• Šobrīd

    weather img

    Rīga +8°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Diāna Zande: Ar vecāku labajiem nodomiem tiek bruģēts bērnu ceļš uz elli!

    Ģimene
    Ērika Bērziņa
    Ērika Bērziņa
    14. aprīlis, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Vai patiešām mammas mīlestības var būt par daudz? Un vecāku rūpes un gādīgums var traucēt bērnam attīstīties, iepazīt dzīvi un pilnvērtīgi dzīvot? Par bērna hiperaprūpi un tās sekām stāsta psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande.

    Ko vispār nozīmē jēdziens hiperaprūpe?

    – Tā ir pārmērīga gādība, fiziskā un emocionālā aprūpe, aizbildniecība, vēlme pasargāt savu bērnu no sāpēm, ciešanām, neizdošanās, nelaimīguma, sliktas pieredzes. Tā ir milzīga vēlme darīt labu. Hiperaprūpe var izpausties kā pārmērīga tuvība it kā emocionālā siltumā, pārmērīgās raizēs, bet arī pārmērīgā kontrolēšanā. Kā saprast, kurā brīdī šī pārmērība sākas? Tas ir tad, kad vecāku aprūpe neatbilst bērna vecumam, spējām un situācijai. Ja vecāki uzvedas tā, it kā bērns joprojām būtu maziņš… arī tad, kad viņam ir jau 30 gadu. Jā, vecāki savu bērnu mīl visa mūža garumā. Mīlestībai nav vecuma robežu, bet, bērnam pieaugot, attiecības un arī robežas mainās!

    Kā saprast, vai aprūpe ir bērna vecumam un attīstībai atbilstoša?

    – Bieži vien vecākiem pašiem ir grūti to ieraudzīt. Bet, iespējams, kāds pasaka, ka mamma par daudz rūpējas un raizējas par savu bērnu. Es ļoti ieteiktu vecākiem, ja viņiem kāds ko tādu ir teicis vai, ja tas notiek regulāri, ņemt to vērā un padomāt – varbūt mēs patiešām kaut kur pārspīlējam, bet neredzam to.

    Hiperaprūpe bieži vien rodas pēc traumējošas pieredzes, ja ir pazaudēts bērniņš, bijuši spontānie aborti, iepriekšējais bērns piedzimis slims, bijušas grūtības ieņemt mazuli, tad bērna vērtība tiek pacelta neadekvātos augstumos.

    Jā, bērns ir vērtīgs, bet tas nenozīmē, ka viņam ir nepieciešama pāraprūpe. Viņš ir brīnums… Brīnums parastais!

    – Bet tas taču tiek darīts aiz lielas mīlestības, ar labiem nodomiem!

    – Jā, ir teiciens, ka mātes mīlestība ir akla. Bet tai būtu jābūt redzīgai. Tas nozīmē, ka mamma redz, kas bērnam vajadzīgs, šaubās par to, ko dara, apstrīd sevi, domā, vai tas, kas derēja pirms kāda laika, bērnam der arī šobrīd, apzināti audzina savu bērnu, pieļaujot, ka var arī kļūdīties, nevis mīl un dara visu to labāko… Ar vecāku labajiem nodomiem tiek bruģēts bērnu ceļš uz elli! Hiperaprūpe ir viena no tām lietām, kur vecāki ar vislabākajiem nodomiem, audzinot savu bērnu, rada viņam ļoti daudz grūtību. Tāpēc mammām, arī tētiem un omītēm, ir jābūt redzīgiem savā mīlestībā.

    – Bet mazam bērnam taču ir vajadzīga palīdzība, vismaz pirmajos dzīves gados…

    – Jā, mazam bērnam jāpalīdz saģērbties, paēst, bet vai divgadnieks ir jābaro ar karotīti? Viņš taču pats jau prot paēst! Mammai tā ir ērtāk un ātrāk – bērnu pabarot, nevis skatīties, kā viņš piecūko virtuvi. Īstermiņa mērķis ir sasniegts – bērns ir paēdis un virtuve tīra. Bet, skatoties ilgtermiņā, bērns neiemācās lietas, ko viņš pats jau varētu darīt šajā vecumā. Vai pirmklasnieka soma jānes mammai vai omītei? Bērns iet skolā, viņš pats var panest savu somu. Var! Un principā arī grib. Viņš grib būt lepns, ka ir skolnieks.

    Bet omīte vai mamma noņem bērnam somu no pleciem un nes viņa vietā. Un vēlāk sūdzas, redz, kādi mums tie vīrieši, neko negrib darīt!

    Mamma dēlam noņem no pleciem mazās grūtībiņas un tā traucē savam bērnam vēlāk tikt galā ar lielajām dzīves grūtībām. Tāds sīkums. Mamma taču grib, lai bērnam būtu labāk… Ja bērns ar kaut kādām lietām jau tiek galā pats, tad viņam tas ir jāļauj!

    – Un kā ar emocionālo pāraprūpi? Kā tā izpaužas?

    – Ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē tagad ir modē tā sauktie helikoptera vecāki. Viņi nemitīgi ir bērna tuvumā, pa rokai, pāri viņam. Vecāki kļūst par lūriķiem, viņi izspiego savu bērnu, jo viņiem šķiet, ka visu laiku jābūt kopā ar bērnu, ka tik kaut ko nepalaistu garām… Vecāki ļoti cenšas izveidot drošu piesaisti, tāpēc arī ir šī pāraprūpe. Mīlestība kā žņaugšana, mīļošana, nemitīga klēpī turēšana, kopā gulēšana līdz skolas vecumam, zīdīšana līdz triju gadu vecumam (bērnam tā nav vajadzīga, tā ir vajadzīgs mammai!). To, ko gribēju dabūt no savas mammas, tagad ņemu no sava bērna! Lai gan ir sajūta, ka dodu, bet patiesībā – ņemu!

    – Tas nozīmē, ka vēlme ļoti rūpēties par bērnu saistīta vecāku pašu bērnības pieredzi?

    – Kā būt par vecākiem, visbiežāk mācāmies savā ģimenē. Šis audzināšanas modelis ir tik pazīstams, ka bieži vien to pat neapzināmies. Pat, ja darām it kā atšķirīgi, bieži nododam to pašu principu. Ja vecāks savā bērnībā ir saņēmis neadekvāti maz vecāku rūpju, tad tipiski ir divi varianti – vai nu viņš līdzīgi audzinās savus bērnus (neveidojot sirsnīgas attiecības, par maz rūpējoties), vai savam bērnam mīlestību un rūpes iedos ar uzviju. Tā var ielēkt otrā grāvī, nevis izkāpt no grāvja un palikt uz ceļa, būt redzīgiem. Tā bieži vien ir problēma arī ļoti jaukiem, sirsnīgiem, foršiem vecākiem, kas cenšas būt daudz labāki, nekā bija viņu vecāki. Pārāk labi ir tas pats kā pārāk nelabi! Grāvis ir un paliek grāvis – vienalga, vai tajā aug nātres vai maijpuķītes. Svarīgi ir atrast veselīgo vidusceļu. Jā, mani vecāki man nebija emocionāli pieejami, bet kā es varu būt vairāk pieejams savam bērnam, kas ir tas, ko varu iedot labāk (pietiekami daudz), nevis par daudz!

    – Kādi ir tie vecāki, kas iekrituši hiperaprūpes grāvī?

    – Ja mamma pati tikusi hiperaprūpēta, tad viņa ir iemācījusies baidīties, viņā ir liela iekšējā trauksme un, nemitīgi uztraucoties par savu bērnu, mamma savu trauksmi nodod bērnam. Viņa vēlas sniegt bērnam drošību, bet iedot pretējo… Bērns sāk uztvert pasauli kā briesmīgi nedrošu vietu.

    Vecāki biedē bērnus ar dzīves notikumiem (lai gan reālās briesmas, visticamāk, ir minimālas) un neļauj gūt dzīves pieredzi. Piemēram, neņem nazi, sagriezīsies! Kā tad lai iemācās rīkoties ar nazi? Ja bērns būs pasargāts no naža un nezinās, ka ar to var sagriezties… Spēks aug, bet, ja prasmju nav, tad ar nazi patiešām var notikt bīstamas lietas. Ja divgadnieks grib griezt ar nazi, tas ir īstais laiks iedot sviesta nazi, lai mazais kapā olu. Īstais laiks mācīties, kā apieties ar bīstamām lietām! Kā ir kāpt pa kāpnēm, nevis baidīties nokrist, kā tikt galā ar sliktu cilvēku, kas pienāk uz ielas klāt un sola konfektes. Mācīt, kā uzvesties bīstamās situācijās! Mācīt dzīvot, nevis sargāt no dzīves! Ja bērns visu laiku tiek pasargāts, viņš neiemācās uzņemties risku…

    Hiperaprūpējoša mamma nereti izturas kā ļoti kompetenta, kas iespējams, slēpj pašas mammas nedrošību. Viņa cenšas visu darīt pareizi un tiecas izaudzināt perfektu bērnu.

    Un te uzplaukst vēlme visu pārraudzīt, kontrolēt, izveidot ideālas attiecības ar bērnu utt. Bieži vien šīs mamma ir kā pārņemta ar mātes lomu. Mūsu sabiedrībā, kur mātes loma vēl joprojām tiek glorificēta (un tajā pašā laikā ne vienmēr reāli novērtēta), pāraprūpe nereti tiek uzskatīta par labāko, ko māte var dot savam bērnam. Viņa taču visu laiku rūpējas par bērnu! Kā var mīlēt par daudz? Diemžēl, var. Arī labā var būt par daudz, un tad tas var kļūt kaitīgi un nevis palīdzēt bērnam, bet traucēt izaugt spējīgam dzīvot pašam savu dzīvi.

    – Bet kad jāsāk bērnu laist vaļā un ļaut viņam piedzīvot dzīvi, gūt pirmos punus?

    – Vieni uzdevumi bērnam jāapgūst gada vecumā, bet pavisam citi – piecos vai 15 gados, jo sociālās vides prasības un arī bērna varēšana ir cita. Līdz pusotra gada vecumam bērns gūst drošības izjūtu un mācās uzticēties, paļauties uz pieaugušo. Mazulim vajag vecāku aprūpi, tuvību, mīļumu, fizisko un emocionālo kontaktu, mammu – sunīti, kas visu laiku skrien pakaļ un ir gatava palikt apakšā spilventiņu. Šajā vecumā mammas klātbūtne un gandrīz nemitīgas rūpes ir bērnam nepieciešamas, lai viņš varētu veselīgi attīstīties.

    Apmēram no pusotra līdz triju gadu vecumam sākas nākamais attīstības posms, kad bērns jau ir nostājies pats uz savām kājām un apgūst autonomiju. Viņš grib kļūt patstāvīgāks, neatkarīgāks no mammas, un tas ir lieliski. Ja viņam ļauj iet un nākt, uzkāpt un nokāpt, teikt Nē!, pašam ģērbties, ēst, pašam cīnīties ar sevi, ar mammu, mācīties robežas, ja viņam ļauj gūt pieredzi un piedzīvot mazos puniņus, tad bērnā attīstās autonomija – izjūta par sevi kā par neatkarīgu personu, nevis kā personu, kas saplūdusi ar māti. Bet, ja mamma turpina pret bērnu izturēties kā pret zīdaini, tad viņā attīstās šaubas par savām spējām un varēšanu.

    Mammai ir jābūt kā benzīntankam, kas ir gatavs dot, bet neskrien vairs pakaļ kā sunītis, ļaujot bērnam piedzīvot pasauli un esot klāt, kad vajag palīdzību.

    Tas var būt ļoti grūti mammai, jo viņa no bērna ir saņēmusi tik lielu tuvību, kādu, iespējams, nekad ne no viena cita nav dabūjusi… Bet ir jāseko līdzi bērna vajadzībām! Bērnam pieaugot, mamma var mazliet atkāpties un palīdzēt arī viņam attālināties. Protams, tas nenozīmē, ka bērns tiek grūsts prom! Mamma palīdz bērnam doties pasaulē, piedzīvot to, un tad mammai pašai ir brīvas rokas piedzīvot savu dzīvi, doties uz darbu un strādāt, nevis tikai raizēties, kas notiek ar bērnu. Arī benzīntankā iebrauc benzīna uzpildes mašīnas, pats no sevis tas neuzpildās. Ja mamma visu dod tikai bērnam, tad – kas notiek ar viņu pašu? Svarīgi ir uzdot sev jautājumu – vai tas, ko es daru, ir bērna interesēs vai manās? Ja es zvanu savam pirmklasniekam piecreiz dienā, lai pārbaudītu, kur viņš ir un ko dara, vai to vajag man vai bērnam?

    – Bet tas taču ir mans bērns, un man gribas bērnam dot visu to labāko!

    – Tas nozīmē, ka bērns bez piepūles saņem pārmērīgi daudz, un tā mēs izaudzinām dievu. Un, kad šis mazais dievs nokļūst sabiedrībā, tad apjēdz, ka nav vienīgais – bērnudārzā vai skolā ir vēl 20 tādi paši dievi. Mamma ir devusi viņam visu to labāko, un bērnam šķiet, ka arī dzīve visu dos. Bet tāpat vien dzīve neko nedod! Bērnam nevajag visu iedot vienkārši tāpat, tā viņš negūst pieredzi – kā tas ir papūlēties, pacīnīties, lai kaut ko iegūtu. Protams, nevajag krist arī otrā grāvī, bērnam visu liedzot. Jāpatur prātā, ka pārāk labi ir nelabi!

    Vēl viens klupšanas akmens ir nemitīgās uzslavas – kā tu visu vari, kā tu spēj. Un tad skolā izrādās, ka ne viņš vienīgais spēj.

    Bērna pašvērtējums sāk kristies, viņš sāk justies ļoti slikti, jo domāja, ka ir vislabākais, visforšākais, visgudrākais pasaulē. Bērnam ir vajadzīgas robežas. Hiperaprūpes gadījumā šīs robežas ir vai nu pārāk kontrolējošas, vai ļoti izplūdušas, nav veselīgā vidusceļa. Vecāki jau to nedara ar ļaunu nolūku, bet viņi ir apjukuši un nesaprot, ka robežas un skaidri noteikumi ir vajadzīgi, jo sniedz drošības izjūtu. Vēl nedrīkst aizmirst, ka robežas mainās un paplašinās, bērnam pieaugot.

    – Kādas var būt hiperaprūpes sekas?

    – Hiperaprūpe traucē bērnam pieaugt, nobriest emocionāli, attīstīt autonomiju, traucē būt neatkarīgam, uzņemties risku, būt cilvēkam, kas spēj parūpēties par sevi, savām vajadzībām, parūpēties par citiem, spēt tikt galā ar dzīves grūtībām, būt pašam. Pieaugušā vecumā var būt lielāka iekšējā trauksme, biežākas panikas lēkmes, zemāka sociālā kompetence (jo bijis pasargāts no sociālās mijiedarbības un grūtībām), var būt problēmas ar pašnovērtējumu (tas var būt pazemināts vai paaugstināts), izplūdušas robežas ar saviem vecākiem, un bieži vien viņi veido līdzīgas attiecības arī ar saviem bērniem. Iespējamo problēmu un riska momentu ir daudz. Tās ir lietas, par kurām jāaizdomājas jau tad, kad bērns sper pirmos patstāvīgos soļus un ir gatavs attālināties no mammas. Izdabāšana nav mīlestība! Pasargāšana nav aizliegšana! Protams, mums gribas pasargāt savus bērnus no sāpēm, ciešanām, bet mēs nevaram viņus pasargāt no dzīves! Jā, bērns kļūdīsies, sasitīsies, dabūs dzīves punus, būs sāpes un ciešanas, uzvaras un zaudējumi, mīlestība un izmisums, bet tāda ir cilvēka dzīve. Un mammas un tēta uzdevums ir iemācīt bērnam dzīvot.

    Negribu teikt, ka mammas, kuras sevī kaut ko no tā visa ierauga, ir sliktas… lai viņas vienkārši paskatās uz situāciju mazliet no malas un mēģina kļūt redzīgas! Mainīties nekad nav par vēlu!

    Vai esmu iekritusi hiperaprūpes lamatās?

    • Piespiedu kārtā nevienam palīdzēt nevar, un visbiežāk hiperaprūpējoši vecāki uzskata, ka nekādu problēmu nav, viņi taču dod savam bērnam to labāko! Tuvinieki var aprunāties un mammai pajautāt – ko tu patiesībā gribi? Vai vēlies palīdzēt bērnam vai gūt prieku sev? Ar ko tu piepildi savu dzīvi? Bērns nav visa mammas dzīve, bet tikai daļa no tās! Mamma bērnu audzinu ne jau, lai viņš piepildītu viņas dzīvi, bet pats savu.
    • Ja mamma ļoti daudz uztraucas par savu bērnu, pārāk raizējas un grib būt ideāla, tas varētu būt signāls, ka vajadzētu aiziet uz konsultāciju pie speciālista.
    • Mamma nevar būt viss vienā personā – pedagogs, pavārs, ārsts, psihologs utt. Ir jāuzticas profesionāļiem! Ja mamma neuzticas citiem un visu laiku grib būt kopā ar savu bērnu, tas arī ir signāls pāraprūpei.
    • Ļoti svarīgs jautājums, kas jāuzdod sev, – kad man pēdējo reizi bija sekss ar partneri? Labāk enerģiju, ko ieguldi bērnā, pagriež pret partneri!
    • Ja mammai ir sarežģītas attiecības ar partneri, dēliem ir lielāks risks nokļūt hiperaprūpes žņaugos. Bet kam piedzima bērns? Pārim! Savu bērnu izaudzinām, lai viņš aiziet prom savā autonomajā dzīvē. Mamma tepat vien būs… kā benzīntanks. Arī tad, kad bērnam jau būs 50 gadi, viņš varēs atnākt, emocionāli uztankoties un doties tālāk, bet mēs paliekam ar partneri un dzīvojam savu dzīvi.

     

     

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+