• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Divu bērnu mamma Jenny May: Mūsdienu bērni ir emocionālāki

    Ģimene
    Ērika Bērziņa
    Ērika Bērziņa
    16. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ansis Klucis no personiskā arhīva
    Dziedātāja Jenny May jeb Maija Stuģe jau pusotra gada ir mamma divām meitām un atzīst, ka pēc jaunākās meitas Stellas piedzimšanas daudz kas ir mainījies. Vairs nav tik intensīvas darba slodzes un, lai gan ikdienas dzīve ar bērniem prasa gana daudz rūpju, šajā laikā ir tapis jauns albums ar šūpuļdziesmām mazuļiem.

    Kas ir mainījies kopš Stellas piedzimšanas? Un kā rit jūsu dzīve šajos īpašajos apstākļos?

    Mainījies ir pilnīgi viss, un, ņemot vērā, kādā vidē tagad mēs esam spiesti dzīvot, Stella tam visam ir bonuss. Šobrīd pandēmijas negatīvos apstākļus un ierobežojumus izjūtu mazāk nekā citi, jo es oficiāli sēžu mājās ar bērnu. Patiesībā man ir prieks, ka nekur nav jāskrien un dienu no dienas varu būt kopā ar mazo – redzu, kā viņa aug un mainās, kā iemācās arvien jaunas lietas, kā attīstās. Stella liek mums visiem daudz smaidīt, bet arī nopūlēties, jo mazs bērns prasa daudz rūpju un uzmanības.

    Šis laiks licis dzīvot mierīgāk, piezemēties. Tas man ir bijis arī pārdomu un jaunrades laiks.

    Saprotu, ka tev šajā laikā ir tapis jauns radošais projekts?

    Jā, gandrīz jau gatavs ir mans miega dziesmiņu albums bērniem. Šajos mierīgajos apstākļos man bija daudz laika jaunradei. Interesanti, ka vecāko meitu Sāru šūpuļdziesmas neinteresēja, bet jaunākajai meitai gan ļoti patīk un viņa labprāt dzied līdzi. Stellai ar zināmajām šūpuļdziesmām nepietika, tādēļ sacerēju jaunas. Ceru, ka vasarā šūpuļdziesmu albums jau nonāks pie klausītājiem (dziesmas būs pieejamas arī Youtube). Tajā būs dzirdamas gan manas bērnības šūpuļdziesmas, kas daudziem ieliktas pūrā, gan oriģināldziesmas.

    Nebiju domājusi, ka kādreiz dziedāšu bērniem, kur nu vēl albumu izdošu, bet tagad man tas šķiet tik organiski.

    Tas ir viens no lielākajiem sasniegumiem manas karjeras laikā, jo hiti nāk un iet, bet šūpuļdziesmas ir paliekoša vērtība.

    Gribējās radīt ko tādu, kas nemainīsies modes dēļ.

    Meitenēm ir diezgan liela vecuma starpība. Kā jūs ar Gati nolēmāt, ka vēlaties vēl vienu bērniņu?

    Kādu laiku bija sajūta, ka bērnu man vairs nebūs. Bet, kad biju aizdomājusies, ka mums tomēr varētu būt vēl viens bērns, Stella vienkārši pieteicās. Sāra jau sen bija prasījusi, kad viņai būs māsiņa, un ļoti gaidīja mazās piedzimšanu. Tas ir pluss, jo nebija tā, ka pēkšņi nez no kurienes uzrodas bēbītis un labāk vediet viņu atpakaļ! (Smejas.)

    Kā atšķīrās pirmās un otrās meitiņas gaidīšanas laiks?

    Ar otro meitu grūtniecības laiks bija daudz grūtāks. Pieķēru sevi, ka tik ļoti par visu sūdzos, man viss sāp un ir tik grūti… Kā tādam vecam cilvēkam. (Smejas.) Pa ielu gāju tipinot, jo izjutu lielu ķermenisku diskomfortu. Varēja just, ka kopš pirmās grūtniecības pagājuši astoņi gadi, fiziski man tiešām bija daudz grūtāk.

    Ar lielu apbrīnu vēroju mammas, kas sestajā grūtniecības mēnesī parkā sportoja, bet es tik tikko varēju paiet. Vīrs teica – paskaties, kā viņas var, tev arī vajadzētu pamēģināt! Nu, nē, tuvākajos mēnešos es tiešām neko tādu nevarēšu izdarīt! (Smejas.)

    Abas meitas nākušas pasaulē ūdensdzemdībās? Kā nonāci līdz ūdensdzemdībām? Un kāda bija otrā dzemdību pieredze?

    Kad biju stāvoklī ar Sāru, sākumā domāju – būtu labāk, ka bērns nāktu pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību. Lai izņem ārā, un nekādu sāpju! Bet, kad sāku šajā procesā vairāk iedziļināties, lasīt grāmatas, manī radās pārliecība, ka, ja vien šāda iespēja ir, bērniņš jālaiž pasaulē pašai. Man šāda iespēja bija. Manās rokās nonāca vecmātes Aijas Mikovas grāmata par ūdensdzemdībām. Mani tas tik ļoti iedvesmoja. Bija sajūta, ka šī grāmatā domāta tieši man. Ūdensdzemdības bija ļoti skaista pieredze.

    Atceros, kad pēc Sāras piedzimšanas ģimenes ārstei parādīju dzemdību dokumentus, viņa jautāja, vai meita ir dzimusi ūdensdzemdībās. Vaicāju, kāpēc viņai tā šķiet. Daktere teica – tāpēc, ka pēc dzimšanas bērniņam visi rādītāji esot bijuši uz 10 ballēm. Līdzīgi bija ar Stellu. Abas meitas piedzima ļoti ātri. Kad bijām nokļuvuši radību mājā Harmonija, Sāra piedzima 40 minūšu laikā, Stella – pusstundas laikā. Protams, bija arī zināms risks, jo līdz dzemdību vietai bija jābrauc diezgan liels gabals (radību mājā Harmonija atrodas Krimuldas pagastā – red.), bet abas reizes tomēr paspējām aizbraukt laikā.

    Sāra arī esot bijusi klāt māsiņas dzemdībās…

    Kad sākās dzemdības un jau posāmies ceļā, nolēmām, ka lielo meitu ņemsim līdzi. Sāra bija viens no pirmajiem bērniņiem, kas nāca pasaulē radību mājā Harmonija. Par godu viņas piedzimšanai pie mājas iestādīts rožu krūms. Bija tik skaisti, kad vecmāte ļāva Sārai salasīt rožlapiņas un ar tām izrotāt dzemdību vannas ūdeni. Stellas piedzimšanas brīdī Sāra bija turpat aiz durvīm un, tiklīdz māsiņa piedzima, bija kopā ar mums. Sārai ļoti gribējās mazo māsu ņemt rokās un nēsāt, par ko sākumā satraucos.

    Vai Sāra nebija greizsirdīga, ka tagad visa uzmanība vairs nav veltīta tikai viņai vien?

    Tā bija, un arī tagad viņai dažkārt uznāk garastāvokļa svārstības. Reiz viņa man vaicāja, vai es negribu Stellu uz pāris nedēļām aizsūtīt uz Spāniju pasauļoties (Smejas.) Jā, Sārai kopš māsas piedzimšanas tiešām tiek daudz mazāk uzmanības. Tādēļ vakaros, kad mazā māsa ir aizmigusi, aizeju pie Sāras kaut vai uz desmit minūtēm aprunāties. Ļoti piedomāju, lai mums ir laiks, ko pavadīt divatā, lai gan sanāk diezgan reti, ka visu dienu esam tikai divas vien. Sārai ļoti prasās tuvību, un man ir jāmēģina to kaut kā kompensēt.

    Vai meitas atšķiras rakstura ziņā?

    Jā, Sāra ir ļoti temperamentīga, tajā pašā laikā ļoti emocionāla, ar ļoti lielu radošo potenciālu. Savukārt Stella ir nedaudz mierīgāka. Sākumā cerēju, ka viņa būs ļoti mierīgs bērniņš, bet tagad redzu, ka no miera tur nekā daudz nebūs. (Smejas.) Stella jau iet māsas pēdās, lai gan ir nedaudz mierīgāka, kas tomēr priecē. Ar Sāru dažkārt vispār nevarēju tikt galā, mazo man palīdzēja pieskatīt gan mana māsa, gan aukles. Ar Stellu gan kaut kā tomēr varam sarunāt.

    Bet ar otru bērnu jau ir zināms rūdījums un pieredze, ir zināms, kādi būs attīstības lēcieni un grūtības…

    Ar pirmo bērniņu bija neziņa – kā sapratīšu, ko darīt, ja pirms tam man bērna nav bijis. Ar otro bērnu tā bilde jau ir skaidra, ir daudz vieglāk. Arī pati esmu kļuvusi nosvērtāka un mierīgāka, tāpēc ar visu vieglāk tiku galā un tiešām varēju izbaudīt bēbīšu laiku.

    Kā bērni sadzīvo savā starpā?

    Jau pusgadu kopā ar mums dzīvo arī vīra vecākais dēls Adrians, kuram ir 15 gadu. Tā ka ar trim bērniem mājās dažkārt iet ļoti skaļi. Agrāk man likās, ka skaļa varu būt tikai es. (Smejas.) Nav tā, ka mums vienmēr viss ir mierīgi un gludi, dažkārt ir jāizšķir kāds strīds, dažkārt kāds ir apvainojies, jo viņam tiek mazāk uzmanības, bet visā visumā esam pat pārsteigti, ka bērni sadzīvo diezgan draudzīgi. Adrians pēc dabas ir ļoti mierīgs, un viņam vajadzēja laiku, lai pierastu pie meiteņu temperamentīgajiem apgriezieniem. Viņš pat ir izveidojis topu, kurš mājās ir visskaļākais. Pirmajā vietā ir Sāra, bet es esmu otrajā vai trešajā vietā. (Smejas.) Adrians ar tēti pēc dabas ir ļoti mierīgi, tādēļ viņiem ik pa laikam ir, ko turēt. (Smejas.)

    Cik daudz Gatis iesaistās bērnu audzināšanā?

    Esmu sapratusi, ka viņam ir vieglāk veidot kontaktu ar lielāku bērnu. Man šķiet, ka vīriešiem no pavisam maziem bērniņiem ir mazliet bail, jo viņi īsti nezina, kā ar bēbīšiem komunicēt. Gatim patīk pavadīt laiku kopā ar Sāru, braukt ar kvadricikliem, darīt visādas dullas puišu lietas. Viņiem iet jautri. Bet, ja Sārai ļoti vajag manu tuvumu, Gatis ir gatavs kādu laiku pieskatīt Stellu. Arī Adrianam vajadzīga uzmanība, vajag izrunāties. Mēs ģimenē esam pieraduši visu izrunāt. Reizēm Gatis ar lielajiem bērniem runā līdz vēlai naktij, kamēr viss ir izrunāts, izraudāts, un tad nākamajā dienā visi ir vislabākie draugi.

    Kāda tu esi kā mamma? Un kāds Gatis kā tētis? Kurš no jums ir tas stingrais?

    Es negribētu teikt, ka kāds no mums ir ļoti stingrs, bet bērni vairāk respektē Gata balsi. Kad viņš pasaka, visi uzreiz sadzird. Man reizēm šķiet, ka varu runāt pati ar sevi, jo bērni manī neklausās. Tā jau ir, ka mammai reizēm vairāk kāpj uz galvas. (Smejas.) Tas bieži vien mani sadusmo, ka saku vienu reizi, otru, trešo, bet mani nedzird.

    Lai gan reizēm šķiet, ka esam pārāk pielaidīgi, apzināmies, ka robežas un noteikumi bērniem ir vajadzīgi.

    Kad šo rāmju nav, bērni aiziet pašplūsmā, kļūst haotiski, viņiem nav saprotams, ko drīkst un ko nedrīkst. Robežas palīdz orientēties dzīvē.

    Arī bērniem ir jāmācās uzņemties atbildību, jābūt saviem pienākumiem, tas palīdz mainīt attieksmi pret pasauli un cilvēkiem un strādā daudz labāk nekā visatļautība ar pārmērīgu mīlestību.

    Viens piemērs: mājās kaķenei piedzima kaķēni, un Sāra ļoti gribēja mazos kaķēnus paturēt. Es nepiekāpos, jo mums jau ir divi lieli kaķi un bērni reti par viņiem rūpējas. Protams, bija asaras un lūgšanās, bet nevar izdabāt katrai bērna vēlmei. Ir jāapzinās, cik daudz un kam bērns ir gatavs, cik lielu atbildību spēj uzņemties.

    Kas tev palīdz izturēt šos emocionālos sakāpinājumus?

    Vienmēr uzklausu Sāru, ieklausos viņā un pēc tam mēģinu saprast situāciju no malas. Cenšos balstīties uz faktiem, nevis emocijām. Piemēram, šajā konkrētajā gadījumā, fakts ir tāds, ka meita ikdienā netīra kaķu kastīti, aizmirst kaķus pabarot… Stāstīju meitai arī par to, cik priecīgs būs kāds, kurš vedīs kaķēnu uz savām mājām. Kad tā mierīgi izrunājamies, arī viņa uz situāciju var paraudzīties no malas. Beigās Sāra pati nesa kaķēnus jaunajiem saimniekiem. Asaras jau acīs bija, bet viņa to izdarīja.

    Droši vien pietiekami liels izaicinājums ir arī mācīšanās no mājām?

    Tagad dzīvojam Ropažos, mājā ar plašu pagalmu. Atver durvis un uzreiz esi svaigā gaisā. Tas ir tik parocīgi un droši, neko labāku nevar vēlēties.

    Kad vēl dzīvojām Rīgā, bija daudz grūtāk. Pandēmijas pirmajā vilnī es biju tā, kas meitai visu mācīja, pasniedzu visus mācību priekšmetus, un vasarā, kad mācības bija beigušās, Sāra ar mani negribēja runāt. Mācību ziņā biju stingra, liku pildīt uzdotos darbus bez atkāpēm. Sārai bija grūti ar to. Bet, kopš dzīvojam Ropažos, arī ar mācībām kļuvis vieglāk, ir ļoti labi organizētas Zoom stundas, un Sāra mācībās kļuvusi daudz patstāvīgāka. Man tikai retu reizi jāpārbauda, vai ir izpildīti mājasdarbi. Protams, dažkārt viņa kaut ko ir aizmirsusi, bet no desmitgadīga bērna nevar gaidīt perfektu dienas plānošanu. To derētu atcerēties arī pedagogiem.

    Kā jūs izlēmāt pārcelties no dzīves Rīgā uz Ropažiem?

    Jau sen bijām par to domājuši. Gatis ļoti gribēja pārcelties, bet es tam nebiju gatava, jo Rīgā notika mēģinājumi, viss vajadzīgais bija pa rokai. Bet Stellas piedzimšana rosināja atgriezties pie domas par pārcelšanos, un tad parādījās ļoti labs piedāvājums. Tā mēs arī pārcēlāmies uz dzīvi Ropažos. Un tas nemaz nav tik tālu no Rīgas.

    Vai reizēm lielajiem bērniem arī uztici pieskatīt mazo māsiņu?

    Patiesībā reti kad uzticu lielajiem bērniem pieskatīt mazo māsu. Man šķiet, ka mūsdienu bērni ir citādi, nav tik patstāvīgi kā mēs savulaik. Kad man bija seši gadi, visu dienu pieskatīju savu mazo māsiņu. Var pat teikt, ka mēs ar brāli viņu uzaudzinājām, jo mammai bija jāatgriežas darbā. Tagad ir cita vide, bērni ir emocionālāki, arī viņu intereses ir citādas. Tādēļ mazās māsas auklēšanu neuzspiežu. Tas ir mans bērns, un man ir jābūt atbildīgai par viņa audzināšanu.

    Protams, ir forši, ja lielie bērni piepalīdz, piemēram, kamēr gatavoju ēst. Iesaistu viņus arī mājas darbos. Lai nav tā, ka viss tiek pasniegts jau gatavs. Sākumā visus mājas darbus centos paveikt viena un vēl auklēju mazo, tad kādu dienu sapratu, ka man nav jāspēj visu izdarīt pašai, es taču varu vairāk iesaistīt arī lielos bērnus. Tas kaut kā ļoti labi atrisinājās.

    Kā jūsu mājās ar ekrānierīcēm? Pandēmijas īpašo ierobežojumu dēļ daudzās ģimenēs tas rada problēmas, jo bērni daudz vairāk laika pavada pie ekrāniem.

    Mums arī ar to iet grūti, bet viss normalizējas, kad ekrānierīces tiek noņemtas. Man šķiet, ka tas rada papildu nervozitāti un, protams, arī dusmas, kad telefons vai dators tiek aizliegts. Bet pavisam bez ekrānierīcēm arī nevar, piemēram, kad Sāra iet uz rotaļlaukumu, man ir drošāk, ka viņai telefons tomēr ir līdzi. Drošības aspekts man tiešām ir ļoti svarīgs. Mājās cenšos sekot līdzi, lai lielie bērni visu dienu nesēdētu telefonos, un pēcpusdienās vienkārši ņemu nost. Par to bieži strīdamies. Bērniem tagad ļoti pietrūkst socializēšanās, viņi grib komunicēt un satikties ar draugiem.

    Vai tev pašai arī nepietrūkst socializēšanās un publiskās dzīves?

    Jā, pietrūkst, visvairāk tieši koncertu. Kad atkal varēšu kāpt uz skatuves, tie būs lieli svētki. Kad esmu uz skatuves, varu būt gan mežonīga, gan traka, sevi netiesāju, enerģiju laižu ļoti brīvi, mājās esmu mierīga, daudz piezemētāka. Man šķiet, ka mājas dzīvē esmu pat garlaicīga. (Smejas.)

    Protams, ikdienā pietrūkst arī pucēšanās, bet tad skaisti saģērbjos mājās un man prasa, kur es iešu. Kad braucu uz Rīgu, arī vienmēr sapucējos. Meitenēm arī patīk pucēties. Sāra pa kluso pielaiko manas kleitas, kamēr mazā māsa noskatās, kā pucējos es, un smērē visu kosmētiku, ko atrod, sev uz vaigiem. (Smejas.) Katra pucējas, kā māk. Ja meitenes redz, ka man ir pārāk daudz dekoratīvās kosmētikas, tad gan saka, ka man ir netīra seja. (Smejas.)

    Vai šajā intensīvajā ikdienas ritmā izdodas atrast laiku, lai pabūtu divatā ar vīru?

    Tikai braucot automašīnā no Rīgas, kur dodos uz vokāla nodarbībām. Reizēm paaicinām palīgā auklīti, lai gan pusotra gada laikā kopā ar Gati esam kaut kur aizbraukuši atpūsties tikai trīs reizes. Bērniem mūs vajag, vajag, lai esam ar viņiem. Protams, daudz ko varam darīt visa ģimene kopā. Man ir sapnis, ka visi varēsim aizbraukt uz kādu kafejnīcu un restorānu… Tā pietrūkst. Gribas jau tās dekorācijas reizēm nomainīt. (Smejas.)

    Jūs ar Gati piedalāties STV šovā Mīlas burbulis. Kas jūs pamudināja tajā iesaistīties?

    Tas notika spontāni. Piekritām tāpēc, ka pandēmijas dēļ dzīvojam mājās un gribējās šo laiku padarīt interesantāku. Tā mums abiem ar Gati ir tāda forša izklaide, jo ir jāpilda dažādi uzdevumi, vienam otrs jāpārsteidz, lai gan jāatzīst, ka filmēšana paņem daudz laika. Video filmējam paši un rādām tikai to, ko gribam. Tas arī bija svarīgs aspekts, ka neviens svešinieks nelaužas mūsu mājās. Šis šovs parāda, kādas ir pāra attiecības un ģimenes dzīve kovidlaikā. Tas ir interesanti, jo, kad, dzīvojot ar maziem bērniem, ieej ikdienas rutīnā, šādām lietām nemaz neatliek laika. Šovs atsvaidzina mūsu attiecības. Interesanti arī pavērot, ko dara citi pāri, tas palīdz ieraudzīt to, cik ļoti esam atšķirīgi savos uzskatos un izvēlēs.

    Kā jau minēju, Gatis pēc dabas ir ļoti mierīgs, un laikam tieši tādu cilvēku man vajag blakus, ņemot vērā, ka agrāk emocijas un temperaments man lauzās ārā pa visām vīlēm. Kādam vajadzēja mani sazemēt…

    No Gata varu daudz ko mācīties attieksmē pret dzīvi, savukārt viņam ir, ko paņemt no manis. Mēs viens otru papildinām, viens otrā ieklausāmies.

    Sadzīvojam labi, jo Gatis ir pieradis visu izrunāt. Tas man ir ļoti daudz ko iemācījis arī saistībā ar bērniem – ka konfliktus vienmēr vajag izrunāt. Protams, reizēm sanāk, ka neesmu varējusi savaldīties un paceļu balsi – lai gan tas notiek reti, tomēr pēc tam jūtos ļoti slikti. Tas liecina par to, ka man ir jāmācās būt iecietīgākai. Un bērni ir mani lielākie skolotāji.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+