Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Brīvība kustībām un patstāvībai
Šāda gulta bērnistabā nav jaunums – līdzīgas pirms aptuveni simts gadiem ieviesa slavenā itāļu pedagoģe un ārste Marija Montesori. Bet kāpēc bērnam vispār jāguļ gandrīz uz grīdas? Montesori metodes galvenais princips ir – palīdzi man to izdarīt pašam! Tātad jau agrīni radīt tādu vidi, lai bērnam būtu iespēja apmierināt savu vajadzību darīt pašam to, ko viņš jau spēj, un tas sasaucas ar mūsdienu pētījumiem neatkarīgi no tā, vai vēlamies praktizēt kādu īpašu pieeju audzināšanā vai ne. Tas attiecas arī uz guļvietu.
Ja guļvieta būs atbilstoša bērna izmēriem, tātad zema, mēs dosim mazajam iespēju būt patstāvīgam – pašam iekāpt un izkāpt no gultas.
Protams, jāatceras: kamēr mazais vēl nespēj kontrolēt savas kustības – pirmajos dzīves mēnešos un līdz pat pusgada vecumam –, viņu nevajadzētu guldīt vienu pašu uz tik augsta matrača, no kura noveļoties zīdainis var sāpīgi sasisties. Tāpēc īpaši sākumā gulēšanai vairāk piemērots būs pavisam plāns matracītis (pat 5–10 cm biezs) un paklājiņš pie tā. Pētījumi liecina, ka bērns līdz aptuveni deviņu mēnešu vecumam vēl neizjūt bailes no augstuma un vēl nemācās no pieredzes, pat ja gadījies nokrist. Tāpēc īpaši svarīgi parūpēties, lai kritieni nebūtu bīstami mazuļa veselībai un dzīvībai. Viena no maza bērna kustību vajadzībām ir iespēja pārvarēt dažādu līmeņu augstumus, un, iekāpjot un izkāpjot no gultiņas, mazajam šāda iespēja tiek dota pavisam dabiski – viņam būs gan jāpakāpjas augstāk, lai gultā ierāptos, gan jākāpj uz leju, rāpjoties ārā no gultiņas. Tāpat bērna rotaļu un kustību laukums būs daudz plašāks, ja mazā rīcībā tiks nodota visa grīda, pa kuru iespējams velties, grozīties, rāpot, celties augšā pašam, spert pirmos solīšus, nevis ierobežots laukumiņš redeļu gultiņā. Starp citu, redeļu gultiņa bērnam, kurš jau aktīvi kustas, ne tikai ierobežo kustību laukumu, bet arī instinktīvi liek ieķerties redelēs, lai pāragri celtos kājās, vēl pirms mazulis izdzīvojis fiziskajai attīstībai svarīgo rāpošanas posmu un mēģinājumus celties kājās pašam saviem spēkiem.
Sadraudzēties ar gultiņu
Ja gulta bērnam ir pieejama nepārtraukti, mazais pie savas gultiņas pierod – gulta nav kā bieds, kurā viņu ieceļ, lai vecākam būtu brīvas rokas, tā vietā mazais pats var tajā ierāpties, un iespējams, izpaliks dažs labs skandāls, dodoties gulēt. Īpaši palīdzoši tas var būt ap dumpīgā divgadnieka vecumu, kad bērnam ir aktuāla pašnoteikšanās un mēs tik bieži no viņa dzirdam: «Es pats gribu!» Lūk, iekāpt vai neiekāpt gultā būs viņa iespēja izvēlēties un rīkoties pašam. Jārēķinās gan, ka bērnam patiešām būs daudz vairāk iespēju būt patstāvīgam, līdz ar to īpaši jāparūpējas par mazulim drošu vidi istabā un pat visā mājoklī, jo bērns jebkurā brīdī var izkāpt no gultas un aizkļūt visneiedomājamākajās vietās, piemēram, virtuvē, vannasistabā, pie nedrošajām atvilktnēm.
Ja izlemjat par labu zemajai gultai, kad bērns vēl pavisam mazs, nedrīkst aizmirst, ka mazais joprojām ir uzraugāms un viņam nepieciešama droša vide.
Vai gultai nepieciešams rāmis, ja tā būtībā sastāv tikai no matrača? Tas ir gaumes jautājums – gultas rāmis vecākiem drīzāk rada izjūtu, ka bērns patiešām guļ īstā gultā, nevis uz grīdas.
Redeļu gulta vai guļvieta uz grīdas?
Atbild Aija Apsīte, bērnu nēsāšanas un kinestētiskā hendlinga konsultante: «Pirmajos dzīves mēnešos zīdainim piemērotākā guļvieta ir šūpulītis vai gultiņa ar nolaistu malu vecāku tiešā tuvumā un vēlams vienā līmenī ar mammas un tēta gultu, lai mazajam būtu kontakts ar vecākiem. Protams, ja vecāki paši guļ zemu (tikai uz matrača), loģiski, ka bērns viņu tiešā tuvumā jau no dzimšanas tiek guldīts tuvu grīdai. Taču droši vien nebūtu godīgi pašiem vecākiem gulēt gultā un zīdaini likt vienu pašu gandrīz uz grīdas tieši gulēšanas laikā. Pārējā laikā un rotaļājoties mazulim atrasties uz grīdas ir veselīgi un pat vajadzīgi. Kad mazais jau sāk velties, stutēties celīšos un celties, turoties pie gultas vai šūpulīša malas, bērnu jau var guldīt atsevišķi, uz matrača. Tad ir svarīgi, lai mazuļa kustības un aktivitāti neierobežotu tādi šķēršļi kā gultas malas vai redeles. Tas ir būtiski kaut vai drošības ziņā – mazie nereti ir tik veikli, ka viegli var pārvelties pāri gultas malai. Tāpat var būt gadījumi, kad mazajam griežoties un veļoties kāja var iesprūst gultas redelēs – ir pat gadījumi, kad zīdaiņi šādi salauzuši apakšstilbu. Lai to novērstu, bērnu gultiņām tiek liktas auduma apmalītes, taču arī šajā gadījumā mazais ne tikai ir norobežots no apkārtējās telpas fiziski, bet arī neredz tālāk par savu gultiņu – patiesībā viņš pilnībā ir norobežots no apkārtējā.»
