• Šobrīd

    weather img

    Rīga -13°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Divu bērnu tēvs Ronalds Kļaviņš: Brīdī, kad esi kopā ar bērnu, arī tev jākļūst par bērnu

    Tēva sleja
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    2. aprīlis
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personiskā arhīva
    Vīrietis nekļūst par tēvu brīdī, kad viņa pasē ieraksta jaundzimušā vārdu. Vīrietis veido savu tēva tēlu uz iepriekšējās pieredzes bāzes, taču dažkārt ar to ir par maz. Tāpēc, jo vairāk vīrieši analizē sevi, pievērš uzmanību attiecībām ar sievu un interesējas par bērnu audzināšanu, jo labākā kvalitātē spēj pildīt savu sūtību. Divu bērnu tēvs Ronalds Kļaviņš šo iniciāciju ir piedzīvojis. Tā bija viņa paša izvēle. Tāpēc šodien bez liekas greznības var atskatīties uz sevi toreiz un salīdzināt ar sevi tagad.

    Ja divi cilvēki dibina attiecības, bērni ir loģisks turpinājums. Es kļuvu par tēvu jau saprātīgā vecumā – divdesmit septiņos gados. Kaut gan atskatoties jāatzīst, ka diez ko saprātīgs nebiju. Vīrieši nepiedzīvo iniciāciju vienādi, pārkāpjot konkrētam vecuma slieksnim. Toreiz nesapratu, ko nozīmē būt tēvam. Daba šajā ziņā mums, vīriešiem, nekādus instinktus šūpulī neieliek. Mūsu izejas punkts ir iepriekšējā pieredze, ko gūstam no saviem vecākiem. Tālāk viss atkarīgs no mums pašiem, proti, gribam iet dziļumā vai dzīvojam ar to, kā ir.

    Katrās attiecībās ir skaisti posmi un ir arī krīzes brīži. Šie grūtie posmi ļauj atskatīties uz to, kas nav darīts pareizi. Citi pāri padodas un šķiras, bet citi sāk šķetināt situāciju, meklējot risinājumu. Mums ar sievu attiecību lūzuma punkts notika brīdī, kad bijām kopā desmit gadus. Izrādījās, ka daudz kas mūsu starpā nebija izrunāts. Taču tieši runājot mēs otru cilvēku iepazīstam no jauna, jo abiem krājas dažādas sāpes un vēlmes. Es izkāpu no sevis, paskatījos no malas un sapratu, ka šie traucējošie ledus gabaliņi ir jāsalauž. Tā soli pa solim nāca atziņas. Es sapratu, kas ir bērns, proti, tas ir maziņš spridzeklītis, kuru audzinot nevar tikai skaldīt un valdīt, jo tad pretī dabūsi to pašu. Man liels paldies jāsaka sievai, kura tolaik mācījās par PEP mammu (pirmās emocionālās palīdzības mamma – red.).

    Visu laiku biju spriedzē

    Kā vēlāk izrādījās, kad piedzima meita, man divus gadus bija pēcdzemdību krīze. Īsāk sakot, panika. Protams, vecvecāki nāca ar padomiem, izglītoja par praktiskām lietām, taču manu emocionālo pasauli viņi neredzēja. Divus gadus nespēju sevi atrast, no tā cieta arī ģimene.

    Biju spriedzē, visu laiku pieskatīju meitu, raizējos, ka tikai ar viņu kaut kas nenotiek, ka nenokrīt, nesasitas. No manas uzvedības meita arī cieta.

    Turklāt, ja kaut kas atgadījās, vainoju sievu. Kad sapratu, ka tālāk šādi dzīvot nevar, sāku meklēt informāciju, kura arvien vairāk paskaidroja, kas notiek manā iekšējā pasaulē, jo, lai izaudzinātu bērnu, vispirms pašam jābūt izdziedētam un arī pieaugušam. Kuru veci gan interesē emocijas? Mums ir balts, melns, labs un slikts. Taču es par to visu sāku interesēties. Man arī ļoti palīdzēja biedrības ģimenes atbalstam Tēvi bērnu emocionālās audzināšanas kurss.

    Dēls māca pacietību

    Tas, ka tev ir pieredze ar vienu bērnu, vēl nenozīmē, ka esi apguvis visu, kas attiecas uz bērnu audzināšanu. Kad piedzima dēls, sapratu, ka atkal esmu nulles punktā. Viss jāsāk no jauna, jo dēls ir pavisam citāds, viņam ir cits kosmoss un temperaments. Dēls man māca pacietību. Tagad Kristaps iet pirmajā klasē, bet šajā savādajā laikā viņam nav viegli saprast, kur beidzas bērnudārza robeža un sākas skola. Ja dēlam uzdots iemācīties dzejoli, mēs apsēžamies un mācāmies – zinu, ka šis vakars būs mūsu. Bet man patīk. Lai gan mums ģimenē šajā ziņā pienākumi nav sadalīti, mēs esam viena komanda. Proti, kuram ir laiks un kurš ir gatavs darīt, tas arī dara un palīdz.

    Man patīk skriet, bet bērnus tas neaizrauj. Dēls man reiz jautāja, kāpēc es skrienu. «Tēti, vai tu gribi dabūt medaļas vai arī pelnīt miljonus?» Es atbildēju, ka tāds nav mans mērķis. To noklausoties, viņš atzīmēja, ka tad tas neesot interesanti. Reiz meitai skolā vajadzēja noskriet 2000 metru. Kad saģērbos, lai ietu skriet, viņa apjautājās, vai nevaru paņemt līdzi arī viņas telefonu, kurš piefiksētu noskrieto distanci. Meita tagad ir tīņu vecumā, tas nozīmē, ka viņai šobrīd der glancēta pieeja. Lai gan meita saka, ka mums ir čomiskas attiecības. Un man tas ļoti patīk. Es vienmēr esmu atvērts, viņa var ar mani runāt. Tas nozīmē – neuzspiežu viņai savu taisnību. Es uzklausu, tad izsaku savu viedokli un uzklausu viņas domas. Mēs cenšamies atrast kopsaucēju. Runājam. Pats galvenais šajās sarunās ir izvairīties no vainas apziņas vai pazemojuma radīšanas, pat ja viņai ir gadījies izdarīt ko nepareizu. Un vēl, runājot par to, ko, manuprāt, bērnu audzināšanā nevajag darīt, – tā ir izsmiešana.

    Tēvs ir radošais elements

    Manuprāt, tēviem savām meitām vissvarīgāk ir iedot drošības izjūtu, apziņu, ka pie jebkādām ziepēm vai problēmām varēsi atgriezties mājās, kur būsi drošībā. Mājas ir vieta, kur saņemt atbalstu. Sevišķi svarīgs šis moments ir tīņu vecumā, lai bērns nemūk no mājām, meklējot nepareizas kompānijas. Un vēl, vērojot, kā meita izdzīvo savus tīņa gadus, pašam kļūst forši ap sirdi, jo atceros savu jaunību.

    Mums šķiet, ka nekad nenovecosim, bet, kad piefiksēju, ka meita ziemā ārā iet kreklā, sapratu – esmu kļuvis vecs. Es arī neiebilstu, lai viņa dara, kā vēlas!

    Tīnis ir meklējumos, tos apslāpēt nedrīkst.

    Esmu jau pieņēmis, ka dēlam šobrīd vairāk vajag mammu. Vienlaikus dēls arī zina, ka esmu atvērts un varu arī padauzīties. Reizēm viņš man saka: «Tēti, tagad atnāc, pamīci mani!» Ģimenes modelī tēvs patiesībā ir radošais elements. Tēvam vienmēr gribas citādi. Ja vēl sieva uzticas vīram, ka viņš dauzoties bērnu neuzmetīs trīsstāvu mājas augstumā, tad vispār ir super. Brīdī, kad esi kopā ar bērnu, arī tev jākļūst par bērnu. Tā ir nedalīta uzmanība, ko bērns novērtē visvairāk. Mani neuztrauc, ja kaimiņš redzēs, ka metu kūleņus kopā ar mazajiem. Vienkārši atbrīvo sevi.

    Spēju mainīties

    Runājot par ģimenes konstrukciju, manuprāt, liels mīnuss ir apstāklī, ja ģimene izšķīst un bērni pārceļas uz dzīvi citās pilsētās. Galu galā bērniem nav ne vectēvu, ne vecmāmiņu. Saime – tas ir forši. Lai kā arī būtu, viedais zilonis ir un paliek viedais zilonis, kuram tu vienmēr vari prasīt padomu vai palūgt palīdzību.

    Lai gan daudz esmu mācījies un sapratis, arī man ne visas dienas ir saulainas. Ir reizes, kad nepavisam neiet un nestrādā neviena pieeja. Tu pats esi sagruzījies, un arī bērni ir līdzīgā noskaņojumā. Tad palīdz vienīgi elpošana. Un, kas svarīgi, šo dienu dēļ nevajag palaisties.

    Ja man nebūtu bērnu, visdrīzāk es būtu neciešams tips. Bērni mani ir mainījuši, un viņu dēļ esmu mainījies es. Tagad man patīk, kāds esmu. Ja mēs paskatītos uz Ronaldu pirms trīspadsmit gadiem… Uh! Vecāku izglītības programmā, kuru apguvu, bija arī meditācijas kurss. Mums vajadzēja atgriezties pagātnē, lai piedotu sev. Es iebraucu par dziļu, kur sastapu citu cilvēku, kuru kārtīgi gribējās sapurināt, sakot: «Ko tu dari?» Cilvēki ir spējīgi mainīties. Vismaz šajā ziņā. Līdz ar bērnu ienākšanu dzīvē tas ir iespējams, tāpēc esmu par vecāku izglītošanas pasākumiem. 

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+