Stereotipiskā audzināšana — meitenes tā nedara!

Ir dziļi iesakņojies priekšstats par to, kādam jābūt zēnam un kādai – meitenei, un tas ietekmē arī mūsu attieksmi pret bērnu. Vai patiešām meitenēm jau no pavisam maza vecuma ļauts tas pats, kas puikām, un ir pietiekama izvēle attīstīt savas intereses? Skaidro psiholoģe Inese Elsiņa un klīniskā psiholoģe Inese Lapsiņa.
Dzimumu stereotipi
Kristiāna Kalniņa
19. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Tā taču nedrīkst uzvesties!

Pētījumi liecina, ka zēnu un meiteņu smadzenēs tomēr ir vairāk līdzību nekā atšķirību (pētījumi liecina, ka atšķirīgais ir vien vidēji 25%). Piemēram, bioloģiskās atšķirības nosaka to, ka zēni var būt aktīvāki nekā meitenes. Tāpēc pirmajos dzīves gados zēniem ir dabiska tendence vairāk fiziski izpētīt apkārtni, vairāk kustēties, savukārt meitenes agrīnā vecumā vairāk darbojas ar sīko motoriku, spēlējas ar mazām rotaļlietām. Iespējams, tieši tādēļ esam pieraduši, ka meitenes jau no agra vecuma lielākoties ir mierīgākas, nosvērtākas, apdomīgākas, mazāk iesaistās aktīvās, skaļās rotaļās, kas robežojas ar noteikumu pārkāpumiem.

Taču, ja kādas meitenes temperaments tomēr liek viņai būt skaļākai, impulsīvākai un viņai bioloģiski piemīt mazāka spēja kontrolēt savas reakcijas, mēs to uzreiz pamanām.

Problēma sākas tad, ja šādu uzvedību uzskatām par nevēlamu tieši tāpēc, ka tā ir meitene! «Ja bērnam ir problemātiska uzvedība, tiek pārkāpti noteikumi, pilnīgi pietiktu ar aizrādījumu lūdzu, pārstāj skriet! vai esi klusāka! Taču nereti šim teikumam seko frāze – tu taču esi meitene! Un tad aizrādījums tiek attiecināts nevis uz bērnu, bet dzimumu, norādot, ka tā nu gan meitenēm nav pieņemts uzvesties,» stāsta psiholoģe Inese Elsiņa. Tā jau no dzimšanas konkrētajam dzimumam tiek piedēvēta konkrēta stereotipiska vēlamā uzvedība atkarībā no dzimuma, nevis ņemot vērā bērna vajadzības.

Arī meitenēm, tāpat kā zēniem, var būt dusmu lēkmes, viņas nonāk konfliktsituācijās, pārbauda vecāku noteiktās robežas un piedzīvo vecumposmu krīzes. Jā, meitenēm bioloģiski ātrāk attīstās valoda un spēja regulēt savu uzvedību un emocijas, bet, ja kādai meitenei šīs prasmes padodas grūtāk, to uzreiz uzskata par kaut ko ārkārtēju. Labākais, ko šādā gadījumā var darīt vecāks, – norādīt, kādu uzvedību gaida no bērna, taču neuzsverot viņa dzimumu.

Rotaļlietas ierobežo intelektu?

Lai gan mūsdienās vecāki ir elastīgāki rotaļlietu izvēlē, arī šajā ziņā pastāv stereotipi: lielākoties meitenēm jārotaļājas ar lellēm, zēniem – ar automašīnām un klučiem. Tomēr, ja meitenēm ir maz vai vispār nav rotaļlietu, kuras stereotipiski uzskatām par zēnu lietām, mēs patiesībā meitenes aplaupām intelektuāli. Piemēram, nepiedāvājot klučus vai konstruktorus, dodam meitenēm daudz mazāk iespēju attīstīt vizuāli telpisko domāšanu, kas vēlāk noderēs skolā, mācoties matemātiku, dabaszinātnes un vēlāk dzīvē varbūt kļūstot par projektētāju vai IT profesionāli.

Šādu tendenci apstiprina arī pētījumi – zēniem vizuāli telpiskā domāšana mēdz būt vairāk attīstīta nekā meitenēm. Līdzīgi, protams, ar zēniem – varam pārskatīt rotaļlietu plauktus vai rotaļu kasti, un, ja tajā nav nevienas lelles vai rotaļu cilvēciņu, ir vērts aizdomāties, vai tādējādi nenoslāpējam bērna dabisko interesi par aprūpi, gādāšanu par citiem, sociālajām prasmēm.

«Svarīgi vērot, kādas ir bērna intereses. Jebkas var būt piemērots gan zēniem, gan meitenēm neatkarīgi no tā, vai tas ir futbols, kāpšana kokos vai rotaļas ar rozā ponijiem. Atceros, pirmajā klasē notika loterija. Es biju slima, un klasesbiedrene atnesa manu loterijas dāvanu – domino. Pajautāju, kas tad ir viņai, un viņa nopūtās – ai, tikai kravas mašīna! Es teicu – labi, samainīsimies, es būšu priecīgāka, ja man būs kravas mašīna, nevis domino,» atceras Inese Lapsiņa.

No psiholoģiskā viedokļa ir būtiski, lai meitenes būtu saskaņā ar sevi un viņu vēlmes un intereses jau no agras bērnības neapslāpētu stereotipiskas gaidas.

Piemēram, ja meitene vēlas rotaļāties ar mašīnām, tad viņai ir motivācija šo rotaļlietu izpētīt, iepazīt un tas ir jāļauj. «Man pašai ir divi dēli, un mums mājās, protams, nav tik daudz tā dēvēto meiteņu rotaļlietu, bet, aizejot ciemos, dēli labprāt pabraukā ar leļļu ratiņiem. Tas ir tikai dabiski – ļaut bērnam izzināt to, kas viņam ir jauns,» saka psiholoģe Inese Elsiņa. Un, ja kāda rotaļlieta tobrīd bērnam ir aktuāla, tad tas viņam ir arī vajadzīgs. Tāpēc mums, vecākiem, tas jāpieņem, nevis jānosaka, ar ko bērnam jārotaļājas, kas viņam vajadzīgs un, galu galā, kā viņam jājūtas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs