Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ķivere un pareizs kritiens
Jānis Upenieks stāsta, ka ļoti daudz traumu bērni gūst tieši slidošanas laikā. Slēpošanas trasēs inventāra iesniedzēji pievērš uzmanību tam, lai bērniem galvā būtu ķiveres, un ir kalni, kur bez ķiveres nemaz neļauj izmantot pacēlājus, toties publiskajās slidotavās šādu prasību nav. Bet ledus ir ciets un kritiens uz tā – sāpīgs un var būt arī traumatisks. «Diemžēl arī paši vecāki ļoti bieži neseko līdzi obligātajam ekipējumam un slidotavās slido bez jebkādiem aizsargiem, pat nerunājot par ķiverēm. Bērni taču tikai mācās! Un saprotams, ka, mācoties slidot, būs arī kritieni. Lai gan krīt arī profesionāļi. Īpaši publiskās vietās, kur pat tad, ja pats visu dari perfekti, tev var uzgrūsties vai no kājām notriekt cits slidotājs. Paskatieties uz slidotavu, visu laiku kāds nokrīt!» saka Jānis Upenieks, piebilstot, ka ļoti svarīgi arī prast nokrist pareizi.
Kā iemācīties pareizi krist? Trenējoties – smejot saka ārsts, pavisam nopietni piebilstot, ka gan pareizu kritienu, gan arī visus drošības pasākumus vislabāk var iemācīt instruktors. Tāpēc ieteicams pirmos soļus uz ledus spert profesionāļa vadībā. Arī pēc tam vecākiem ļoti uzmanīgi jāseko līdzi mazajiem bērniem un jāmāca lielākos bērnus uzmanīties un neslidot virsū mazajiem. Tāpat nevajag pārspīlēt ar piruetēm uz ledus.
Līdzīgi ir uz kalna, arī tur bieži vien ir daudz cilvēku un liels ātrums, tāpēc risks tikt pie traumām – lielāks. «Protams, sportot vajag, un slēpošana un slidošana ir ļoti labas fiziskās aktivitātes svaigā gaisā, veicinot gan līdzsvaru, gan koordināciju.»
Jāapzinās, ka slēpojot un slidojot risks gūt traumas ir augstāks, nekā spēlējot šahu, tāpēc tam attiecīgi arī jāsagatavojas!
Slidenās ielas
Ziemā tas ir trešais biežākais traumatisma iemesls, un te nelīdz ne ķiveres, ne aizsargi, jo, kā smejoties saka Jānis Upenieks, ja mudināsim cilvēkus arī pa ielām staigāt ar aizsargķiverēm, nākamais solis būs mudināt visus arī gulēt ar ķiverēm. Taču ziemā uz ielas jābūt ļoti uzmanīgiem, piesardzīgiem un tas jāiemāca arī saviem bērniem. Nekādā gadījumā nevajag iet zem jumtiem, no kuriem var krist lāstekas vai no kuriem tiek tīrīts sniegs, arī tad, ja nav norobežojuma ar sarkanām lentēm. Izrādās, tieši krītošas lāstekas ir viens no papildu iemesliem, kāpēc ziemā jāstaigā ar cepuri, jo pat vilnas cepure var amortizēt un mīkstināt lāstekas triecienu.
Jebkurš zilums var būt bīstams
Ja nu tomēr gadījies nokrist, kā zināt, vai sasitums ir tik nopietns, lai dotos uz slimnīcu? «Ja ir asins izplūdums, ko tautā sauc par zilumu, sāpes, izteikta tūska, kustību ierobežojumi, bērns nevar palocīt roku vai kāju vai, piemēram, nevar piecelties stāvus un atbalstīties uz sasistas kājas, ir jāmeklē mediķu palīdzība. Jo pat aiz neliela ziluma var slēpties kaula lūzums, ko precīzi var noteikt tikai ar rentgena palīdzību,» saka Jānis Upenieks. Viņš skaidro, ka nav kritēriju, pēc kuriem varētu noteikt, cik liels zilums ir bīstams. Nav tā, ka, piemēram, triju centimetru zilums ir mazs, bet četru centimetru – liels. Uz traumu jāskatās kompleksi.
Tāpat ļoti jāuzmanās ar smadzeņu satricinājumu. Ja bērns nokrīt, sasit galvu, zaudē samaņu, viņam parādās vemšana, sarunājoties viņš ir dezorientēts un nespēj atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem (piemēram, kā tevi sauc? Kur tu pašlaik atrodies?) – tās ir pazīmes, kas norāda uz nopietnu traumu, un nekavējoties ir jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Ja trauma nešķiet smaga un kustības nav ierobežotas, mājas apstākļos bērnam jānodrošina miers un sasistajai vietai var pielikt aukstumu. «Taču jebkurā gadījumā būtu vēlams vērsties kaut vai pie ģimenes ārsta, kurš profesionāli izvērtēs, vai nepieciešami tālāki izmeklējumi, jo kaula bojājumu bez rentgena ļoti bieži nevar noteikt. Daudzos gadījumos arēju pazīmju nav tik daudz, bet kauls tomēr ir lūzis,» skaidro ārsts.
