Disleksija – ģēniju problēma?

Ieva Smilga
Ieva Smilga
19. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Vai zini, kas kopīgs Einšteinam, Orlando Blūmam, Henrijam Fordam un Muhamedam Ali? Viņi visi ir savas jomas izcilnieki ar kādu mazu problēmu – lasīšana ir viņu ļaunākais murgs. Un ne jau tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka dzīve viņiem piespēlējusi disleksiju. Konsultē Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece.

Dis – kas?

Daudziem no mums termins disleksija ir pavisam svešs. Pat lai to izlasītu, bija jāpalēnina lasīšanas temps. Lielākoties tāpēc, ka pie mums par šo problēmu runā maz. Tā pastāv, bet vienlaikus arī – nepastāv. Mani šī parādība ieinteresēja, lasot Haruki Murakami grāmatu 1Q84, kurā varone tikai ar grūtībām spēja uzrakstīt savu vārdu, nemaz nerunājot par lasīšanu, bet vienlaikus viņa bija ļoti gudra un talantīga stāstniece. Devos šķetināt, kas īsti ir disleksija.

Burti, kuru nav

Sāksim ar to, ka disleksija nav slimība, ar to nevar inficēties un to nav iespējams ārstēt ar zālēm; to pārmanto no vecākiem. Disleksija nav arī psiholoģiska problēma, kas būtu saistīta ar psiholoģiskām traumām, pārdzīvojumiem vai nelabvēlīgiem apstākļiem. Tātad to nespēj novērst neviens pasaules psihologs vai psihoterapeits.

Disleksija ir specifisks mācīšanās traucējums, kura galvenā iezīme ir fonemātiskās uztveres traucējumi, – tas nozīmē, ka cilvēka smadzenes pietiekami labi nenošķir valodas skaņas, tāpēc ir grūti gan lasīt, gan rakstīt.

Cilvēks ar disleksiju saprot vārdu galdiņš, bet smadzenes nespēj pietiekami ātri saprast, kādas skaņas to veido. Vislielākās grūtības sagādā skaņas, kas veidojas degunā, piemēram, n un m, kā arī patskaņu noteikšana, jo tie mutē veidojas bez barjeras. Smagas disleksijas gadījumā cilvēki pat mēdz rakstīt tikai līdzskaņus, jo patskanis šķiet kā pielikums līdzskanim, tāpēc to nav iespējams nošķirt. Un, ja cilvēks nevar nošķirt kādu skaņu, viņš to nevar uzrakstīt. Tā ir ļoti tipiska disleksijas pazīme – cilvēks rakstot izlaiž burtus, jo patiesībā nemaz nezina, ka burti tur ir. Interesantākais ir tas, ka pārējās prāta spējas disleksijas skartajiem ir normālas un nereti par augstākas nekā vienaudžiem, tikai lasīšana un līdz ar to arī rakstīšana ir netipiski sliktā līmenī.

Kāpēc tā?

Cilvēkiem ar disleksiju smadzenes apstrādā informāciju nedaudz citādi, un ceļš, kas nepieciešams, lai izlasīto burtu izprastu, ir daudz garāks nekā vidējam lasītājam. Mēs ieraugām zināmu vārdu, piemēram, varavīksne, un spējam to atsaukt atmiņā sekundes simtdaļās. Jau paskatoties vien, mēs nofiksējam vārda galotni, piedēkļus vai priedēkļus, lai saprastu, kādā formā šis vārds tālāk jāsaista ar pārējo tekstu. Cilvēks ar disleksiju šo pašu vārdu redz vienkārši kā burtus vai burtu secību, kas viņam tagad ir jāizlasa. Par lielisku piemēru var kalpot akadēmiskais termins burtciparzīmju kopa – nupat to lasot, jūs taču kaut nedaudz samazinājāt savu lasīšanas tempu? Cilvēkiem ar disleksiju šādas burtciparzīmju kopas jāpārvar nemitīgi. Bet, redziet, otro reizi izlasīt jau bija daudz vieglāk – lasīšanas temps pat nebija jāsamazina, jo smadzenes jau reiz šo burtu virkni ir atkodējušas. Taču cilvēkam ar disleksiju šis vārds joprojām būtu svešs un viņš to lasītu kā pirmo reizi. Viņi vārdu nevis atsauc no atmiņas, bet katru reizi lasa kā jaunu.

Parasti bērns ieliek vārdu ilgtermiņa atmiņā pēc aptuveni 3–4 izlasīšanas reizēm. Bērnam ar disleksiju nepieciešamas vairāk nekā 10 reizes.

Visiem disleksija gan neizpaužas vienādi. Citam var būt grūtības tikai ar dažiem burtiem, bet kāds cīnās ar visu alfabētu. Disleksija visbiežāk parādās bērnībā, bet tā var manifestēties arī vēlākos dzīves posmos. Smagas disleksijas gadījumā tā kļūst manāma jau agrā bērnībā, un lielas problēmas sagādās arī pavisam vienkārši un īsi vārdi. Vāja vai vidēji smaga disleksija var parādīties tikai tad, kad jāsaskaras ar sarežģītākiem tekstiem un lielākiem teksta apjomiem. Disleksija var būt arī pavisam viegla, piemēram, cilvēks nevar atcerēties dažu vārdu pareizrakstību un, lai cik reižu būtu to uzrakstījis, vienmēr uzrakstīs nepareizi. Piemēram, cilvēks vienmēr kļūdās vārdos plecs, finanšu un trešdiena – viņš vienkārši nejūt šos vārdus, tie nesaglabājas viņa atmiņā, un šādi melnie punkti mēdz būt daudziem no mums.

Disleksija vai grūta galva?

Bieži vien disleksiju maldīgi uzskata par bērna paviršību vai nevēlēšanos pietiekami centīgi strādāt. Disleksijas galvenā pazīme – lai kā bērns censtos, viņam ir ļoti grūti iemācīties burtus un sasaistīt tos kopā vienā vārdā. Ja bērnam, kam pašam sagādā grūtības izlasīt tekstu, to izlasa priekšā un viņš par to var jēgpilni izteikties un atbildēt uz jautājumiem, tad viņam nav grūta galva, bet tiešām disleksija. Savukārt, ja arī pēc teksta izlasīšanas priekšā ir grūti izdomāt pareizas atbildes uz jautājumiem un grūtības sagādā izteikšanās par lasīto, tad pie vainas drīzāk ir zemāks vispārējais intelekta līmenis, nevis disleksija.

Disleksija ir jānosaka pēc iespējas ātrāk, lai efektīvāk palīdzētu jaunajam cilvēkam. To izārstēt gan nav iespējams, bet ar cītīgu darbu un dažādiem gadžetiem situāciju ir iespējams uzlabot. Disleksiju pirmie var pamanīt skolotāji, ja bērns vai pusaudzis lasot kļūdās katrā vārdā. Tad tā nav vis neuzcītība, bet gan smaga disleksija. Tā kā pie mums par to daudz nerunā, vecāki un skolotāji visbiežāk uzskata, ka bērns vienkārši nav pietiekami cītīgi mācījies lasīt vai nav pietiekami gudrs. Pacenties vairāk, koncentrējies vairāk – frāzes, kuras saglabājušās no padomju laikiem, ar kurām ārstēja bērnus tad, ja neveicās mācībās. Bērnus ar disleksiju šādas frāzes var iedzīt milzīgā stresā un dusmās, jo, lai cik cītīgi viņš mācītos, lasīšanas prasmju uzlabošana prasa ārkārtīgi lielu piepūli.

Kā palīdzēt?

Disleksija nav mirstamā kaite, un, lai arī to nevar izārstēt, to iespējams mazināt un ar dažādu gadžetu palīdzību kompensēt to, ko atņēmusi daba. Ļoti labi palīgi ir audiogrāmatas un dators – rakstīšana ar datoru ir daudz vieglāka nekā ar roku (to pieskaita pie zemāka līmeņa kognitīvajām prasmēm). Bieži vien cilvēki nezina, kā īsti ir jāraksta vārds, bet atceras, kā jāspiež taustiņi, lai vārds būtu pareizs, proti, cilvēks atceras nevis pareizrakstību, bet roku kustības, kad tās slīd pāri datora klaviatūrai. Slodze no smadzenēm tiek pārlikta uz pirkstiem, un cilvēks vairāk var koncentrēties uz teksta jēgu, nevis pašu rakstīšanu.

Audiogrāmatas palīdz ātrāk uzņemt informāciju, nekā tas notiek lasot, tāpēc ir svarīgi, lai skolēnam ar disleksiju nodrošinātu mācību audiogrāmatas. Tā kā cilvēks nespēj ieraudzīt vārdus, bet redz tikai burtu virknes, viņš arī nespēj tekstā atrast atslēgas vārdus un nepieciešamās rindkopas, kas ir svarīgi mācību procesā. Bez audiogrāmatām samazinās pieeja informācijai, jo, lai kā jaunietis trenētos lasīt, viņš neizbēgami lasīs lēnāk nekā vienaudži. 

Ļoti svarīgi ir saņemt atbalstu arī mājās – vecākiem ir jālasa priekšā bērnam, jāpalīdz viņam uzrakstīt, diktēt. Būt pacietīgiem, nevis kaunināt un nicināt, bet palīdzēt – disleksija prasa pacietību un sapratni. Cilvēks var uztrenēties lasīt labāk, ja to dara daudz, intensīvi un bieži, – smadzenes nemitīgi jātur tonusā. Pētījumos pierādīts, ka bērnam disleksiju iespējams mazināt 2–3 gadu laikā, ja viņš kāda pavadībā lasa vismaz 40 minūtes dienā. Vārdus vajag atkārtot pareizi, bet to ir vieglāk izdarīt, ja blakus ir kāds, kas lasīšanu pieskata.

Lielās bildes cilvēki

Disleksija ir vienādi izplatīta visos intelekta līmeņos – tas, ka cilvēkam ir šis traucējums, nenozīmē nedz to, ka viņš ir ģēnijs, nedz arī to, ka viņš ir stulbs. Pētījumos gan apstiprināts, ka ir nozares, kurās cilvēkiem ar disleksiju veicas labāk nekā citiem, piemēram, astrofizikā. To pierāda arī pārsteidzošs fakts, ka 50% NASA darbinieku ir konstatēta disleksija. Disleksijas izpētes procesā atklāts, ka tie, kuri sastapušies ar šo smadzeņu traucējumu, spēj ļoti labi saskatīt vizuālas sakritības tur, kur citi tās neredz, – bieži vien viņu vizuālā analīze ir daudz labāka nekā vienaudžiem.

Cilvēkiem ar disleksiju vājā vieta ir detaļas, bet lielo bildi viņi nereti spēj saskatīt daudz labāk par citiem.

Lai arī sistēma salauž daudzus disleksijas piemeklētos – ar skarbāku attieksmi un iedzīšanu kompleksos –, ir daudz cilvēku, kuriem pat ar visu slikto lasītprasmi izdevies pierādīt sevi augstākajā līmenī. Daudziem veiksmīgiem uzņēmējiem ir disleksija, piemēram, kompānijas Virgin dibinātājam Ričardam Brensonam, Henrijam Fordam vai Hewlett&Packard līdzdibinātājam Viljamam Hjūletam. Iespējams, nozīme ir arī tam, ka cilvēki ar disleksiju dzīves laikā vairāk nekā citi iemācās pacietību un saprot, ka ar grūtu un smagu darbu var panākt lielu efektu. Tas palīdz ne tikai ikdienā, bet arī biznesā. Disleksija nereti padara cilvēkus stiprākus gan garā, gan raksturā. Par piemēru kalpo rakstnieki, kam bijusi disleksija, piemēram, Agata Kristi un Frānsiss Skots Ficdžeralds, – lai arī grūtības sagādāja tekstu uzrakstīt gramatiski pareizi, viņiem bija brīnišķīga iztēle, bagāta valoda un precīzs izteikšanās veids, kurus disleksija nespēj ietekmēt.

Disleksija ikdienā

Ir jau jauki fantazēt par lielo bildi un NASA zinātniekiem, bet kā disleksija izpaužas parastam Latvijas skolēnam reālā ikdienā? Latvijas skolās nav pieejamas mācību audiogrāmatas vai diktofoni, kas atvieglotu informācijas pierakstīšanas procesu. Lai arī disleksiju iespējams samazināt, to novērst pavisam nav iespējams – tas nozīmē, ka jaunietis spēs izlasīt vai pierakstīt daudz mazāk informācijas nekā vienaudži. Ja mājās negaida saprotoši vecāki, kas lasa priekšā un atsevišķos gadījumos palīdz arī pierakstīt, jaunietim, visticamāk, mācībās veiksies sliktāk nekā pārējiem. Ārzemēs par disleksiju runā daudz, sabiedrība tiek informēta par to, ka līdzās ir cilvēki, kam lasīšana neveicas tik viegli un dabiski kā citiem, diemžēl Latvijā par šo problēmu biežāk izvēlas klusēt. Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece uzskata, ka Latvija drīzāk baidās no disleksijas nekā meklē veidus, kā palīdzēt bērniem veiksmīgāk ar to sadzīvot. Kopš 2008. gada formāli pie mums disleksija noteikta 104 cilvēkiem. Šis mazais skaitlis parāda vai nu to, ka mums ir ļoti paveicies un cilvēki pie mums ļoti reti sastopas ar šo problēmu, vai arī to, ka disleksija pie mums valsts līmenī tiek ignorēta. Starptautiskos pētījumos gan secināts, ka katrā valstī vismaz 5–10% iedzīvotāju ir vidēji smaga disleksija.

Disleksijas rašanās

Lai arī disleksija ir pastāvējusi, kopš cilvēki izdomāja rakstību, tās izpēte sākās 19. gadsimta beigās, kad vācu neirologs Ādolfs Kusmauls pamanīja, ka daži viņa pacienti nespēj precīzi izlasīt vārdus vai jauc tos ar citiem. Lai paskaidrotu šo paradoksu, viņš ieviesa terminu vārdu aklums. Apzīmējumu disleksija 1887. gadā pirmo reizi lietoja vācu optometrists Rūdolfs Berlins, izmatojot grieķu vārdu dyslexia, kas burtiskā tulkojumā nozīmē grūtības ar vārdiem. Līdz pat 1925. gadam uzskatīja, ka disleksija rodas acīs un to izraisa vizuālās apstrādes trūkumi. No tā arī radies mīts, ka cilvēki, kam ir disleksija, burtus redz apgrieztā veidā. Vēl līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem ārsti uzskatīja, ka disleksija ir medicīniska problēma, un nesekmīgi to centās risināt ar dažādiem medikamentiem. Tikai septiņdesmitajos gados medicīna atzina – disleksija nav slimība, tāpēc to nevar ārstēt ar zālēm, bet tikai un vienīgi ar pedagoģiskām metodēm.

Disleksijas pazīmes:

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+