Rudzīte
12. augusts, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Pēc bērna piedzimšanas viegli ieslīdēt grāvī, kad pārspīlētās rūpēs par mazajiem aizmirstam ne tikai sevi, bet atstājam novārtā arī savas partnerattiecības. Kā nepazaudēt sevi, vienlaikus esot arī pietiekami labiem vecākiem? Konsultē ģimenes psihoterapeite KAIJA GULBE un ārsts psihoterapeits JĀNIS VĪTIŅŠ.

Kas uzvarēs – teorija vai instinkts?

Ar katru gadu ir arvien vairāk teoriju un padomu par bērnu audzināšanu – kā būt labām mammām un labiem tētiem. Vecāki, visbiežāk mammas, cenšas būt perfekti un audzināt bērnus saskaņā ar šīm teorijām, cenšoties visu darīt pareizi: pareizi bērnu ēdināt, pareizi guldināt, izvēlēties pareizo bērnudārzu un pareizos pulciņus.

Mēģinot izdabāt teorijām, var pazaudēt spēju just un uzticēties saviem dabiskajiem instinktiem.

«Mēs zinām, kā ir pareizi, bet nezinām, kā un ko gribam pašas,» atzīst Kaija Gulbe, kā piemēru minot angļu pediatru un bērnu psihologu Donaldu Vinikotu, kurš savās grāmatās un lekcijās vienmēr uzsver, ka jebkurā mammā mīt viņas veselīgie instinkti un viņa vislabāk zina, kā apieties tieši ar konkrēto bērnu. Savukārt apkārtējie darītu labu, maksimāli maz tajā iejaucoties.

«Tāpēc mammas jāiedrošina un jāmudina audzināt bērnu, paļaujoties uz sevi un savām iekšējām zināšanām, dabisko, instinktīvo mātes izjūtu, kā viņai pašai un viņas bērniņam būtu labāk. Un vienlaikus arī ļaut sev kļūdīties. Ja nekad nekļūdāmies, tad arī nevaram augt un attīstīties,» uzskata Gulbe.

Gudrai mammai pret visām teorijām jāizturas kritiski, rūpīgi izvērtējot, kas no tā var būt noderīgs tieši tavai ģimenei.

«Jo draudzenei bērna audzināšanā varbūt strādā viena teorija, bet tev – pavisam cita. Tāpēc brīdī, kad visi dāsni dalās ar padomiem, jāspēj norobežoties un katru ieteikumu apsvērt: šo varu izmantot, bet šo labāk ne, šis der vienam manam bērnam, bet otram nepieciešams pavisam kas cits. Taču nav arī jāpretojas visiem padomiem, jo tajos ir daudz kā laba un noderīga, svarīgākais – kā to integrē savā pasaulē, uztverē, sajūtās un attiecībās,» uzsver psihoterapeite.

Pašas izvēlēta verdzība

Valstīs, kur dažādas bērnu audzināšanas teorijas pastāv krietni ilgāk nekā pie mums, piemēram, Amerikā, jau pirms kāda laika pētnieki sākuši prātot, vai tikai, ņemot vērā dažādās teorijas par bērnu audzināšanas ietekmi, nav sanācis tā, ka mūsdienu vecāki vairs nedzīvo paši savu, bet bērnu dzīvi? Vai vecāki, lielākoties gan mammas, pārmērīgās rūpēs par bērnu labsajūtu un labklājību nav iebraukuši otrā grāvī un būtībā nevergo saviem bērniem?

Kaija Gulbe pieļauj, ka tas ir koks ar diviem galiem – atkarībā no tā, kā saprot vergošanu:  «Ja viņai ir tik grūti, varbūt jāsameklē kāds, kas bērnu aizved uz pulciņu, un tad viņa jutīsies labāk.

Ja bērna vadāšana uz bērnudārzu un pulciņiem mammai nāk ar lielām mokām, ar kāpšanu sev pāri un piespiešanos, tā ir vergošana.

Ja, gatavojot ēst un kārtojot māju, sieviete jūtas kā nodzīts zirgs, varbūt viņai jāmācās pienākumus dalīt ar partneri vai citiem tuviniekiem, un tas ir jautājums, vai sieviete vispār spēj palūgt palīdzību? Pienākumi ir jādeleģē, un tad nebūs sajūtas, ka viss atkarīgs tikai no sievietes, citādi tā tiešām sanāk vergošana. No otras puses, paliek jautājums – kā sieviete saredz sevi kā māti? Ko, viņasprāt, nozīmē būt mātei?»

Ir tikai dabiski, ka, kļūstot par mammu, arī pienākumu ir vairāk. Vienlaikus Kaija Gulbe atgādina, ka bērnam nepieciešama laimīga mamma un laimīgs tētis, jo tikai savā dzīvē apmierināti vecāki spēj dalīties mīlestībā arī ar bērniem. «Mīlestību, ko dodam bērniem, jācenšas sniegt arī sev.

Ja nemīlēsim sevi, ja neņemsim vērā sava ķermeņa signālus un jūtas, nebūs, ko dot bērnam.

Tāpēc primāri abiem vecākiem jāspēj veselīgi rūpēties par sevi, un tikai tad viņi spēs veidot uzticīgu, paredzamu, drošu un atbalstošu vidi bērnam.» Līdzīgu viedokli pauž arī psihoterapeits Jānis Vītiņš: «Neatkarīgi no bērnu skaita ģimenē primārās ir mammas un tēta attiecības. Ja mamma lielākoties dzīvo sava Pēterīša vai Anniņas dzīvi un vēl pārmet vīram, ka viņš par maz iesaistās bērnu audzināšanā, varbūt sieviete nejūtas pietiekami laba māte un šo savu vainas izjūtu projicē uz vīru, sakot, ka viņš nav pietiekami labs? Vai arī dziļākajā būtībā sieviete jūtas vainīga, ka pārāk daudz uzmanības velta bērniem, vienkārši nespēj to tik vienkārši pārtraukt?»

Biežāk iekrīt sievietes

Lai gan bērna piedzimšana ievieš korekcijas arī vīrieša ikdienā, emocijās un attiecībās ar bērna māti, tomēr tētim parasti daudz veiksmīgāk izdodas saglabāt savu vīrieša lomu, sociālo aktivitāti un hobijus. Sievietes sevi pazaudē biežāk, no pārāk daudz kā atsakās un daudz ko sev liedz, aizbildinoties ar rūpēm par bērnu.

Kamēr bērniņš ir pavisam maziņš, tas ir dabiski – pirmo pusgadu vai gadu māte un bērns ir viens vesels, abi ir ļoti saplūduši, un tam tā jābūt hormonāli, fizioloģiski un emocionāli. Sievietei jau ar grūtniecības iestāšanos jāspēj savā attīstībā pietuvoties jaundzimušā līmenim, lai viņa turpmāko gadu būtu spējīga bez vārdiem sajust mazā vajadzības.

Vīrietim šajā laikā ir ligzdas sargātāja un nodrošinātāja nozīme, taču vēlāk tieši viņam vajadzētu palīdzēt sievietei atgriezties sievietes lomā.

«Vīrietim ir būtiski, lai viņš piedalās bērna aprūpē, bet lai tajā neiegrimst par visiem 100%. Svarīgi arī, lai vīrietis spēj saprast savu sievieti, pieņemt tādu, kāda viņa ir, un lai vienlaikus ir spējīgs maigā veidā norādīt jomas, ko sieviete var nepamanīt: ka viņa paliek attiecībās ar bērnu un pazaudē vīrieti,» uzsver Vītiņš.

Viņš min arī klasisko piemēru: bērns naktī nāk vecāku gultā, un tas ir jauki, mīļi un sirsnīgi, taču tajā pašā laikā, ja bērns to dara regulāri, viņš vienu no vecākiem, parasti tēti, izstumj laukā. Šādā brīdī vīrietim jāspēj to pamanīt un pateikt – stop! Bērna rīcība ir ļoti saprotama, bet vienlaikus tai ir arī robežas – bērnam ir sava gulta, bet vecākiem jāpaliek savējā!

Sievietei dažkārt var būt grūtāk emocionāli nospraust šo robežu, tāpēc tas jādara vīrietim, tādējādi saglabājot veselīgas pieaugušo attiecības.

Pierādīts, ka pāri, kas spēj nodalīt sevi no bērna jau no diezgan agrīna vecuma, tiešām atrod labsajūtu būt kopā līdz sirmam vecumam, un arī tad, kad bērni aiziet savā dzīvē, viņi nepazūd, bet saprot, ka arī šo krīzi iespējams kopā pārvarēt.

Attiecībās ar bērnu

Arī Kaija Gulbe ir pārliecināta, ka, bērnam pieaugot, mammai pakāpeniski no bērna jāatdalās gan fiziski, gan emocionāli un arvien vairāk jāpievēršas bērna tēvam.

Ja tas nenotiek, vienmēr ir jautājums – kāpēc? Varbūt sieviete attiecībās ar bērnu jūtas drošāk un stabilāk nekā partnerattiecībās? Jo dažkārt attiecības ar bērnu ir tik paredzamas, tik kontrolējamas un plānojamas, ka attiecības ārpus tā sievietei šķiet mazliet biedējošas.

Tāpēc ļoti būtiski, kādas attiecības partneriem bijušas pirms bērna piedzimšanas.

«Ja tajās valdījusi sapratne un mīlestība un abi bijuši pārliecināti par attiecībām, arī pēc bērna piedzimšanas parasti viss ir kārtībā, jo cilvēks parasti cenšas atgriezties tur, kur juties droši un labi. Taču, ja attiecības bija šaubu pilnas, sievietei negribas tajās atgriezties, viņai daudz drošāk ir būt attiecībās ar bērnu. Jo mazais mammai nepārprotami parāda: tu man esi vajadzīga! Tā kā mums visiem ir vajadzība justies piederīgiem, caur bērnu sieviete to jūt vistiešākajā veidā.

Ja partneris tādu signālu īsti neraida vai sieviete to pietiekami spēcīgi nejūt, tad rodas jautājums, kuram esmu vajadzīga vairāk: bērnam vai vīrietim?» skaidro psihoterapeite.

Tāpat daļa sieviešu caur rūpēm par bērnu patiesībā rūpējas par sevi, jo citādi viņas neprot. Lai tiktu tam pāri, liela nozīme ir vīrietim, kam vajadzētu spēt sievietei atgādināt, ka viņa ir arī sieviete, ne tikai māte, un darīt to nevis ar varu un spēku, bet ar maigumu, mīļumu un iedrošinājumu. Piemēram, mudinot sievieti iziet ārā, piesaistot auklīti un omīti, lai palīdzētu sievietei atgriezties pie sevis, nevis tikai pie bērna.

Ja sieviete raida signālus, ka mazais viņai ir drošāks partneris, arī vīrietis var sajusties nedroši, pat būt greizsirdīgs uz savu bērnu: kur mūsu attiecībās tagad esmu es?

Vai esmu zaudējis savu vērību? Vai kā vīrietis vairs nespēju ieinteresēt šo sievieti, kas man šķiet vērtīga un svarīga? Vai esmu vajadzīgs tikai materiālās vides nodrošināšanai? Tikai kā naudas maks? Tāpēc aptaujātie speciālisti ir vienisprātis: ne tikai sievietei, bet arī vīrietim attiecībās jājūtas vajadzīgam un novērtētam.

Izmaiņas – neizbēgamas

Cik liela zemestrīce pāra attiecībām būs bērna piedzimšana, nosaka daudzi faktori, piemēram, katra personīgā pieredze. Ja kāds no pāra nāk no šķirtas ģimenes, tad ir lielāka ticamība, ka viņš šķiršanos kā risinājumu ienesīs arī savās attiecībās.

Arī nespēja runāt par savām izjūtām un vajadzībām palielina risku, ka bērna ienākšana ģimenē būs kā problēma.

Attiecību stabilitāti ietekmē arī piedzimušā bērna dzimums un uzvedība. Piemēram, ja bērns ir ar lielāku spēju pastāvēt par sevi, vecākiem daudz vairāk jāinvestē robežu nospraušanā nekā tad, ja bērns ir paļāvīgāks un prasa mazāku slodzi. Paradoksāli, bet pētījumos pierādīts, ka arī bērna dzimums nosaka, cik stabilas ir pāra attiecības. Ja piedzimst puika, pastāv lielāka iespēja, ka attiecības saglabāsies, nekā tad, ja piedzimst meitene.

Viens no skaidrojumiem – vīrietim ir grūtāk identificēties ar pretējā dzimuma bērna vajadzībām, bet vieglāk pieņemt attiecības ar sava dzimuma bērnu. Jānis Vītiņš stāsta par pētījumiem, kas apliecina – bērna ienākšana ģimenē pasliktina pāra attiecības un labsajūtu tajās. «Pētot pārus, kam bērnu nav, un pārus, kam piedzimis bērns, secināts, ka laika gaitā apmierinātība ar attiecībām samazinās abos gadījumos.

Taču ģimenēs, kurās piedzimst bērns, tas notiek straujāk, ar lielāku kritienu uz leju nekā bezbērnu pāriem, kam tas notiek pakāpeniskāk. Un tas nav nekas ārkārtējs, drīzāk dabisks un loģisks attiecību turpinājums, ar ko jārēķinās un kas nav jāuztver kā traģēdija, bet ar to jāstrādā,» uzsver Vītiņš. Jautājums tikai – kā pamanīt izmaiņas un ko ar tām iesākt?

Ko nozīmē – pazaudēt sevi?

«Tas ir jautājums par to, vai pirms bērna piedzimšanas mēs sevi pazinām? Vai sieviete/vīrietis zināja, kas viņam patīk, kas ir viņa vērtības, ko viņš vispār vēlas no dzīves, no partnera? Vai mēs to visu zinām un skaidri apzināmies? Lielākoties jau ne,» atzīst ģimenes psihoterapeite Kaija Gulbe.

Nepazaudēt sevi nozīmē arī atrast sevi kā mammu un sevi kā tēti, un tie ir mazliet citi cilvēki nekā pirms bērna piedzimšanas. Daudzas lietas un vērtības, kas bija aktuālas iepriekš, pēc bērna piedzimšanas tiek pārvērtētas un zaudē nozīmi, savukārt citas kļūst vēl vērtīgākas.

Piemēram, agrāk sieviete nevarēja iztikt bez tikšanās ar draudzenēm, bet nu, iespējams, draudzeņu pozīcija samazinās vai arī – gluži otrādi – viņas kļūst vēl vērtīgākas, jo kā sievietes un mātes var sniegt atbalstu.

Sevis pazaudēšana būtu vispār atteikšanās no draudzenēm, pārspīlēta kādas vērtības noniecināšana un citas vērtības pastiprināšana. «Mēs varam būt maksimāli labas mammas tikai tad, kad esam apmierinātas.

Ja kāda iekšējā vajadzība paliek neapmierināta, kļūstam kašķīgas, neiecietīgas, dusmīgas, ātri reaģējam uz lietām, kas citā situācijā neliktos tik nozīmīgas, un tas tikai pasliktina attiecības.

Tāpēc ir svarīgi ik pa laikam izdarīt kaut ko labu sev. Būt mammai arī sev. Sevi pazaudēt ir vieglāk, ja mēs nezinām, kas mūs emocionāli piepilda un uzlādē. Vai tas ir darbs, sakārtota māja, draudzenes, teātris vai kino?» uzskata Kaija Gulbe.

Sarkanie karodziņi sevis pazaudēšanā

  • Viens no sevis pazaudēšanas kritērijiem ir līdz šim iecienīto un iemīļoto aktivitāšu zaudēšana. Piemēram, sieviete vairs nedzied korī, neapmeklē vingrošanu, nepiedalās sabiedriskās aktivitātēs, kas iepriekš aizrāva. Šis fakts ir pietiekams, lai paceltu sarkano karodziņu un saprastu – ja tā turpināsies, nebūs labi! Kaut kas jādara!
  • Pastiprināts nogurums, pārlieka emocionalitāte, ātrs aizkaitinājums. Piemēram, uz tikko izmazgātas grīdas bērnam nokritusi cepuma drupača izraisa milzīgu dusmu vētru. Kāpēc? Par ko ir tik lielas dusmas? Dusmīgi kļūstam tad, ja kādas mūsu vajadzības nav apmierinātas. Un tās visbiežāk nav vajadzības, ko kāds cits varētu apmierināt, bet ko varam nodrošināt sev pašas.
  • Nevēlēšanas atlaist bērnu, atrodot tam dažādus ieganstus. Ja bērnam jau ir divi vai vairāk gadu, ja mammai nav bijis jāatgriežas darbā, bērnam vajadzētu vairāk iet sabiedrībā, bet mamma joprojām saka: nē, viņš vēl ir mazs! Pienāk trīs gadi, un viņa turpina: nē, viņš bieži slimo, vēl ne… Arī nespēja atstāt bērnu pie vecmāmiņas kaut uz pāris stundām vai dienu liecina, ka attiecības ar bērnu kļuvušas pārāk ciešas.

     

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+