Viens no svarīgākajiem audzināšanas uzdevumiem — iemācīt bērnam sevi mīlēt

Bērna pašapziņa
Dace Rudzīte
19. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Tas, kā bērns sevi redz un jūt un ko par sevi domā, lielā mērā nosaka to, vai viņš dzīvē kopumā jutīsies priecīgs un laimīgs. Kā izaudzināt bērnu par cilvēku, kurš pieņem sevi, apzinās savu vērtību un spēj pateikt: es sevi mīlu tādu, kāds esmu, daru to, ko varu un gribu darīt, vai vismaz esmu ceļā uz to? Skaidro psiholoģe Inga Dreimane.

Domas par sevi

Bērna pašvērtējums pamatā veidojas līdz apmēram piecu gadu vecumam. Tas nerodas tāpat vien, bet veidojas no apkārtējās informācijas, ko bērnam sākotnēji sniedz vecāki, vecvecāki, ja mamma strādā, tad auklīte, pēc tam arī bērnudārzs, skola, citi līdzcilvēki, un ko bērns iesūc sevī. Kā skaidro psiholoģe Inga Dreimane, pašvērtējumu nosaka domas un emocijas, un emocijas kopumā, kuras mājo ikvienā: «Ja mazais bieži ir dusmīgs, šīs emocijas kļūst par viņa sastāvdaļu.

Dusmīgs bērns nevar izaugt par cilvēku ar augstu pašvērtējumu, jo dusmas lielā mērā nozīmē to, ka neesmu apmierināts ar sevi un apkārtējo pasauli.

Ja mamma bērnam vēl nemitīgi pārmet: nu, ko tu dusmojies, beidz burkšķēt, dusmas bērnā nosēžas un paliek. Tāpēc vecākiem ieteiktu mācīt bērnam atpazīt un nosaukt emocijas, kas viņā gruzd, nevis tās apslāpēt. Reizēm bērniem sāp vēders, un, ja tam nav medicīniska iemesla, tās ir iekšējās emocijas, kas līdz septiņu gadu vecumam iet caur vēderu. Ja mamma stāsta, ka bērns tagad ir nabadziņš, kas neko nevar izdarīt, viņā šī informācija nosēžas: esmu nabadziņš!

Šī izjūta kļūst par viņa sastāvdaļu, tā pakāpeniski veidojoties par pašvērtējumu. Jo vairāk bērns nedrīkst, jo vairāk tas ar laiku pārvēršas par to, ka nedrīkstu būt priecīgs, nedrīkstu būt laimīgs, nedrīkstu prasīt uzmanību, ai, ko tad es…, mīļā miera labad…, citiem laimējas, man gan nekad… »

Redzu, dzirdu, jūtu!

Pirmajos divos dzīves gados bērns visu uztver caur sajūtām, krāsām, skaņām, smaržām, intonācijām, nevis ar vārdiem. Ilgtermiņa pētījumi pierāda – ja pirmajā dzīves gadā bērnā ieliek drošības izjūtu, viņš arī vēlāk dzīvē jūtas drošs un varošs. Inga Dreimane vecāku atbalsta grupās novērojusi, ka daudzi vecāki bērna pirmajā dzīves gadā vēlas būt perfekti. Pirmos trīs mēnešus tas arī izdodas – mamma ir pacietīga, visu dodoša, mazo lolo un ucina, taču pēc trīs mēnešiem dabiski parādās nogurums, neizgulēšanās, rutīna, un daudzas noraujas. Un tad viņas sāk runāt par bērna raksturu vai pat niķiem, kādu šajā vecumā vienkārši vēl nav.

Mammām nevajadzētu censties būt perfektām katru dienu, bet gan pietiekami labām, lai mājās būtu mierīga, droša un atbalstoša gaisotne un lai bērns gūtu pozitīvo izjūtu, ka mamma viņu redz, dzird, jūt. Pat bez vārdiem.

Teiktā saturam liela loma parādās ap divu gadu vecumu. Ja mamma vai tētis saka: «Redzu, tu kāp pa kāpnēm. Cel, cel kāju augstāk, jā, tev izdevās!» Tādējādi mazais gūst apstiprinājumu, ka viņš grib un var izdarīt, un pieaugušie viņu atbalsta. No diviem līdz četriem gadiem bērnam svarīgi sajust, ka viņa ieguldītais darbs nes augļus. Liels pārbaudījums daudzās ģimenēs ir rīti, kad bērns sēž un lēnām sien kurpi – viņš cenšas! Taču lielākoties uzvar laika ierobežojums, jo jāsteidzas uz darbu, un tad mamma ātri sasien šņores, bet bērns pieņem – tātad ir kaut kas svarīgāks par mani un manu spēju tikt ar problēmu galā!

«Stāsts jau nav par šņorēm, bet vēstījumu, kas tajā brīdī tiek nodots. Vai mamma ļauj bērnam pašam atteikties no domas par kurpju sasiešanu vai vienkārši pārņem vadību? Vai viņa gaida, lai bērns pats atzīst, ka šobrīd nespēj aizsiet kurpju auklas, vai ātri paķer un aizsien viņa vietā. Vai varbūt mamma sāk viņu žēlot: jā, tu jau nevari…

Ja tas atkārtojas katru dienu, bērns pieņem, ka viņš neko nevar un ka citi var izdarīt labāk. Iespējams, mamma dusmojas par to, ka bērns nevar sasiet kurpi un tad viņš saņem vēstījumu: es neko nevaru, un otrs par to kļūst dusmīgs. Tātad pievilšu otru cilvēku, un tas nozīmē, ka neesmu gana labs. Bet mamma var arī vēlreiz parādīt, kā jāsien kurpju auklas, un beigās secināt: jā, tagad tu nevari, bet paaugsies un tev sanāks, tagad sasiesim kopā!»

Tik, cik spēj paveikt

Lai veicinātu un audzētu bērna pašvērtējumu, svarīgi viņam uzticēt tik daudz, cik viņš spēj paveikt. Bet ļoti bieži vecāki ikdienā iedod bērnam par daudz… Piemēram, trīs gados mudinot nomazgāt desmit šķīvjus vai salocīt segu, kas lielāka par pašu bērnu. Psiholoģe Inga Dreimane skaidro, ka nereti vecāki tā rīkojas, jo paši ir aizvainoti un savu iekšējo aizvainojumu pārnes uz bērnu: «Mamma it kā saka bērnam: ņem, gribu redzēt, kā tu tiksi galā, bet neapzināti tajā izskan: gribu redzēt, kā tu izgāzīsies. Tādējādi viņa sev apliecina, ka ir pieaugušais, kas spēj tikt galā, lai gan viņā runā iekšējais bērns, kas ir apvainojies uz visu pasauli.

Taču bērnam svarīgi iedot pieredzi, ar kuru viņš tiek galā, turklāt, ieguldot nelielu piepūli, – tikai tad tas ceļ viņa pašapziņu.

Ko tad vecāki vēlas? Lai paaugoties bērns ir neatlaidīgs, drosmīgs un iet uz savu mērķi. Bet to var tad, ja bērns spēj pārvarēt radušās grūtības. Piemēram, zīdainim, kurš lien, netālu noliek mantu. Labākajā variantā viņš pieliek nelielu piepūli, pievelkas un kāroto mantu aizsniedz. Viņš saņem apliecinājumu, ka varu, gribu un iegūstu! Citi vecāki bērnam nemaz īsti neļauj līst, bet iedod viņam mantiņu rokā, un tad viņš iemācās, ka atliek tikai nedaudz pačīkstēt un viss notiks pats no sevis!

Var gadīties, ka bērns nespēj aizlīst līdz mantiņai, kaut cenšas, un mamma to arī nedod. Tad bērns iegūst vēstījumu, ka mērķis ir pārāk tālu un to nevar sasniegt – tātad nav arī jēgas sevišķi censties. Tas viss neapzināti iekodējas bērnā un kļūst par daļu no viņa pašvērtējuma.»

Bērna pašvērtējumu ietekmē arī mammas un tēta pašvērtējums. Vecākiem ar trauslu un negatīvu pašvērtējumu grūti izaudzināt bērnu ar augstu un pozitīvu pašvērtējumu.

Kad pusotrgadīgs bērns mammai sit vai piecgadnieks nosauc mammu par muļķi, vajadzīga prasme būt situācijā un vienlaikus vērot to no malas. Mamma ar augstu pašvērtējumu nerās bērnu vai neies raudāt aiz stūra, bet teiks: «Es saprotu, ka tu dusmojies, jo nedabūji konfekti. Bet es neļaušu sevi saukt par muļķi!» Jautājums, vai mammai ir iespēja ik pa laikam pabūt ar sevi un atpūsties bez bērna, lai viņa spētu bez dusmām un aizvainojuma reaģēt uz viņa darbībām.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs