Vardarbība pret bērnu mākslas vārdā?

Ideja šim rakstam dzima pēc kādas satrauktas mammas zvana. Pati būdama tautas deju dejotāja, viņa bija novērojusi, ka kopmēģinājumā ar bērnu deju kolektīvu pasniedzēja pret bērniem esot izturējusies klaji vardarbīgi.
Pulciņi
Kristiāna Kalniņa
Sindija Meluškāne
22. jūnijs, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: SHUTTERSTOCK

«Tautas deju pasniedzēja bērnus raustīja, kliedza un izteica aizskarošas piezīmes, bet vecāki, kas bija turpat, uz to visu noraudzījās un neiebilda,» ar lielu sašutumu pieredzētajā dalījās Liene no Baldones. Viņa bija neizpratnē, vai par redzēto vajadzētu kādam ziņot un kam. Sākām redakcijā domāt un diskutēt, arī katra no mums varēja atsaukt atmiņā situācijas un gadījumus, kad, mūsuprāt, izturēšanās pret bērnu deju pulciņā, skolā vai bērnudārzā bijusi uz robežas ar vardarbību. Un kritiku neiztur arī apgalvojums, ka dažkārt grūti nodalīt, kad runa ir par stingrību un kad tā jau ir vardarbība.

Vardarbība pret bērnu aizliegta ar likumu

«Vardarbība kā disciplinēšanas līdzeklis nav pieļaujama ne mākslas vārdā, ne jebkādu citu iemeslu dēļ – par to liecina neskaitāmi pētījumi psiholoģijā. Turklāt mūsu valstī izturēties pret bērnu vardarbīgi ir aizliegts ar likumu,» saka psiholoģe Kristiāna Kalniņa, skaidrojot, ka vardarbība nozīmē jebkāda veida iesišanu, iekniebšanu un citus mēģinājumus apzināti nodarīt bērnam sāpes. Tāpat arī uzkliedzieni, balss pacelšana, kaunināšana, pazemojoši salīdzinājumi ir uzskatāmi par emocionālu vardarbību. «Turpretī disciplinēšanas mērķis ir palīdzēt bērnam iemācīties būtiskas sociālās prasmes – kā pašam kontrolēt savu uzvedību, kā atpazīt emocijas un nenodarīt pāri ne sev, ne citiem, kā sekot līdzi noteikumiem, atšķirt pieņemamu uzvedību no nepieņemamas rīcības,» atšķirību starp disciplīnu un vardarbību skaidro psiholoģe. Viņa uzsver, ka ir atšķiras arī sekas, kas rodas pēc bērnu disciplinēšanas ar vardarbīgām metodēm.

Bērns klausa, jo baidās

«Bērns mācās no pieaugušajiem – no vienas puses, vecāki un pedagogi vēlas iemācīt bērnam mieru, spēju risināt problēmas un konfliktus mierīgā ceļā, nedarīt pāri citiem, tomēr, nodarot sāpes un uzkliedzot, bērns šo spēju, visticamāk, nespēs apgūt. Kāpēc? Jo vienkārši citu veidu nebūs redzējis. Un, jā, kliegšana tiešām ir efektīvs veids, jo bērns var sākt baidīties un prasības izpildīs tikai tāpēc, ka ir bail. Citiem vārdiem – bērns var kļūt bailīgs un uztraukts.

Ja bērns ikdienā regulāri ir spiests pildīt uzdevumus baiļu varā, šādi viņš iemācās reaģēt visdažādākajās situācijās arī turpmākajā dzīvē – reaģēt uz bailēm.

Piemēram, darīt to, ko nemaz nevēlas vai kas pat ir kaitīgi, tikai tāpēc, ka ir nobijies no kāda, kas kliedz, ir valdonīgs, runā paaugstinātā tonī,» skaidro psiholoģe. Bērns šādi apgūst, ka nodarīt sāpes un pazemot ir atļauts, ja reiz to dara pieaugušie. Turklāt iemācās to, ka tas ir atļauts tieši pret mazākajiem un tiem, kas nespēj cīnīties pretī. «Jā, protams, iesist, iekniebt, paraut aiz rokas un uzkliegt ir ātri un vienkārši, disciplīnas panākšana mierīgā ceļā prasa laiku, iemaņas un pacietību pašam pieaugušajam, bet tas būtu obligāti ikvienam profesionālim, kurš strādā ar bērniem,» uzsver psiholoģe Kristiāna Kalniņa.

Ja bērnam dara pāri, neesi vienaldzīgs!

Ko darīt, ja pedagogs dara pāri bērnam? Šī situācija neapšaubāmi ir jārisina, lai arī tas var būt grūti. Šķiet – nu kā es tā iešu, teikšu, sūdzēšos? Bet svarīgi atcerēties, ka vecāks ir galvenais un reizēm vienīgais sava bērna aizstāvis, un tas nozīmē atbildīgi risināt neērtās situācijas. Vispirms jāmēģina izrunāties ar treneri, pulciņa vadītāju vai pedagogu. Pastāsti savus novērojumus un skaidri dari zināmu savu nostāju – bērnam darīt pāri nedrīkst. Reizēm ar to arī pietiek – pedagogs tiešām atzīst savas kļūdas un mēģina mainīt izturēšanos. Ja arī tas nelīdz, dodies pie iestādes vadītāja un turpini risināt situāciju. Ja arī šeit negūsti atbalstu, noteikti vērsies tālāk tiesībsargājošajās institūcijās – Valsts policijā, savas pašvaldības izglītības pārvaldē, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā.

Ja redzi, ka kāds pieaugušais kliedz, grūsta vai kā citādi dara pāri bērnam, tavs pienākums ir rīkoties.

Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz: jebkuram pieaugušajam, kurš ir liecinieks vardarbībai pret bērnu vai kuram ir aizdomas par to, jāiejaucas un jāziņo Valsts policijai vai bāriņtiesai. Ja tā nenotiek, iestājas kriminālatbildība – tātad pieaugušais, kurš par šo faktu nav ziņojis, var tikt tiesāts un saukts pie atbildības likuma priekšā!

Ekspertes viedoklis

Laila Grāvere, Tiesībsarga Bērnu tiesību nodaļas vadītāja: «Bērna disciplinēšana nekādā gadījumā nedrīkst būt vardarbīga, un disciplinējot nedrīkst aizskart bērna cieņu. Tas attiecas arī uz vecākiem un viņu izmantotajām disciplinēšanas metodēm.

Bērnam ir tiesības būt drošībā neatkarīgi no tā, kur bērns atrodas – mājās, skolā, pulciņā, treniņā vai citur.

Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir precīzi definēts, kas ir emocionālā vardarbība, – bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai). Visu veidu vardarbība pret bērnu ir sodāma, diemžēl mūsu sabiedrībā ir diezgan augsta iecietība pret vardarbību – noklusēšana, pieciešana, nevēlēšanās sabojāt attiecības –, un tas neveicina vardarbības izskaušanu. Ikvienam, kas sastopas ar situāciju, ka disciplinēšanas metodes ir vardarbīgas vai robežojas ar vardarbību, nebūtu par to jāklusē. Pirmais solis – pārrunāt situāciju ar pašu pedagogu (treneri), norādot uz iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem un šādas rīcības nepieļaujamību. Ja situāciju neizdodas uzlabot sarunu ceļā, tad bērna tiesību aizsardzībai jāvēršas iestādē, kas var uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību un pārkāpuma gadījumā sodīt vainīgo. Ja vardarbīgi izturējies valsts vai pašvaldības institūcijas darbinieks vai amatpersona – jāvēršas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā. Citos gadījumos jāvēršas pašvaldības policijā vai Valsts policijā, kur sastādīs administratīvā pārkāpuma protokolu un nosūtīs izskatīšanai pašvaldības administratīvajai komisijai. Iesniegumā bērnu jālūdz atzīt par cietušo, tas dos tiesības, pamatojoties uz lēmumu par sodu, civiltiesiskā kārtībā pieprasīt kompensāciju. Reaģēt uz šādām situācijām, neatstāt tās bez ievērības ir vecāku pienākums, jo vecāki ir galvenās personas, kas atbild par bērna audzināšanu un attīstību, kā arī gādā par bērna interesēm. Un bērna interesēs nav ciest no emocionālas un fiziskas aizskaršanas.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs