Dzīve ar bērnu ārzemēs. Šveice, Ungārija, Slovēnija, Horvātija

Ģimene
Anete Bertholde
Līva Linde
13. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Pirms septiņiem gadiem Līva (31) un Helmuts (39) Lindes pieņēma piedāvājumu pārcelties uz dzīvi Šveicē. Tobrīd viņu meitiņai Keitai bija vien pieci mēneši. Pēc pusotra gada Helmuta darba dēļ viņi pārcēlās uz Ungāriju, vēlāk Slovēniju, tad Horvātiju, bet tagad ir atgriezušies Šveicē. Līva dalās atklātā stāstā par dzīvi un grūtībām, ar kādām jāsaskaras, ar mazu bērnu pārceļoties no vienas valsts uz citu.

ŠVEICE. Mācos kļūt par mammu

Šveices daba un sabiedrība iemācīja man mieru un paļaušanos brīdī, kad iekšējā pasaule grima dziļi haosā un nākotne reizēm šķita biedējoša.

«Par pārcelšanos uz Šveici uzzinājām vienlaikus ar meitas nākšanu pasaulē, kas bija 2012. gada martā, tādējādi mazuļa gaidīšanas laiks pagāja mierpilni, nenojaušot par gaidāmajām pārmaiņām. Pārcelšanās nebija plānota, tomēr nekad neesam jutušies piesaistīti ģeogrāfiskam reģionam, daudz vairāk pieredzei un iespējām, ko katra vieta sniedz, tāpēc brīdī, kad uzņēmums, kurā vīrs strādā, šādu iespēju piedāvāja, daudz nedomājām. Tobrīd mazs bērns uz rokām pat bija kā papildu motivācija, jo, tā kā biju bērna kopšanas atvaļinājumā, nebija jādomā par aiziešanu no darba vai citas darbavietas meklēšanu.

Šveicē ieradāmies vasaras izskaņā – augustā. Tas bija laiks, kad piedzīvoju smagu emocionālo krīzi jeb tā saukto pēcdzemdību depresiju, tāpēc no šodienas perspektīvas varu teikt, ka nekas, kas saistīts ar pārcelšanos, nešķita grūts, sarežģīts vai neiespējams.

Grūtākais bija kādā skaistā pavasara dienā kļūt par mammu! Man nebija ne mazāko baiļu mainīt vidi, bet bija ļoti grūti mainīt iekšējo pasauli.

Tolaik šķita, ka par mammu top brīdī, kad pasaulē nāk bērns. Bet tā nenotika. Es tā nejutos un par to ļoti pārdzīvoju. Biju mamma fiziski, bet ne emocionāli. Par mammu kļuvu nākamo sešu gadu laikā. Iespējams, tieši līdz ar visu sarežģīto un skaisto, ko no mums prasīja šis pasaules piedzīvojums.

Gads, kuru pavadījām Šveicē, man kā mammai pārsvarā pagāja mājās, vienatnē ar meitu un ikdienas rutīnā, kas, visticamāk, skar lielu daļu jauno māmiņu, lai gan biju plānojusi būt viena no tām aktīvajām mammām, kas kopā ar bērnu var paveikt visu. Sākotnēji centos socializēties, apmeklēt mazu bērnu mammu saietus un mācīties valodu, bet sapratu, ka svešā valstī ar mazu bērnu tas prasa dubultu vai pat trīskāršu enerģijas devu, kuras man tobrīd nebija. Tāpat izrādījās, ka meitai ir pašai savs viedoklis par aktīvu laika pavadīšanu. Lai gan teju katra fotogrāfija Keitas pirmajā dzīves gadā ir pastkartītes cienīga, mūsu mazais cilvēkbērns daudz labprātāk pavadīja laiku mājās, nevis mammas nolūkotā kalnu pakājē.

Visticamāk, ikdiena ar mazu bērnu būtu citāda, ja mums līdzās būtu vecvecāki, draugi, atbalsts. No otras puses, svešā vide zināmā mērā deva atvieglojumu – man nevienam nebija jāpaskaidro sliktais noskaņojums, asaras un izmisums.

Ļoti palīdzēja Šveices vienkāršā sabiedrība un viņu dzīves uztvere – cilvēki rūpējas par sevi, tomēr dara to vienkāršākā formā. Priekšroka tiek dota dabīgam izskatam, komfortam, ērtumam. Vakaros ezera krastā satiekas ģimenes, kolēģi, jaunieši un pensionāri – kāds skrien, kāds spēlē futbolu, kāds cep gaļu, kāds spēlē ģitāru. Arī cilvēki ar īpašām vajadzībām apmeklē parkus, iespēju robežās sporto un socializējas. Rodas sajūta, ka ikviens šeit var būt iederīgs. Pat emocionāli un fiziski nogurusi 25 gadus veca sieviete, kura starp depresīvām domām par pasaules galu mācās kļūt par mammu.»

UNGĀRIJA. Meita sāk bērnudārza gaitas

Budapeštas dzīvīgums, arī nepabeigtība, protests un nemiers iemācīja mūsu ģimenei atrast un pašiem izveidot savu labsajūtas stūrīti jebkurā situācijā un vietā.

«Uz Ungāriju pārcēlāmies īsi pirms Keitas otrās dzimšanas dienas. No dabas ieskautas un mierpilnas Alpu valsts nonācām, mūsu acīm veroties, kūsājošā metropolē – Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā. Tas bija laiks, kad lēnām sāku tikt galā ar savu emocionālo pasauli un sirdī pamanīju iespīdam pirmos saules starus. Atslēga uz emocionālo labsajūtu izrādījās kalnu pārgājieni, fotografēšana un vēlāk arī ceļošana vienatnē – aktivitātes, kas vienmēr bija saukušas, taču dzīves ritenī nekad nebiju pratusi tām atsaukties. 

Sabiedrība Budapeštā bija krasi atšķirīga. Šveicē biju pieradusi pie laipniem un pretimnākošiem cilvēkiem ik uz soļa. Ja kaut ko neizdarīju pēc pieņemtajām normām, cilvēki atsaucīgi izstāstīja valdošo kārtību, turpretī Ungārijā varēja arī uzkliegt, ja sabiedriskajā transportā neiekāpu pa pareizajām durvīm. Šveicē pie gājēju pārejām autovadītāji mēdza apstāties pat tad, ja viņiem dega zaļā, bet man sarkanā gaisma, Ungārijā reizēm varēju ilgi gaidīt ar bērnu pie sāniem, līdz kāds apstājās.

Cilvēki šķita pārāk aizņemti ar savām problēmām, lai pamanītu apkārt notiekošo.

Šveicē veikalos ir pieņemts palaist cilvēkus bez rindas (īpaši māmiņas), ja kāds vēlas nopirkt vienu vai divus produktus, bet priekšā ir cilvēks ar pilnu groziņu vai ratiem. Budapeštā ar šāda veida priekšrocībām sastapos reti. Tomēr ar laiku mēs visi pielāgojāmies jaunajai kārtībai un iemīļojām mūsu jaunās mājas.

Keitas otrajā dzimšanas dienā izlēmām, ka līdz ar jauno dzīvi lielpilsētā arī viņai ir pienācis laiks socializēties. Gribējām dot iespēju meitai ne tikai komunicēt ar mammu un tēti (regulāri mainot dzīvesvietas, paziņu loks veidojas gausi), bet saprast, ka apkārt ir arī citi cilvēki, citas vecuma grupas, citi bērni, citas kultūras un valodas. Izvēlējāmies meitai internacionālo bērnudārzu, kura programma bija pielāgota, lai bērns jebkurā laikā var veiksmīgi turpināt bērnudārza vai skolas gaitas jebkurā pasaules valstī. Nodarbības bērnudārzā notika angļu valodā, un Keitai bija vajadzīgs nepilns pusgads, lai šī valoda kļūtu par viņas pamatvalodu līdzās latviešu valodai. Šobrīd soli pa solim tiek pievienota arī franču valoda. Valodas, mūsuprāt, ir viena no lielākajām šāda dzīvesveida priekšrocībām, turklāt tās tiek apgūtas ģeogrāfijas, kultūras un tradīciju kontekstā, tādējādi jau agrā vecumā radot plašu izpratni par pasauli un tās daudzveidību. Internacionālo bērnudārzu, skolu sistēma gandrīz visur ir balstīta uz mācīšanos, izmantojot pieredzi. Standarta zināšanas jau bērnudārzā tiek apvienotas ar reālām aktivitātēm dabā, dažādu sporta veidu apgūšanu un iesaisti rūpēs par planētu, piemēram, šķirojot atkritumus vai audzējot dārzeņus skolas pagalmā.

Laikam ritot, sapratām, ka, dzīvojot ārvalstīs, dzīve tiek pakārtota bērnam daudz vairāk, nekā mūsu gadījumā tas notiktu Latvijā, kur būtu lielāks vecvecāku un draugu atbalsts.

Bērnudārza darba laiks (internacionālie bērnudārzi strādā līdz pēcpusdienai) nedod iespēju abiem vecākiem profesionāli pilnveidoties, un līdzcilvēku trūkums ieskicē gadiem ilgu periodu, kad ar vīru nav iespējams pabūt divatā, izslēdz impulsivitāti plānos un lēmumos, kas ir ārpus bērnudārza darba laika. Turklāt tad ceļošana divatā vienmēr nozīmēja papildu aviobiļetes kādam, kurš no Latvijas brauc pieskatīt meitu. Šāda ikdiena bija grūti savienojama ar manis izvēlēto ceļojumu žurnālistikas un fotogrāfijas jomu, kas prasa nemitīgu atrašanos kustībā. Mūsu risinājums bija Rietumeiropā un Amerikā izplatītais Au Pair modelis – auklīte, kas vienu gadu dzīvo ģimenē un palīdz darboties ar bērnu, pretī saņemot bezmaksas dzīvesvietu, kā arī kabatas naudu valsts iepazīšanai. Uzskatu, ka, izvēloties Au Pair auklīti, veiksmes gadījumā ģimenē ienāk draugs gan vecākiem, gan bērnam un ar zināmu pielāgošanos galarezultātā ikdiena kļūst rāmāka un sabalansētāka, krietni palielinās darba un brīvā laika plānošanas iespējas. Tāpat uzskatu, ka sirdsgudra un dzīvesgudra auklīte paver bērnam jaunus apvāršņus, nekādi nemazinot vecāku lomas svarīgumu.»

SLOVĒNIJA. Meita vairs nav mazulis ķengursomā

Slovēnija ir kā mazs cinītis, kas gāž lielu vezumu, – izveidojusi sevi par attīstītu, modernu, zaļi domājošu un enerģiskiem cilvēkiem bagātu zemi, kas mums iemācīja nepadoties savu sapņu priekšā, līdz tie spoži iemirdzas uzkāptā kalna virsotnē.

«Pārceļoties uz Slovēniju, atkal tikām pie iespaidīgiem kontrastiem – no divu miljonu apdzīvotās Budapeštas nokļuvām vienā no mazākajām Eiropas valstīm ar tikpat miniatūro Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu. Viss atkal bija pavisam citādi, tomēr kaut kas Slovēnijā šķita tuvs un pazīstams. Diezgan ātri nodēvējām Slovēniju par mazo Šveici – bijām atgriezušies kalnu ieskautā mierā un atvērtu cilvēku sabiedrībā, tomēr tieši šī harmoniskā Alpu paradīze atnesa pirmos psiholoģiskos izaicinājumus Keitas dzīvē – ilgas pēc Budapeštā palikušajiem draugiem, pēc mīļākā rotaļu laukuma, pēc visgaršīgākā saldējuma. Pēc visām mazajām lietām, kas veidoja visu viņas pasauli.

Gāja mēneši, jaunajā skolā uzradās pirmie draugi, tomēr ilgas pēc Budapeštas nepārgāja, tāpēc sapratām, ka mūsu izvēlētais dzīvesveids var būt iespējams, tikai respektējot visas iesaistītās puses, arī bērnu.

Mēs esam trīs, un trešā persona vairs nav mazulis ķengursomā, bet gan cilvēks ar saviem hobijiem, vēlmēm, draugiem un ikdienu.

Līdzās saviem privātajiem atvaļinājuma vai darba plāniem kā pārim sākām plānot un organizēt ceļojumus, pakārtotus tieši meitas interesēm, – braucām brīvdienās uz Budapeštu, ieplānojām braucienu pie viņas labākās draudzenes Vācijā. Centāmies Keitai dot sajūtu, ka pārcelšanās nenozīmē beigas visam, kas līdz šim ir piedzīvots un izveidots. Pārcelšanās un dzīve, mainot valstis, ir veids, kā mēs esam izvēlējušies paplašināt savu pasauli, kā iegūstam pieredzi un zināšanas, un viss iegūtais nekur nepazudīs, ja mēs prasmīgi to izmantosim un lolosim. Tā var būt dzīves bagātība, nevis slogs.»

HORVĀTIJA. Tā arī neiedzīvojāmies

Horvātija mums parādīja, ka reizēm, lai tiktu uz priekšu, ir jāpakāpjas pāris soļu atpakaļ, tad var labāk saskatīt kopainu, kas tik dinamiskā dzīves ritmā reizēm var aizklīst pati savus ceļus.

«Pārcelšanās uz Horvātiju bija visnegaidītākā (Slovēnijā bijām nodzīvojuši tikai gadu) un emocionāli visgrūtākā. Keita bija iejutusies jaunajā skolā, lēnām bijām visu iepazinuši, atraduši savu vietu jaunajā vidē, ieguvuši pirmos draugus un mīļākās pastaigu takas. Slovēnijā jutāmies kā mājās.

Katrā valstī jau no pirmās dienas mēģinām atrast šo īpašo māju sajūtu – starp cilvēkiem, dabā, aktivitātēs. Parasti tas prasa apmēram pusgadu, līdz iejūties un aprodi ar katras valsts īpatnībām, saproti sev ērtāko loģistiku, noskaidro tuvākā un tālākā apkaimē esošās vietas un iespējas, atrodi kafejnīcu ar gardākajām smalkmaizītēm un vietu, kur zaļā tēja smaržo vislabāk. Un tad, kad viss kļūst mīļš un pazīstams, atkal – hops! ir lēciens nezināmajā.
Horvātijā tā arī neiedzīvojāmies. Katru nedēļas nogali braucām atpakaļ uz Slovēniju.

Šķiet, ir vietas un valstis, kas vienkārši nav tavējās. Tāpat kā ar cilvēkiem – ir tādi, kas sasaucas viens ar otru, un tādi, kas nesasaucas.

Protams, ar piepūli un darbu cilvēks ir spējīgs saprasties ar ikvienu, tāpat kā dzīvot jebkurā valstī un vietā, atrodot tur sev tuvas sajūtas, tomēr – vai tas ir vajadzīgs? Tāpēc, lai gan Horvātijā bijām pavadījuši vien sešus mēnešus un pārcelšanās procesu nu nemaz nekārojās, piekritām uzņēmuma piedāvājumam atgriezties Šveicē – vietā, kur mūsu pasaules piedzīvojums aizsākās un, iespējams, uz kādu brīdi noslēgsies.»

ŠVEICE. Mūsu miera osta

«Aplis uz brīdi ir noslēdzies, esam atgriezušies Šveicē, kur Keita ir veiksmīgi uzsākusi pirmo klasi GEMS World Academy Switzerland un piepildījusi multenēs redzēto sapni doties uz skolu ar skolas autobusu. Cik ilgi šeit uzturēsimies, mazliet ir mūsu un mazliet pasaules ziņā. Esam sapratuši, ka mūsu mazā, mīļā, miniatūrā Ļubļana tomēr nebija mūsu visklusākā  pieturvieta, jo šoreiz un pirmo reizi no mazākām un lielākām pilsētām esam nonākuši pie dzīves mazā, vīnogu ieskautā ciematiņā Ženēvas ezera krastā.

Tā ir mūsu šābrīža miera osta, kad šķiet, ka septiņu gadu laikā ir nodzīvoti vismaz septiņpadsmit.

Iespējams, varēja vienkāršāk, varēja vieglāk, bet mēs izvēlējāmies sekot savam iekšējam nemieram, kas sauca pasaulē, un esam pateicīgi gan par katru smaidu, gan asaru, kas bija mūsu ceļā. Šis bija mans ceļš, kā iemācīties būt par mammu. Tagad es esmu, es zinu, es jūtu! Šis ir mūsu ceļš, kā mēs esam izvēlējušies piedzīvot dzīvi. Un šis ir stāsts, līdz ar kuru mēs katram gribētu novēlēt atrast savu unikālo veidu, kā būt šajā pasaulē, un nebaidīties arī tad, ja tas pilnībā atšķiras no citu ceļiem. Vai varbūt, tieši pretēji, sākotnēji šķiet tik parasts – kā visiem, kā ikvienam. Nav jāatšķiras no citiem un nav arī jābūt tādam kā visi citi, vienkārši ir jābūt pašam sev!»

Kas jāņem vērā, pārceļoties ar bērnu uz ārzemēm?

  • Lai gan visu nosaka katra bērna personība, bērni līdz desmit gadu vecumam parasti daudz vieglāk piemērojas pārmaiņām, jo draugu un interešu loks vēl tikai veidojas.
  • Jauna dzīve – seni ieradumi! Mainot dzīvesvietas, ir labi īpaši piedomāt pie nemainīgām tradīcijām, īpaši iknedēļas un ikmēneša. Piemēram, pankūku rīti svētdienās, pārgājieni un citas aktivitātes, ko var veikt neatkarīgi no dzīvesvietas.
  • Skolu un bērnudārzu darba laiki dažādās valstīs mēdz būt ļoti atšķirīgi no Latvijas un nesakrist ar vecāku darba laiku.
  • Mainot skolu, vērts padomāt par iespēju iekļauties jaunajā skolā līdz ar semestra sākšanos, nevis tā vidū, lai zināmā mērā ikvienam tā būtu pirmā skolas diena.
  • Daudz ko nosaka vecāku entuziasms, nevis ar pārcelšanos saistītais stress. Pārvākšanās jāpārvērš par piedzīvojumu, nevis apgrūtinājumu.
  • Izvairies no solījumiem, kas var nepiepildīties (piemēram, jaunajā skolā būs daudz interesantāk), vai jebkādiem citiem nākotnes solījumiem, apgalvojumiem par jauno mītnes zemi.
  • Iesaisti bērnu pārcelšanās procesā – mantu pakošanā, jaunās dzīvesvietas meklēšanā un citās ar pārcelšanos saistītās aktivitātēs. Jautā viņa viedokli.
  • Izveido interesantu prezentāciju par jauno mītnes zemi vai arī meklējiet informāciju kopā – tradicionālie ēdieni, kurus gribētu pagaršot, vietas, kuras vēlētos apmeklēt, aktivitātes, kuras labprāt izmēģinātu.
  • Internacionālās skolas rada ļoti lielas izmaksas, kuras ne visi vecāki var atļauties, tomēr mācības nemainīgā sistēmā un angļu valodā ļoti atvieglo pārcelšanos. Alternatīva, iespējams, varētu būt bilingvālā izglītība ar mītnes zemes valodu un angļu valodu kā otro svešvalodu.
  • Labi iepazīsti tuvāko apkārtni, lai bērns tajā lieliski orientētos, ātri sajustos ērti un pats mācētu aizvest vecākus uz tuvāko parku, veikalu vai rotaļu laukumu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+