Pusaudzis spēlē videospēles. Cik tas ir bīstami?

Spēles
Oskars Miķelsons
22. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Lai gan var likties, ka videospēļu bums ir pagājis, to aizstājusi sēdēšana sociālajos medijos un nemitīgā saziņa viedtālruņos, virtuālās realitātes spēles joprojām ir aktuālas. Un ikreiz, kad notiek traģēdija ar šaujamieročiem, kuros iesaistīti pusaudži, kāds uzsver, ka tas viss videospēļu ietekmē. Jo tur taču šauj pa labi un pa kreisi. Cik bīstamas īsti ir videospēles? Konsultē psihoterapeits NILS SAKSS.

Atzīšos, esmu liels videospēļu cienītājs. Mana spēļu karjera sākās jau piecu gadu vecumā, kad salavecis uzdāvināja pirmo PlayStation konsoli. Tas lika man ieraudzīt citu pasauli – tādu, kurā šķietami viss ir iespējams.

Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Videospēles ir attīstījušās gan vizuāli, gan tehniski, gan saturiski. Spēlējot jaunākās spēles konsolēs vai datoros, vairs nevar atšķirt realitāti un virtualitāti. Virtuālie cilvēki spēlē vairs nav nedabiski, bezpersoniski veidojumi, bet gan visai dzīvīgas un ticamas būtnes, varētu pat teikt – personības. Vēstījums ir pasniegts tik reāli kā filmā, un es kā spēlētājs varu izbaudīt šo stāstu. Bet galvenais – es varu to ietekmēt! Varu vadīt galveno varoni, uztraukties, vai viņš izdzīvos, vai būs laimīgas beigas, vienlaikus apzinoties, ka viņu liktenis ir manās rokās.

Spēles lielākā vērtība ir interaktivitāte, proti, spēlētājam ir plašas iespējas spēlē izpausties un ietekmēt procesus. Quantic Dream spēļu kompānijas dibinātājs Deivids teicis: «Lasot grāmatu, tu izej vienam stāstam cauri. Tu noskaties filmu, un tā ir beigusies. Lasītājs vai skatītājs neko nevar ietekmēt šajos stāstos. Videospēles piedāvā ko tādu, ko filmas un grāmatas nespēj.» Tās ļauj piedzīvot to, ko savā dzīvē diez vai kāds piedzīvos. Piemēram, vienu no visu laiku populārākajām spēlēm Grand Theft Auto V (pārdots vairāk nekā 100 miljoni eksemplāru) piedāvā virtuālu Losandželosu – tur es kā spēlētājs ar mašīnu varu braukt pa ielām jebkur, kur vien vēlos. Varu zagt transportlīdzekļus, bēgt no policistiem, sākt apšaudi, aplaupīt banku, lidot ar lidmašīnu, pat nogalināt cilvēkus…

Tas viss izklausās traki, bet tā ir videospēle, kura var būt gan vardarbīga, gan emocionāla, gan skaista un jauka – tāpat kā pasaku grāmata. Lieliski apzinos, ka dzīvē ko tādu nedarīšu un nepiedzīvošu, bet spēle ļauj iztēloties, kā tas viss būtu.

Videospēļu sakarā runā gan par spējām, ko tās attīsta un trenē, gan arī par spēļu bīstamo pusi – atkarību no spožā, kustīgā ekrāna. Psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs gan atzīst, ka par videospēļu patieso ietekmi uz cilvēkiem mēs pagaidām zinām pavisam maz, jo videospēles ir samērā jauns fenomens. Turklāt Eiropā un Amerikā ir bijuši visai skopi pētījumi par šo jomu, lai pamatoti apgalvotu, kādu iespaidu tās atstāj uz cilvēku uzvedību, domāšanu un citiem aspektiem.

Trenē reakciju

Tāpat kā pastāv e-paraksts vai E-veselība, izrādās, pastāv arī e-sports. Jānis Dzērve (28) savulaik bija profesionāls e-sportists – tas nozīmē, ka pelnīja naudu, piedaloties dažādos spēļu turnīros. Viņš atzīst, ka labākais, ko dod videospēles, – prasmi ātri pieņemt lēmumus: tev īsā laika sprīdī kritiski jāizvērtē visas iespējamās opcijas un jāpieņem pareizākais, izdevīgākais lēmums.» Tas pēc tam labi noder biznesā.

Nils Sakss gan oponē uzskatam, ka datorspēles spēj uzlabot cilvēka reakciju, uzsverot, ka videospēles attīsta tikai tās spējas, kas vajadzīgas konkrētajām datorspēlēm, nevis saistītas ar reālo dzīvi: «Videospēles noteikti uztrenē reakcijas ātrumu, bet tikai datorspēļu kontekstā, jo es varu būt ļoti labs šaušanas spēles Counter Strike spēlētājs, bet, vai tas noderēs, ja man iedos īstu ieroci rokā, – to mēs nezinām.»

Provocē vardarbību?

Nereti tiek uzvērts, ka videospēles atraisa bērnā agresivitāti, kā ilustrāciju minot piemērus, kad pusaudzis aiziet uz skolu ar šaujamieroci un sarīko asinspirti. Šis secinājums it kā uzprasās pats no sevis, taču īsti pamatotu pierādījumu tam nav.

«Kādu noteiktu datorspēli spēlē vairāki miljoni cilvēku, un ir nepamatoti secināt, ka videospēle tieši vienam cilvēkam ir bijis ietekmes faktors būt vardarbīgam, – visticamāk, ka ne, tur noteikti ir citi iemesli,» skaidro Nils Sakss. «Reizēm vecāki patiešām uztraucas, ka bērns kļūst vardarbīgs pēc videospēles. Bet mēs taču labi zinām, ka tad, ja puikas spēlē kariņu, viņus tas uzreiz nepadara par masu slepkavām. Īstais iemesls jāmeklē dziļāk.»

Režīms un miegs

Viena no tiešām nopietnām problēmām, ko rada aizraušanās ar videospēlēm, ir haotisks, izjaukts dienas režīms. Pusaudzis nereti spēlē uz miega rēķina, līdz ar to ir neizgulējies, skolā miegains, nespēj koncentrēties mācībām. Vai arī – nemaz neaiziet uz stundām. Te jau var sākt runāt par atkarības pazīmēm.

Nils Sakss: «Te jāskatās, vai problēmas sāk izpausties funkcionalitātē – vai ir problēmas ar skolu, vai ir problēmas ar kādām ārpusskolas aktivitātēm, nereti var vērot sociālo kontaktu trūkumu. Arī problēmas ar miegu. Bīstamas ir nevis pašas spēles, bet tas, vai spēlēšana ir sabalansēta ar pārējo. Respektīvi, ja viņam ir skola, tad viņam ir jāiet uz skolu. Viņam ir jāguļ noteikts stundu skaits. Viņam ir noteiktas reizes dienā jāēd. Viņam ir jānodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Viņam ir jābūt brīvajam laikam, kuru viņš pavada ar draugiem. Un atlikušo brīvo laiku viņš droši var spēlēt videospēles.»

Fiziskās aktivitātes

Bijušais e-sportists Jānis Dzērve uzskata, ka videospēļu spēlēšana viņam nav atstājusi būtiskas negatīvas sekas, taču iesaka pievērst uzmanību divām lietām. Pirmkārt, miega režīms. Otrkārt, fiziskās aktivitātes. Tā kā spēlētājs ilgu laiku pavada, sēžot vienā pozā, turklāt koncentrējoties uz ekrānā notiekošo, var rasties problēmas ar roku locītavām, sprandu, savilktiem muskuļiem. «No savas pieredzes zinu, ka ik pa brīdim jāpieceļas, jānopurina plaukstas, jāizstaipās, jāpastaigājas. Arī jāatslābina redze, paskatoties uz tālākiem objektiem.» Tas jāatgādina arī pusaudžiem. Jāseko, lai būtu pietiekami daudz fizisko aktivitāšu un vispār nodarbību ārpus digitālās pasaules un virtuālās realitātes. Te atslēgas vārds ir – līdzsvars.

Varbūt aizliegt?

Aizliegums, protams, šķiet visvienkāršākais risinājums, diemžēl tas bieži vien nedarbojas – pusaudzis tik un tā paklusām spēlēs. Nils Sakss: «Jautājums par to, vai aizliegt spēlēt datorspēles, ir apmēram tāds pats kā bērnam aizliegt lasīt vai aizliegt spēlēt futbolu. Datorspēles, sevišķi puikām, pašlaik ir viens no brīvā laika pavadīšanas veidiem. Tāda ir realitāte. Ne jau pašas datorspēles ir sliktas, slikti, ka pusaudzim nav sabalansētas visas nodarbes. Pilnīgs aizliegums nav risinājums.»

4 jautājumi, kas var palīdzēt saprast, vai jāuztraucas par atkarību no videospēlēm

  • Vai spēlēšanas dēļ tiek kavētas mācības?
  • Vai pusaudzis spēj beigt spēlēt norunātajā laikā bez dusmām un agresijas?
  • Vai spēlēšana ir radījusi miega problēmas?
  • Vai pusaudzis spēlē, lai atbrīvotos no raizēm vai nepatikšanām – kad skolā ir nepatikšanas vai sastrīdējies ar draugiem?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs