Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir zaļais dzīvesveids?
Zaļajai domāšanai ir divas pieejas – globālas rūpes par vidi un dabas aizsardzību un daudz piezemētākas bažas par savu veselību. Abi šie aspekti kļūst vienlīdz svarīgi, kad piedzimst bērniņš, jo gribas, lai mūsu bērni aug stipri, veseli un lai galu galā būtu jūra, mežs un nepiesārņota vide, kurā augt arī viņu bērniem. «Zaļais dzīvesveids nozīmē dzīvot tā, lai mans zaļās pēdas nospiedums būtu iespējami mazāks, – taupīt dabas resursus, izvēlēties videi draudzīgus produktus, saprotot, ka, piemēram, izvēloties bioloģisko pārtiku, sakām nē pesticīdiem un mazāk kaitējam bioloģiskajai daudzveidībai, kā arī dabai kopumā. Te iederas arī zero waste jeb nulles atkritumu ideja, kas savukārt nozīmē, ka produktu klāstu var samazināt, preces var lietot vēlreiz, šķirot pārstrādei, salabot un pārveidot,» skaidro vides inženiere Jana Simanovska. Taču ne visiem zaļais dzīvesveids un eko ir saistīti ar bažām par globālo sasilšanu un zilo vaļu izmiršanu.
Daudziem zaļā izvēle saistīta ar vēlmi pasargāt sevi un bērnus no kaitīgo vielu uzņemšanas.
Īpaši jūtīgi pret šo jautājumu izturas jaunie vecāki, kas savam bērnam vēlas visu labāko un tieši tāpēc nereti arī kļūst par šaubīgu teoriju upuriem.
Uzticamais eko marķējums
Eko pieaugošo popularitāti izmanto arī ražotāji un tirgotāji, tāpēc ļoti bieži uz etiķetēm redzami uzraksti – naturāls, dabisks, organisks, bioloģisks –, lai gan ekomarķējuma nav. Jana Simanovska uzsver, ka, kritiski izvērtējot produktu klāstu, vienīgais drošais apliecinājums eko produktam ir uzticams eko marķējums. Starp citu, arī tādi uzraksti kā dermatoloģiski testēts, 100% dabisks, hipoalerģisks, klīniski pārbaudīts var būt tikai mārketinga triks. Jo, tā kā nav noteiktu kritēriju to lietošanai, ražotāji tos izmanto pēc saviem ieskatiem. Vēl ražotāji uz iepakojuma mēdz rakstīt arī tā sauktās pašdeklarācijas: bez E vielām, bez smaržvielām, bez parabēniem. «Tādējādi ražotāji uzsver, kāpēc, viņuprāt, šis produkts ir labāks par citiem, un tas gan ir godīgi un nav uzskatāms par negodīgu konkurenci,» saka Valters Toropovs.
Kādēļ eko marķējums ir tik svarīgs?
Lai iegūtu ekosertifikātu, tiek rūpīgi pārbaudīts un uzraudzīts, lai prece atbilstu konkrētiem kritērijiem, kas ir stingrāki par valstu likumdošanā paredzētajiem kritērijiem plaša patēriņa precēm. «Nav jau tā, ka visi grib mūs indēt, bet lētākās vielas ir lētākas ne bez pamata. Un uzticams ekomarķējums nodrošina, ka ražotājs arī zina, kā izvairīties no vielām, kuru kaitīgums ir pierādīts, vai kuras tiek turētas aizdomās par iespējamu kaitīgumu,» skaidro Jana Simanovska. Piemēram, sertificētā ekokosmētikā nav parabēnu, kas ir kosmētikā plaši izmantoti konservanti, kaitē hormonālajai sistēmai un ko tur aizdomās par krūts vēža veicināšanu. Tāpat, piešķirot ekomarķējumu, tiek veikta produkta dzīves cikla analīze, jo jebkurai precei ir ietekme uz vidi gan ražošanas, gan izmantošanas laikā, gan arī pēc tam, piemēram, vai produkta iepakojums, nonākot atkritumos, sadalās vai ir pārstrādājams.
Riska grupā bērni un grūtnieces
Tāpat kā attiecībā uz pārtiku, antibiotikām un pesticīdu atliekvielām, arī pret dažādām ķīmiskajām vielām, ko varam uzņemt ieelpojot vai norijot, vismazāk aizsargāti ir bērni, jo viņu āda ir plānāka un tās aizsargspējas vēl nav attīstījušās. Turklāt, ja salīdzina ādas laukumu pret bērna svaru, viņiem ir lielāka ādas virsma. Bērni elpo straujāk un lielākoties caur muti, tādējādi ieelpojot vairāk ķimikāliju. Vienlaikus viņiem vielmaiņa nav tik efektīva kā pieaugušajiem, tāpēc ķimikālijas viņi uzņem ātrāk, bet lēnāk izvada no organisma, savukārt nervu sistēma un imūnsistēma tikai attīstās, tāpēc to var apdraudēt pat ļoti mazas kaitīgo vielu devas.
Kad mājās ir bērni, pastiprināta uzmanība jāpievērš gan pārtikai, gan kosmētikai un sadzīves ķīmijai, diemžēl arī rotaļlietām.
Pirms pāris gadiem Eiropas Savienībā vairāk nekā pustūkstotim rotaļlietu tika atklāti dažādi defekti, kas var nopietni apdraudēt bērnu. Gandrīz pusē bīstamo spēļmantu bija ķīmiskais piesārņojums – tādas kaitīgas vielas kā hormonu bojātāji ftalāti vai centrālās nervu sistēmas attīstībai bīstamie smagie metāli (svins, kadmijs). Bet bērni, kā zināms, pasauli iepazīst caur muti! Jāatzīmē, ka vairāk nekā 60% ES izķerto bīstamo preču atceļo no Ķīnas, tāpēc īpaši būtu jāuzmanās, pasūtot preces no Ķīnas internetveikaliem. Visticamāk, tas būs lētāk, taču noteikti ne drošāk kā ES ražotas preces. Uz visām bērnu rotaļlietām, arī uz krāsām, plastilīna u. tml. jābūt CE marķējumam. Te gan vietā piebilst, ka, tāpat kā tiek viltoti pazīstamie modes zīmoli, negodprātīgi ražotāji mēdz viltot arī šo zīmi. Tāpēc drošāk, protams, pirkt bērnu mantas tepat Latvijā no uzticamiem pārdevējiem, ievērojot principu – mazāk, bet labāk.
Grūtniecei remonts jāatliek
Tam pat ir speciāls apzīmējums – ligzdas vīšanas sindroms, kas grūtniecības pēdējos mēnešos piemeklē gandrīz katru topošo māmiņu. Taču gan Jana Simanovska, gan Valters Toropovs uzsver, ka topošajai māmiņai noteikti nevajadzētu veikt remontu pašai, ne arī uzticēt to citiem, jo gaistošie organiskie savienojumi (vielas, kas izdalās no remontmateriāliem) lielākoties ir kairinoši un var būt pat toksiski. Tie var izraisīt galvassāpes, nelabumu, kairināt acis, ādu un elpceļus. «Tādēļ drošāka izvēle ir ūdens emulsijas krāsas. Iesaku arī atteikties no paklājiem un linoleja, jo sintētiskie materiāli parasti tiek apstrādāti ar vielām, kas mazina aizdegšanās risku. Savukārt mākslīgajam linolejam var būt pievienoti ftalāti, ko mazs bērns, rāpojot pa grīdu, var ieelpot, bet ftalāti ietekmē reproduktīvo sistēmu.
Mēs, pieaugušie, piesārņojumu vairāk uzņemam ar pārtiku, bet mazs bērns – ar putekļiem, tāpēc svarīgi, lai to ir pēc iespējas mazāk.
Ļoti svarīga ir mitrā uzkopšana, vēdināšana, un sadzīves ķīmiju iesaku izvēlēties no ekoproduktu klāsta. Šajā preču grozā cenu atšķirība nav tik liela,» saka Jana Simanovska.
Vai plastmasas pudelītes ir kaitīgas?
Viena no medijos biežāk dzirdētajām diskusijām saistīta ar plastmasu un bisfenolu A, kura aizliegšanai Latvijā pat rīkotas parakstu kampaņas. Vides inženiere Jana Simanovska pauž, ka, viņasprāt, tas ir bubulis, ko uzpūtuši daži ražotāji. «Ēdienu no konservu kārbām es tiešām nelietotu, jo to iekšpusē ir kārta, kas satur bisfenolu A, bet plastmasas pudeles ES ir drošas. Arī bērnu pudelītes tiek ražotas no drošas plastmasas, cita lieta, ka, manuprāt, stikla pudelītes ir vieglāk kopjamas!»
Kāpēc kaitīgās vielas neaizliedz?
- Protams, kaitīgās vielas netiek pārdotas tīrā veidā. Un daudzas vielas, kuru bīstamība ir pierādīta, vismaz Eiropas Savienībā jau ir aizliegtas. Citas nav atļauts izmantot atsevišķos produktos, piemēram, rotaļlietās, kosmētikā. Tomēr, par spīti aizliegumiem, ir uzņēmumi, kas apzināti vai nezināšanas dēļ pārkāpj likumu un ražošanā izmanto neatļautas vielas.
- Vēl ir vielas, kas nelielā koncentrācijā nav uzskatāmas par bīstamām, taču, sasniedzot zināmu koncentrāciju organismā, var nodarīt kaitējumu ilgākā laikā – izraisīt vēzi, bojāt hormonālo, reproduktīvo vai imūnsistēmu u. c. Piemēram, daudzos skaistumkopšanas produktos esošie parabēni var atdarināt cilvēka dabisko hormonu darbību, tādējādi izjaucot iekšējo hormonālo līdzsvaru un izraisot nopietnas slimības pēc vairākiem gadiem vai pat gadu desmitiem. Līdzīgas sekas var atstāt ftalāti, ko izmanto, lai plastmasu padarītu mīkstāku. Smagie metāli piešķir noteiktu krāsu, bet nātrija laurilsulfāts uzputo šampūnu vai dušas želeju.
