#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Kāds būs, tādu audzināsim
Amniocentēze bija vēl nedzirdētāks vārds par 21. hromosomu (Dauna sindroms). Patiesi, nevienā ballītē, kur līdz šķebināšanai mammas apsprieda bērnu lietas, par ģenētiskajām analīzēm nebiju dzirdējusi. Tas nav temats, par kuru ar prieku dalīties.
Sāku gūglēt, jo ar vecmātes teikto nepietika. Apjautu, ka citām sievietēm bijuši arī zemāki riska cipari, bet bērniņš piedzimis vesels. Lai arī ko lasīju un ar ko sarakstījos skaipā, mierinājumu neguvu. Sēdēju uz balkona un raudāju. Draugs teica: «Kāds būs, tādu audzināsim.» Uz to es atkal apraudājos, taču – aiz laimes, ka man blakus ir tik stiprs un saprātīgs cilvēks.
Tā kā mans darbs saistīts ar sociālo jomu, biju redzējusi daudzus bērnus ar iedzimtām kaitēm un to, cik mammas ir nomocījušās. Kā izjūk laulības. Tieši tāpēc mana attieksme bija: ja bērniņš nebūs dzīvotājs, tad nebūs. Mēģināsim vēlreiz, gan sanāks.
Viss Dieva varā?
Kad devos pie vecmātes pēc nosūtījuma uz amniocentēzi, iztaujāju – kāpēc tā, kas būs, ko darīt.
Blakus esošā ginekoloģe stingrā balsī teica: «Ko, ko – neko. Kā daba lems, tā būs.» Ar to man nepietika, jo gribēju zināt kādu medicīnisku izskaidrojumu.
«Tas ir Dieva varā,» viņa teica. Gan jau tā arī ir, taču mani tas nenomierināja. Vārdi Dievs un Daba lika domāt, ka pietrūkst vien Darba, lai sanāktu Annas Brigaderes atmiņu vakars. Vecmāte bija iejūtīgāka un teica: «Vienkārši izdariet tās lietas, lai ir sirdsmiers.» Un parādīja kāda smaidīga puikas bildi – mammai analīžu rezultāti bijuši tikpat slikti kā man, bet – re, kāds vesels! Tas kaut nedaudz uzlaboja omu, un asaras pārstāja tecēt. Nepietika ar ārstu īsajiem teikumiem, tāpēc nācās vien lasīt visu, kas ir tīmeklī. Ačgārni sanāk – ārstes iesaka neiet internetā, bet tā izskaidrot, lai man nebūtu tas jādara, arī nespēj.
Sirsniņu pārbaudījāt?
Drīzumā apmeklēju konsultāciju pie ģenētiķes. Neviens man iepriekš nebija pateicis, ka konsultācija izpaužas kā ultrasonogrāfija. «Ja negribat ultrasonogrāfiju, varu netaisīt,» teica ārste. Es tomēr piekritu. Skatot bērniņu, daktere ik pa laikam spaidīja savu iPhone. Spaidīja arī mani, komentējot, ka tas tāpēc, ka ir slikta redzamība. «Sirsniņu pārbaudījāt?» viņa pajautāja. Es teicu, ka ne, jo nav likts. «Skaidrs,» ārste novilka. Ko man bija domāt – ka viss ir ideāli? Tāpēc prasīju: «Vai vajag? Vai redzat, ko sliktu?» Viņa teica, ka, lai to redzētu, vajag jaudīgāku aparatūru. Lai piesakos uz ehokardiogrāfiju. Bērnu slimnīcā man to piedāvāja pēc trim mēnešiem. Protams, biju gatava iet kaut rīt un par maksu jebkurā iestādē.
Tajā pašā vakarā internetā meklēju visu, ko var izlasīt par bērna sirdi. Labi, ka patrāpījās intervija ar bērnu ķirurgu, kurš nomierinoši stāstīja, ka labāk, ja pirms dzimšanas bērniņa sirds pārbaudīta, jo tad nav jāzaudē laiks sirds pārbaudei pēc piedzimšanas un problēmu gadījumā var operēt nekavējoties. Jaudīgākais mierinājums bija draugs. Viņš regulāri atgādināja, ka būs labi. Un ka ir labi.
Deguntiņš ir laba zīme
Daktere pēc ultrasonogrāfijas secināja, ka amniocentēzi vajadzēs, un bezkaislīgi atšifrēja visas analīzēs aprakstītās trigosomas uz kādām jebkurai sievietei pastāv risks grūtniecības laikā. Tas bija baisi: nervu caurulītes defekta risks un citas. Ne vārda par to, ka, visticamāk, būs labi, tagad neko mainīt nevarat, vienkārši jāiziet tai procedūrai cauri, un miers. Mierināja tas, ko bija teikusi vecmāte, rādot ultrasonogrāfiju: «Deguns bērniņam ir saskatāms un izveidojies. Tā ir laba zīme, tad parasti nekādu problēmu nav.»
Analīzes jātaisa labajās dienās
Ģenētisko analīžu laiks man bija nolikts pēc pāris dienām. Mana māsa redzēja, ka esmu lupatās – šķiet, tā bija pirmā reize, kad 20 gadu laikā redzēja mani raudam. Viņa teica, lai aizeju viņas vietā uz sen pieteiktu konsultāciju pie labas ginekoloģes. Par maksu gan. Labi. Devāmies ceļā, apšļācu kādu gājēju baltās biksēs. Viņš sekoja līdz stāvvietai un sāka lamāties. Māsa vilka mani prom, bet es viņam piedāvāju izģērbties, lai varu aiznest bikses uz tīrītavu. Kad kungs vēl rūca, prasīju, cik naudas viņam vajag. Klusēja. Visbeidzot ieteicu pārvākties uz laukiem, jo, dzīvojot pilsētā, tā gadīsies vēl.
Ginekoloģe bija lieliska. Nelakotiem nagiem, bez iPhone un augstprātības. Ieinteresēta, atšķirībā no manas valsts apmaksātās ginekoloģes.
Paņēma manas analīzes, apskatīja un teica: «Nekāda Dauna sindroma nebūs. Būs vesels bērns. Viss būs labi. Man trīsdesmit gadu laikā ar šādām analīzēm nekas tāds nav atgadījies.» To viņa redzot pēc analīzēm, konkrētāk A-PAPP-A, kā arī brīvās bēta HGT MoM. Hormoni grūtniecei mēdzot lēkāt, un, ja es analīzes būtu taisījusi citu dienu, tad tās būtu labākas. Viņa savas grūtnieces sūtot šīs analīzes taisīt labajās dienās, ko viņa pati aprēķina. Tobrīd sapratu, ka asaras būtu aiztaupījusi, ja nebūtu gājusi pie valsts apmaksātiem speciālistiem, kam nav laika pieiet tik skrupulozi.
Svarīgākais – labas emocijas
Daktere ar mani runāja aptuveni stundu. To atceroties, man tagad acīs ir asaras. Viņa spēja apstādināt manu raudāšanu, spēja pajokot un ieteica braukt mājās izdzert pusglāzi vīna un paklausīties labu mūziku. Ko? Mana vecmāte teica, ka ne un ne. «Un jūs atvaļinājumā pie Vidusjūras arī nedzērāt baltvīnu? Ārprāts!» viņa smējās. Par visu svarīgāk esot labas emocijas un relaksēšanās. Un tagad man to vajagot. Taisīt amniocentēzi es varot, jo tad man būšot sirdsmiers. Bet varot arī netaisīt. Todien procedūrai nesaņēmos. Aizbraucu līdz slimnīcai, iegāju pieteikties, piedāvāja uzreiz, bet es nespēju. Nezinu, kā vispār aizbraucu līdz mājai, jo stresa līmenis bija baiss. Aizgāju uz procedūru pēc nedēļas. Mierā un paļāvībā. Neļaunojos, ka nav neviens līdzi, jo man nevajadzēja. Procedūra nebija sāpīga, tikai nepatīkama. Ja ir durts ausīs caurums – tās sajūtas ir tieši tādas pašas.
Viss ir labi! Urā!
Dakteris Bārs darbojās veikli un pārliecinoši. Man nebija bail, ka bērniņš pienāks tuvāk adatai. Bārs izstāstīja, ka iepriekš izpētījis, kur mazulim patīk dzīvoties, un nedzīs viņu prom no iemīļotās vietas un pozas, bet atsūks augļūdeņus tur, kur viņam netraucēs. Svarīgais – lai esmu mierīga un dzemde nav tonusā.
Rezultātus vajadzēja gaidīt nepilnas trīs nedēļas, taču es zvanīju uz Ģenētikas centru jau ātrāk. Viss bija labi! Urā! Uzzināju arī dzimumu. Slavēju bērniņu un domāju – kā gan es vispār varēju pret viņu izturēties ar aizdomām, kā varēju apsvērt domu, ka gadījumā, ja analīžu rezultāti nebūs savienojami ar dzīvību, būs no viņa jāatsakās.
Man tika veikts tā sauktais amniocītu kodolu FISH tests, kurā pārbaudīja dažas hromosomas. Iespējams veikt arī plašāku tests, jo hromosomu ir simtiem, taču man pietika ar šo gaidīšanu un pārdzīvojumu. Turpmāk es koncentrējos uz gaļas ēšanu, vingrošanu un labām domām.
Lai analīzes nesaceltu tādu emociju vētru kā man, varu ieteikt, pirmkārt, kļūt par mammām agrāk, jo analīzes biežāk jāveic sievietēm pēc 30 gadu vecuma, otrkārt, izvēlēties pieredzējušu un uzticamu ginekologu, treškārt, nenorakties, bet runāt par to ar draugu, ceturtkārt, darīt visu, lai nomāktu sliktas domas. Kad iedomājos, ka ar savu gruzīšanos kaitēju bērniņam, asaras rimās. Visbeidzot – palūgt Dieviņu. Ja arī tas nav bijis dienas kārtībā kā man, tad tāda parunāšanās un norunāšana no sevis nost ir terapeitiska.
