Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Pie ēdamgalda, gultā, sapulcē – tās ir tikai dažas ikdienišķas situācijas, kad nespējam šķirties no telefona. Ja esi jaunā māmiņa, ļoti iespējams, ekrāna vilinājums tevi piemeklē arī zīdīšanas laikā. Pretošanās šim kārdinājumam sagādā grūtības daudzām mammām. Kas gan tur traks, ja nedaudz paskatās telefonā, kamēr mazais piepilda punci? Turklāt varbūt viņam tobrīd pat ir aizvērtas acis?
Zīdīšanas laikā mācām ciešu attiecību veidošanu un liekam pamatus bērna pašvērtējumam, ar kuru viņam būs jādzīvo visu dzīvi. Ja mamma tikmēr sērfo telefonā un ir blakus vien fiziski, mazais to jūt pat ar aizvērtām acīm.
«Ne velti mammas saka: tiklīdz paņem telefonu, bērns uzreiz kļūst nemierīgāks. Bērni jūt, ka mamma nonāk it citā pasaulē, un viņi grib savu mammu dabūt atpakaļ,» norāda psiholoģe. Lai izaugtu par emocionāli veselīgu cilvēku, kas dzīvē jūtas droši, nepieciešams pieaugušais, uz kuru zīdainis var paļauties. «Ja mamma nav gatava sniegt emocionāli tuvas attiecības, bērns meklē šo iespēju citā pieaugušajā vai arī pieņem faktu, ka neesmu pietiekami labs, lai ar mani gribētu veidot attiecības,» skaidro psiholoģe. Līdz ar zīdīšanu bērns gūst arī pirmo seksualitātes pieredzi – kā ir būt ciešā ķermeniskā kontaktā ar citu cilvēku: «Kāds ir kopā ar tevi, skatās acīs, bauda procesu vai arī saņemas un iztur, paralēli skatoties telefonā. Tas bērnam nodod vēstījumu, ka būšana ar mani otram nesniedz gandarījumu.»
Kāpēc tik vilinoši?
Reizēm mammas saka: zinu, cik slikti tas ir, bet tāpat zīdīšanas laikā nespēju nolikt telefonu. Viens no iemesliem šīm pretrunīgajām jūtām var būt tāds, ka tik ciešas attiecības vienkārši ir grūti izturēt kādu pagātnes brūču dēļ. «Neviens par to nav jāvaino, jo vienmēr tam ir pamatots iemesls. Mammas, kuras bērnībā pašas nav piedzīvojušas iejūtību no vecāku puses, reizēm var izjust grūtības, esot ļoti tuvās attiecībās zīdīšanas laikā. Tad var vērsties pie PEP mammas vai meklēt palīdzību pie psihoterapeita.»
Iemesls vēlmei pazust ekrānā var būt sasprindzinājums, ko mamma izjūt, diendienā esot kopā ar zīdainīti.
Jābūt nemitīgā gatavībā – visas maņas ir gatavībā, lai sajustu bērniņu un atbildētu viņa vajadzībām. Telefona glāstīšana tad ir kā mēģinājums nedaudz atslēgties. Reizēm tā var būt arī garlaicības kliedēšana, īpaši, kad bērns jau ir paaudzies, – var šķist, ka es savu mazo jau pazīstu un nekas īpaši jauns nenotiek. Taču patiesībā katram lielākam attīstības izrāvienam bērns gatavojas ik dienu. «Ir svarīgi, ka to pamanām, esam kopā un priecājamies. Bērni ļoti alkst mammas skatiena. Īpaši piedzīvojot jaunu situāciju, mammas acīs viņi meklē, kā par to justies.»
Atpūta no mazuļa
Katrai mammai var pienākt brīdis, kad šķiet – lai cik stipri es vēlētos, man vienkārši vairs nav spēka nemitīgi atbildēt uz bērna vajadzībām. Tad stiprinoša var būt doma – jo vērīgāk pret mazuli izturas aprūpes laikā (zīdot, pārģērbjot, mainot autiņus), jo pašpietiekamāks viņš būs kādu mirkli pēc tam: «Ja kopābūšanas laiks būs steidzīgāks, paviršāks, tad mazais vairāk sauks mammu. Reizēm mamma ieplāno daudz darāmā, tāpēc aprūpe ir steidzīga, domās esot jau trīs soļus priekšā, bet mazais jūt, ka mamma nav ar viņu. Kad bērnu pēc tam noliek paspēlēties, viņš var būt kreņķīgs, jo mammu īsti nav saticis un alkst nedalītas uzmanības lēnā tempā. Savukārt, ja mazulis savas baterijas ir uzlādējis, viņš ir gatavs brīdi pabūt viens. Arī šie vienatnes laiki ir ļoti svarīgi,» saka psiholoģe. Protams, šāda vērība un klātesamība no mammas prasa daudz, tāpēc vispirms jāpiepilda savas vajadzības – viena no tām ir pabūšana bez bērniņa. «Ja tētis ir pieejams un ieinteresēts kontaktā ar mazo, viņam atnākot mājās, mamma var veltīt laiku sev – arī tētim svarīgi veidot attiecības ar mazo un veltīt viņam nedalītu uzmanību.»
Glāstīt ar mēru
Noteikti nevar arī noliegt viedierīču labās īpašības – tās tiešām var atvieglot mammu dzīvi. Turklāt neviena galējība nav laba, tāpēc drīkst sev ļaut arī mirkli bezmērķīgai sociālo tīklu aplūkošanai, taču visam ir savs laiks un vieta. To var darīt, piemēram, bērniņa diendusas laikā. Telefons sniedz arī ērtu saziņas iespēju, bet, ja tuvinieku jautājumi par mazuļa gaitām šķiet pārāk nogurdinoši, vienmēr var draudzīgi pateikt, ka tik intensīvai komunikācijai šobrīd nav laika.
Tāpat jāizvērtē dažādu mammu lietotņu lietderība, ar kurām, piemēram, kontrolēt zīdīšanas biežumu un ilgumu. «No vienas puses, var teikt, ka ejam līdzi laikam, no otras puses, zaudējam paļāvību, ka esam pietiekami gudras mammas. Tiklīdz mēģinām kaut ko tehniski izmērīt, vairs nepaļaujamies uz intuīciju, kas katrai mammai ir spēcīga, ja tajā ieklausās,» uzsver psiholoģe. Internetā diez vai arī vajag meklēt atbildes uz jautājumiem par mazuļa aprūpi, jo ir grūti izvērtēt, cik uzticami un atbilstoši tieši manam bērniņam ir mammu forumos un citur internetā atrodamie padomi, pat ja tos pauž speciālisti. Psiholoģe tā vietā iesaka vērsties pie PEP mammas, bērna ārsta vai vienkārši kādas pazīstamas sievietes, kurai mamma uzticas un ar kuru viņai sakrīt vērtības. Laba alternatīva var būt arī bēbīšu skolas, kur var satikt citas mammas un tiek organizētas diskusijas speciālista vadībā: «Ne vienmēr mamma jūt iekšēju pārliecību, ka rīkojas pareizi, tāpēc ir nepieciešams otrs cilvēks, kurš tevi uzklausa, sadzird un iedrošina. Tā var gūt stiprinājumu un iemācīties paļauties uz sevi, pat ja sākumā tas tik viegli neizdodas.»
Populārākie raksti
Mammas pieredze: Pazudusi sociālajos tīklos
«Piecas, desmit minūtes barojiet ar vienu krūti, tad ar otru – vēl tagad skaidri atceros padomu, ko deva slimnīcā. Tā bija otrā diena manas meitas mūžā, un visus ārsta ieteikumus ievēroju ļoti rūpīgi, tāpēc norādījumu par piecām, desmit minūtēm izpildīju, uzņemot laiku telefonā. Tagad saprotu – tas bija netiešs aizsākums tam, ka telefons kļuva par nevēlamu zīdīšanas sabiedroto.
Tad piefiksēju, ka zīdīšanas laikā sāku atbildēt uz vēstulēm sociālajos tīklos. Dzīve ar mazuli bija tik intensīva, ka citu laiku tam atrast bija grūti. Negribēju arī satraukt apkārtējos, kuri pēc vairāku dienu klusēšanas jau sāka uztraukties, vai mums viss kārtībā. Vēlāk reizi pa reizei sāku lasīt internetā dažādas jauno māmiņu aktualitātes, šad tad barošanas reizes izmantoju, arī lai pierakstītos pie pediatra, samaksātu kādu rēķinu vai pasūtītu interneta aptiekā ziedi apsārtušam dibenam. Tie bija šķietami attaisnojoši iemesli, taču arvien biežāk konstatēju: pat ja gribu paveikt ko jēdzīgu, ātri vien pazūdu bezmērķīgā sociālo tīklu skrollēšanā, par sākotnējo plānu aizmirstot. Paralēli telefonā joprojām slēdzu iekšā taimeri, jo meita nereti mēdza zīst tik ilgi, ka bija grūti saprast – viņa ēd vai jau ir aizmigusi un instinktīvi turpina zīst. Šķita, ka laika rāmis palīdzēja novērtēt situāciju reālāk, tomēr arvien biežāk attapos, ka meita pie krūts guļ un taimerī jau skrien 30. minūte.
To, ka ar mani nav lāgā, ļoti konkrēti palīdzēja saprast tas, ka man bija kauns runāt par šo tematu. Turklāt jutos atvieglota, nojaušot, ka tāda neesmu vienīgā. No citām mammām turpināju saņemt haotiskas vēstules ar atvainošanos, ka rakstījušas zīdīšanas laikā. Tāpat vairākas draudzenes atzinās, ka sākumā turējušās, tad sākušas atbildēt uz vēstulēm un vēlāk, līdzīgi kā es, pazudušas sociālajos tīklos. Šķiet, mūs visas vienoja vainas apziņa.
Pieļauju, ja būtu piedzīvojusi zīdīšanas grūtības, telefonu rokās neņemtu. Taču viss noritēja bez aizķeršanās… Bija arī reizes, kad mazā bija aizmigusi pie krūts, bet es biju pazudusi ekrānā, tīksminoties par viņas bildēm.
Bērns bija līdzās, taču es viņu nejutu, jo priecājos par meitas pastarpināto atspulgu telefonā. Cik ļoti atšķīrās zīdīšanas reizes, kad spēju atturēties no interneta un izbaudīju laiku ar mazo, atbildēju viņas skatieniem. Šāda nekā nedarīšana ir baudpilna un grūta vienlaikus. No vienas puses, kūstu no mazās maiguma un jūtos vainīga par reizēm, kad esmu pazudusi telefonā, paralēli izjūtu žēlumu pret sevi un iekšēju kliedzienu pēc pašnoteikšanās, ko telefona skrollēšana šķietami apmierina. Zinu, ka patiesībā savas vajadzības tādējādi nepiepildu. Lieliski arī apzinos, ka zāģēju zaru, uz kura sēžu, – pēc gadiem noteikti pati cīnīšos ar meitas pazušanu gadžetos. Vienlaikus esmu spiesta atzīst, ka atteikties no skatīšanās ekrānā nav tik viegli, kā pašai šķita brīdī, kad nosodīju par to citas mammas.»
