Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā mūsdienās ir mainījies vecvecāku statuss un vieta ģimenē?
Pirmkārt, ir mainījusies ekonomiskā situācija. Pirms simts gadiem ģimenes bija spiestas dzīvot zem viena jumta, jo to noteica agrārā kultūra; līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos noticis ļoti daudz pārmaiņu. Pēc Otrā pasaules kara lielākajā daļā Rietumu pasaules sievietes sāka strādāt, viņas vēlējās kļūt neatkarīgākas. Pagājušā gadsimta 60.–70. gados ASV notika seksuālā revolūcija, kad arvien vairāk sāka runāt par to, ka svarīga ir arī indivīda laime, sākās laulību šķiršanas vilnis. Tas mainīja tradicionālās ģimenes struktūru. Šobrīd dzimst mazāk bērnu, cilvēki dzīvo ilgāk, vecvecāki ilgāk strādā. Agrāk vecvecāki daudzās ģimenēs rūpējās par mazbērniem, lai pieaugušie varētu pelnīt naudu, tagad daudzi vecāki algo auklītes vai viņu atvases iet dārziņā – vecvecāki vairs nav galvenie bērnu pieskatītāji.
Baltās māmuliņas ar lakatiņiem galvā un siltiem pīrādziņiem uz galda ir skaists stereotips, bet mūsdienās tas vairāk atbilst vecvecmāmiņas tēlam un arī ne visās ģimenēs.
Agrāk sludināja, ka galvenā joma, kurā sieviete var pilnveidoties, sevi īstenot un apliecināt, ir bērni un ģimene, tagad daudzas sievietes pēc tam, kad ir izaudzinājušas bērnus, pievēršas karjerai un pašizaugsmei, nesteidzoties kļūt par omītēm. To pašu var teikt arī par vīriešiem. Jāņem vērā arī tas, ka pēdējo desmit gadu laikā ļoti daudzi ir pārcēlušies uz dzīvi ārpus Latvijas. Daudzas ģimenes dzīvo attālināti un šķirti vai ar citas kultūras partneri, arī tas ietekmē, kā veidojas savstarpējās attiecības ģimenē.
Vai vecvecākiem arī ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie jaunās lomas? Ne visi ir gatavi, ka pēkšņi viņus sāk saukt par omīti un opīti…
Kad piedzimst bērns, ne tikai vecākiem ir jāpieņem savs jaunais statuss, tieši tas pats notiek arī ar vecvecākiem. Tas nenozīmē, ka esi kļuvis vecs, bet pavisam noteikti vairs neesi gluži jauns cilvēks. Katrā ziņā tagad tev ir mazbērns. Ja sievietei vai vīrietim piemīt pašcieņa, tad pilnīgi mierīgi pieņems, ka viņu tagad sauc par omīti vai opīti (par vecmāmiņu vai vectētiņu). Ja vecmāmiņu sauc vārdā, vai tad viņa var izlikties, ka nav vecmāmiņa? Jā, iespējams, tieši sievietes vairāk raizējas par šo apzīmējumu. Uz vīriešiem tas varbūt mazāk attiecas, jo nereti tiek uzskatīts, ka vīrieti sirmums izdaiļo. Vīrietis 50 gadu vecumā var būt ne tikai vectētiņš, bet arī jaunais tētis.
Ja runājam par tagadējiem vectētiņiem, viņi kļuva par tēviem laikā, kad vīrietis bērna audzināšanā vairāk bija malā stāvētājs. Tagad viņam ir jābūt mīlīgam opītim, taču viņš vispār nesaprot, ko iesākt ar mazu bērnu, jo arī pats ar saviem bērniem īsti nezināja, ko darīt, tādēļ viņam jādod vairāk laika, lai pierastu pie jaunās lomas.
Svarīgi, lai ģimenes sievietes nenomāc vīrieti, lai arī vectētiņam ļauj paauklēt mazuli. Tas nekas, ka viņš neturēs mazo pēc hendlinga principiem.
Ja bērniņu paņems rokās ar mīlestību, maigi, bez straujām kustībām, viss būs kārtībā. Bet, ja par to ļoti satrauksies, tas gan bērnam var radīt trauksmi. Nav vienas pareizās metodes, kā aprūpēt bērnu. Tādēļ gribu aicināt jaunās mammas mazdrusciņ atslābt un ļaut vecvecākiem iesaistīties. Viņi negrib nodarīt pāri savam mazbērnam. Vecvecāku nolūks ir dot labāko, ko spēj, un viņi to darīs tā, kā prot. Tas nekas, ka atšķiras no vecākiem. Protams, ja šis veids ir pavisam aplams, tad gan vecākiem tas ir jānorāda.
Bet vai ir normāli, ja vecvecāki nemaz negrib aktīvi iesaistīties mazbērnu auklēšanā?
Ja jaunie vecāki uzskata, ka auklēt mazbērnu ir vecvecāku pienākums, svarīgi paturēt prātā, ka vecāki radīja bērnu, lai paši viņu arī audzinātu. Mums piedzima bērns, tātad mēs esam atbildīgi par to, kā viņš augs. Ir brīnišķīgi, ja ir šī paplašinātā ģimene – vecvecāki, kas iesaistās un atbalsta –, taču tas nenozīmē, ka tagad tas ir viņu pienākums un vecvecākiem vienmēr ir jābūt pieejamiem.
Nevajadzētu iztēloties, ka jūsu bērns ir pasaules centrā arī visiem pārējiem ģimenes locekļiem. Ir jāspēj pieņemt to, ka vecvecāki var būt noslogoti un tādēļ neiesaistīsies.
Viņi, iespējams, nav tik ieinteresēti mazbērna auklēšanā, jo viņiem ir pašiem sava dzīve, savas intereses, rūpes un raizes. Var būt pietiekami daudz iemeslu, kuru dēļ vecvecāki var neiesaistīties, tādēļ būtu ieteicams šī lietas izrunāt ar saviem un vīra vecākiem jau pirms bērna piedzimšanas. Pārrunāt savas gaidas un pajautāt, kā jūs iztēlojaties sevi vecvecāku lomā, pastāstīt, ko mēs gaidām, uz ko ceram, kas ir reāli iespējams un kas nav, lai pēc tam nebūtu jāpiedzīvo vilšanās. Visa pamatā ir savstarpēja vienošanās.
Nereti iedomājamies, ka vecvecāki ir bezmaksas aukles, kuras var izmantot jebkurā laikā un apjomā.
Jā, bezmaksas opcija, turklāt ar bezierunu paklausību. Bieži vien jaunie vecāki turpina uzvesties kā jaunieši, bet viņu vecāki kļūst par surogātvecākiem. Latvijā šāds modelis ir diezgan izplatīts – abi vecāki strādā ārzemēs, bet mazbērnus audzina vecvecāki. Var teikt, ka tas notiek ekonomisko apstākļu dēļ. Nereti šāds ģimenes modelis ir arī tad, kad bērniņš piedzimst ļoti jauniem vecākiem un vecvecāki dažreiz paši it kā adoptē mazuli. Vai arī tad, ja jaunie vecāki neuzņemas atbildīgas rūpes par savu bērnu. Dažreiz tieši vecvecāki ir tas ģimenes posms, kas var iedot bērnam stabilitāti, jo vecāki paši to nevar izdarīt (viņiem ir atkarību vai citas sociālās problēmas) un bērns pats par sevi parūpēties nevar. Protams, tas nav optimāls modelis, jo ideālā gadījumā bērnu tomēr audzina vecāki paši.
Ir arī vecvecāki, kurus var dēvēt par kompanjoniem. Viņi ir lieliski rotaļu biedri, vienmēr prieka pilni un ļoti labi draugi mazbērniem. Viņi iesaistās dažādās jautrās aktivitātēs: kopā pikojas, cep cepumus, dodas uz kino. Tas ir lieliski, taču diezgan bieži šie priekpilnie vecvecāki arī par daudz lutina mazbērnus. Vecāki ar šiem vecvecākiem jūt tādu kā iekšēju spriedzi, jo viņi neuzklausa vecākus. «Mēs darīsim tā, es taču zinu labāk, kā vajag! Ko tu jaucies mūsu darīšanās! Konfektītes taču neko sliktu bērnam neizdarīs!» Bet ir ļoti svarīgi atcerēties, ka bērna vecāki ir galvenie atbildīgie. Un, ja viņi saka, ka pirkt dārgas dāvanas nevajag un bērnam ir jāievēro noteikts dienas režīms, tad vecvecākiem tas ir jāņem vērā. Citādi, atgriežoties mājās, ikdienā, vecākiem ir grūti bērnu ielikt atpakaļ rāmjos. Iznāk tā, ka vecvecāki saņem prieka daļu, bet vecāki pēc tam cīnās ar sekām un mēģina atkal sakārtot bērna ikdienu.
Ir arī tā sauktie iesaistītie vecvecāki, kas aktīvi piedalās mazbērnu ikdienas dzīvē, un bieži vien viņi tiešām atslogo vecākus bērnu audzināšanas ziņā.
Viņi ved mazbērnus uz pulciņiem, palīdz pildīt mājasdarbus, ir daļa no bērnu ikdienas dzīves. Lielākoties šie vecvecāki dzīvo vienā mājā vai ģimenei tuvumā, jo ir liela atšķirība, vai jaunā ģimene dzīvo piecu minūšu attālumā vai citā pilsētā. Lai gan tas, ka vecvecāki atrodas tālu, ne vienmēr nosaka, ka attiecības ar mazbērniem būs retākas un ne tik tuvas. Ir arī tā sauktie attālinātie vecvecāki, kas ir distancēti ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Jā, mazbērni tur kaut kur ir, taču es ar viņiem nejūtu nekādu emocionālo saikni. Un te nav runa par attiecību biežumu, jo ir dažādi apstākļi, kādēļ satikšanās var būt retas. Emocionāli attālinātie vecvecāki bieži vien gaida, ka mazbērni viņus cienīs, mīlēs, klausīs, labi uzvedīsies – būs izaudzināti tādi, kuri ir viņiem ērti un patīkami. Var teikt, ka viņi gaida no mazbērniem jau gatavu pieauguša cilvēka uzvedību, kas turklāt akceptē vecvecāku svarīgumu un statusu, bet paši vecvecāki šajās attiecībās iegulda ļoti, ļoti maz. Priekpilnie vecvecāki dod prieku mazbērniem un arī paši gūst patiesu prieku no šīm attiecībām; attālinātie vecvecāki maz dod, bet ļoti daudz gaida pretī.
Ja ir šādas emocionāli attālinātas attiecības, vecāki var justies sāpināti vai pat apvainojušies par to, ka vecvecāki negrib iesaistīties…
Abpusēja apvainošanās nav jēgpilna, jo lūpu uzmet tikai mazi bērni. Bet sāpinājums šajā gadījumā tiešām var būt. Dažreiz jaunie vecāki paši veido šo emocionālo distanci. Ja vīrs ļoti kritizē sievas vecākus un mēģina viņus izslēgt no ģimenes dzīves, var gadīties, ka vecvecāki pret savu gribu tiek emocionāli distancēti un viņiem nemaz nav iespējas izveidot tuvas attiecības ar mazbērnu. Tīri tehniski tas nav iespējams. Un tas nemaz nenotiek tik reti. Vēl var būt, ka vecvecākiem ar saviem jau pieaugušajiem bērniem ir kādi neatrisināti konflikti, un tad tie tiek pārnesti tālāk uz mazbērniem. Nereti tas šo distanci padara vēl lielāku.
Bieži runā arī par robežām: ir pieļaujams, ka bērnam mājās ir vieni noteikumi, bet pie vecvecākiem – citi. Varbūt tomēr būtu labāk vienoties par vieniem noteikumiem?
Ja vecvecāki ar mazbērniem tiekas reti un maz iesaistās ikdienas dzīvē, piemēram, dzīvo citā valstī, tad katra satikšanās ir kā atvaļinājums. Arī mēs, pieaugušie, atvaļinājuma laikā vairāk ēdam, guļam, varam atļauties pārkāpt dažādus noteikumus. Bet, ja ar vecvecākiem tiekas regulāri, katru nedēļas nogali, un viņiem ir pietiekami liela ietekme mazbērna dzīvē, tad gan laiku pa laikam vajadzētu aprunāties, kādas šobrīd ir bērna audzināšanas kopējās vadlīnijas, kas šobrīd ir aktuāli un svarīgi bērnam.
Vecvecākam ir jāspēj nokāpt no pozīcijas, ka es zinu, kā ir labāk. Jā, vecvecāks zina, kā viņš izaudzināja pats savus bērnus, bet vecāki atbild par to, kā viņi audzinās savus.
Lēmumu pieņem vecāki – viņi ir tie, kas uzņemas atbildību par saviem bērniem. Piemēram, ja vecvecāki bērnam dod konfektes, vecāki ir tie, kas saka, ka mūsu bērnam no saldumiem bojājas zobi un viņš ir jāved pie zobārsta, tādēļ konfektes mazajam nedosim. Vecākiem pieder pēdējais vārds. Bet ir svarīgi to visu pārrunāt. Kādi noteikumi un nosacījumi būs divgadniekam, kādi – desmitgadīgam, kādi – 16 gadu vecam mazbērnam. Būtu svarīgi, lai šie noteikumi tomēr būtu līdzīgi. Ja mamma vai tētis neļauj vakarā sēdēt pie datora, svarīgi, lai pie vecvecākiem ir tādi paši noteikumi. Tas ir bērna interesēs. Protams, dažreiz vecvecāki bērnus uzpērk. «Šo mammai labāk neteiksim!» Bet tad viņi konkurē ar vecākiem – par to, kurš būs labāks, kuru vairāk mīlēs. Un tas nepavisam nav labi. Dažreiz vecvecāki par mazbērna mīlestību konkurē arī savstarpēji, aizmirstot, ka šajās sacensībās viņi kaitē bērnam. Bērns ļoti ātri iemācīsies manipulēt un no ikviena dabūs to, ko grib, tikai dažādos veidos. Svarīgi, lai vecvecāki apzinās savu vietu. Ja vecvecāki saka, ka viņi labāk zina, kā audzināt bērnu, tas grauj vecāku autoritāti, bet ir svarīgi, lai bērns justu, ka vecvecāki uzskata viņa vecākus par autoritāti.
Kā jaunajiem vecākiem noteikt šīs robežas, lai neizprovocētu strīdu?
Galvenais, lai saruna notiek mierīgā gaisotnē. Ja jaunie vecāki paši sāk strīdu, kritizējot vecvecāku pieeju, tādējādi mēģinot noteikt robežas, tas neko neatrisinās. Vecvecākiem var teikt: «Paldies, mamma un tēti, par jūsu ieteikumiem! Paldies par to, ka jūs rūpējaties, lai bērnam būtu labi! Bet šobrīd ir mūsu laiks audzināt bērnu, uzticieties mums, mēs darīsim labāko, ko varēsim, lai viņu izaudzinātu tikpat foršu, kādi esam mēs. Un, ja mums vajadzēs, mēs lūgsim jūsu palīdzību. Bet tagad mēs pieņemsim paši savu lēmumu.» Svarīgi to teikt ar cieņu pret saviem vecākiem, no sirds, nevis ar agresiju. Un atslēgas vārds šeit ir – uzticieties mums, šis ir mūsu laiks!
Kādi ir ieguvumi, ja vecvecākiem ir emocionāli siltas attiecības ar mazbērniem? Ko vecvecāki var mazbērniem dot?
Vecvecāki tiešām var iedot saviem pieaugušajiem bērniem atslodzi, reizēm palaist vecākus brīvsolī un pieskatīt mazbērnus, paliekot ar viņiem mājās. Vai paņemt mazbērnus pie sevis – tā bērni ne tikai var apgūt dažādas attiecību pieredzes, bet arī iepazīt atšķirīgu vidi.
Bieži vien vecvecākiem ir vairāk pacietības un arī vairāk laika, lai nodarbotos ar vienkāršām lietām – kopā cept kārumus, pazīmēt, uzspēlēt kādu galda spēli, palasīt grāmatu utt.
Piemēram, es kopā ar mazmeitām, kad viņas ciemojas pie manis, no smalkām krūzītēm dzeru tēju, un mēs runājamies par dzīvi. Tas ir mūsu īpašais rituāls. Vecvecāki kopā ar mazbērniem var iet sēņot vai nodoties rokdarbiem. Nav jāizgudro nemitīgas atrakcijas… Kad mazbērni ir pie vecvecākiem, viņi pilnīgi mierīgi var darīt savas ikdienas lietas, jo bērni mācās novērojot: kā vecmāmiņa tīra māju, gatavo ēst, darbojas pa dārzu, ada vai atpūšas un lasa grāmatu. Mazbērni mācās, kā notiek dzīvē. Vēl vecvecāki kopā ar mazbērniem kaut kur var aiziet – tur, kur vecāki viņus neved. Kaut vai pabraukāties ar trolejbusu, ieiet muzejā vai aiziet uz vietējo tirdziņu.
Kad bērni jau ir paaugušies, vecvecāki var stāstīt, kāda bija dzīve viņu bērnībā, kāda bija dzīve senajos laikos… Nevajadzētu gan pārāk aizrauties, jo bērnam ir samērā zema uzmanības noturība. Vecvecāki ir tie, kas nodod mazbērniem kultūras vērtības. Viņi var izstāstīt, piemēram, kāpēc ir jāsaudzē daba, kāpēc jābūt pieklājīgam, kas ir dzīvība un ka tai sāp, kā mēs cienām viens otru. Tās ir ikdienišķas lietas, ko vecvecāki var darīt kopā ar mazbērniem, tomēr visu laiku paturot prātā, ka bērnu galvenie audzinātāji ir vecāki, piedomājot pie tā, lai viņi cienītu vecāku noteiktās robežas. Un pats svarīgākais – lai bērns šajās attiecībās justos labi.
