Klases huligāns. Ko viņš grib pateikt?

Kaušļi un atstumtie skolā bijuši visos laikos, taču pirms pāris gadiem tika veikts starptautisks pētījums par pusaudžu veselību un attiecībām skolā, un dati liecina, ka Latvijā vienaudžu vardarbība ir īpaši augstā līmenī. Mēs esam otrajā vietā 36 pasaules valstu vidū. Visizteiktāk savstarpējā agresija izpaužas posmā no 5. – 9. klasei. Plašāk tēmu skaidro psiholoģes Kristīne Dūdiņa un Kristiāna Kalniņa.
Skola
Sindija Meluškāne
3. janvāris

Saglabāt

Foto: Shutterstock
skolas guligāns

Kāpēc Latvijas skolās kaujas biežāk?

Iemesli ir vairāki, bet kā vienu no galvenajiem psiholoģe Kristiāna Kalniņa min to, ka pašiem skolotājiem nav mācīts, kā atpazīt vardarbību, kas savstarpējās attiecībās ir un kas nav pieļaujami. «Pa vecam – sodīt un iebiedēt vairs nevar, bet ko likt iepriekšējo metožu vietā –tam zināšanu trūkst,» teic psiholoģe. Līdzīgās domās ir Kristīne Dūdiņa, uzsverot, ka visai bieži viena no problēmām ir skolēnu konfliktsituāciju ignorēšana no skolotāju puses – kā visām pusēm kopīgi apsēsties pie sarunu galda un konstruktīvi pārrunāt, kas un kāpēc ir noticis. Bet ilgstoši ignorējot konfliktus, tie no mazas sniega pikas var aizvelties līdz milzīgai sniega bumbai,.

Abas psiholoģes ir vienisprātis, ka tieši savstarpējām attiecībām skolā pievērš pārāk maz uzmanības, tā vietā liekot uzsvaru tikai uz mācībām un sekmēm, kas savukārt veicina savstarpējo konkurenci un rada spriedzi – tev ir jābūt labākajam!

«Ja attiecības tiek atstātas savā nodabā, tad, visticamāk, būs arī vardarbība. Bet ir jādarbojas jau preventīvi, veicinot savstarpējo izpratni, cieņu, pieņemšanu pret atšķirīgo, bet diemžēl ar šo iekļaujošo vidi mums ir diezgan lielas grūtības. Ja bērns ar kaut ko netiek galā, skolotājiem vieglāk ir nosodīt un izteikt publisku kritiku, kas savukārt citiem bērniem ir kā iedrošinājums, ka tas ir pieļaujami,» teic Kristīne Dūdiņa. «Īpaši mazākajās klasēs skolotājam ir ļoti liela ietekme, un dažkārt pat ar kādu neuzmanīgu teikumu vai salīdzinājumu bērnu var nostādīt neērtā situācijā, ko citi pēc tam var izmantot pret viņu. Salīdzināt bērnu var tikai ar viņa paša iepriekšējiem sasniegumiem,» piebilst Kristiāna Kalniņa.

 

Kāpēc bērni tik agresīvi?

Pastāv uzskats, ka tad, ja bērns skolā kaujas, apsaukājas vai demonstrē cita veida emocionālu vardarbību, visticamāk, viņam mājās kaut kas nav kārtībā. Taču tas ir pārāk liels vispārinājums. Nereti bērni citādāk nemaz nespēj risināt domstarpības vai piepildīt vajadzību pēc atzinības un cieņas. Viņiem šķiet, ka citādāk skolā nebūtu iespējams izdzīvot.

Kopumā bērnu agresivitāti ietekmē vairāku apstākļu kopums. Pirmais no tiem ir bioloģiski noteiktais temperaments un bioloģiski noteiktais nervu darbības tips, kas pamanāms jau pirmajā dzīves gadā. Ir impulsīvāki bērni, kuri reaģē straujāk un intensīvāk, un attiecīgi arī savas dusmas pauž agresīvāk. Taču ne mazāk svarīga loma ir tādai temperamenta iezīmei kā spējai apzināti kontrolēt savas emocijas un uzvedību, kas attīstās dzīves laikā, un tur ļoti liela loma ir vecākiem, bērnudārzam un skolai.

Aktīvākiem un impulsīvākiem bērniem jau no agras bērnības var mācīt izreaģēt savas emocijas citiem pieņemamā veidā.

«Ir normāli, ja divu vai trīs gadu vecumā bērns dusmās iesit, iekniebj vai iekož, taču četru gadu vecumā bērnam jau vajadzētu mācēt izreaģēt savas emocijas bez kaitējuma nodarīšanas citiem, lai arī smadzeņu zonas, kas regulē uzvedību, emocijas un palīdz ievērot noteikumus, vēl tikai nobriest un turpina attīstīties līdz pieaugušā vecumam. Ja bērns uzvedas agresīvi, ir svarīgi saprast, kāpēc? Kas notiek pirms tam un pēc tam? Ko bērns ar šo agresīvo uzmanību panāk? Un tad kopā ir jāmeklē risinājumi, kā to pašu var panākt, nenodarot ciešanas citiem,» saka psiholoģe Kristiāna Kalniņa, nenoliedzot, ka dažkārt bērns ar savu agresiju mēģina izreaģēt dusmas, aizvainojumu, skumjas vai citus emocionālus pārdzīvojumus. Citkārt var būt runa par ļoti lielu kontroli no vecāku puses, un šis ir vienīgais veids, kā bērns vismaz kaut ko savā dzīvē var kontrolēt. Un nenoliedzami, ja ir pieredzēta fiziska vai emocionāla vardarbība ģimenē, tad bērns ir apguvis to, ka drīkst izpaust spēku pret tiem, kas ir vājāki.

 

Puikas kaujas biežāk?

Atminos, kā pašas dēls vēl sākumskolā, rādot dienasgrāmatu ar aptuveni 10 piezīmēm nedēļā par sliktu uzvedību, teica: «Skolotāja meitenēm ļauj darīt visu, bet puišiem par katru sīkumu raksta piezīmi».

Un tiešām – ir pat pētījumi, kas rāda, ka gan vecāki, gan pedagogi vienu un to pašu uzvedību zēniem un meitenēm interpretē dažādi, zēniem daudz biežāk piedēvējot nemieru un agresiju. Attiecīgi zēni tiek skarbāk disciplinēti, un tas savukārt veicina viņos pretestību un vēl agresīvāku rīcību. Izveidojas tāds kā apburtais loks. Jo biežāk strostē, jo vairāk tas rada aizsargreakciju dumpoties un izpelnīties vēl lielāku strostēšanu.

Nevarētu teikt, ka meitenes ir mazāk agresīvas kā zēni, taču viņu uzvedība ir pieaugušiem mazāk traucējoša, jo puiši biežāk izmanto fiziskus paņēmienus, bet meitenēm tuvākas ir emocionālās vardarbības formas – viņas aprunā, izslēdz, atstumj, kas nav mazāk sāpīgi ar uzsitienu.

Mīlulis un grēkāzis

Nepatīkami, bet fakts – bērni, kuriem ir straujāks temperaments, skaļāka balss, dažkārt arī hiperaktivitāte, emociju un uzvedības regulēšanas grūtības, no skolotāju puses bieži vien tiek padarīti par klases grēkāžiem un nereti tieši pret viņiem tiek izvērsta emocionāla vardarbība no citu bērnu puses. Proti, viņus mēdz kaitināt vai tīši izaicināt uz kādu trakulīgu vai pārgalvīgu rīcību, lai pārējie varētu par šo trakošanu pasmieties. «Šķetinot situāciju, redzam, ka bērns to nav aizsācis, bet bijis tikai viens no ķēdes posmiem, kas, neizturot spriedzi, ir izmantojis metodes, kuras beidzot pieaugušie ir pamanījuši. Bet skolotājam var būt vienkāršāk šo bērnu sodīt, nevis risināt situāciju, lai ieraudzītu, ka klases līderis vai kāds, kurš labi mācās un ir skolotāja mīlulītis, patiesībā ir bijis galvenais situācijas izraisītājs,» no pieredzes stāsta Kristīne Dūdiņa, uzsverot, ka tad bērnam rodas izjūta, ka viņa situācijā neiedziļinās, viņš nav svarīgs, un viņu tikai strostē. Tas mazina pozitīvo uzticēšanos starp pieaugušo un bērnu. Bet tā ir galvenā atslēga, lai atrisinātu šo situāciju un uzvedības problēmas mazinātos. Tā vietā plaisa aizvien pieaug.

Labākais risinājums darbā ar bērniem, kuriem grūtāk kontrolēt savu uzvedību un emocijas, ir pievērst uzmanību pozitīvajam, kas bērnā ir, un paslavētu par katru reizi, kad viņam izdevies noturēties, izvairīties un neiesaistīties. Dažkārt var šķist, kāpēc gan bērns būtu jāslavē par to, ka viņš uzvedas normāli, bet impulsīviem un hiperaktīviem bērniem ir ļoti svarīgi saņemt pozitīvo apstiprinājumu, ka viņam izdodas.

 

Sliktā bērna izraidīšana

Man pašai ir nācies piedalīties klases sapulcē, kur lielākā daļa vecāku ar skolotāju vadībā kaļ plānus, kā atbrīvoties no sliktā klases zēna, kurš nākot no sociāli nelabvēlīgas ģimenes un graujot disciplīnu klasē. Un arī psiholoģe Kristīne Dūdiņa atzīst, ka diemžēl tā nudien mēdz notikt, un tad viņi tiek mētāti no vienas skolas uz nākamo. «Ja mēs viņu izstumjam, sakot, tu jau esi sabojāts, ej kaut kur citur, tas bērna uzvedības problēmas var tikai pasliktināt, lai gan skola ir viens no drošības tīkliem, kurā pamanīt bērnus, kuru vajadzības un tiesības nav ievērotas. Nekādā gadījumā nevajadzētu viņam likt justies vainīgam par visu, kas ar viņu ir noticis, bet gan saskatīt, kā viņam palīdzēt. Un īpaši tad, ja bērns mājās ir piedzīvojis vardarbību, mums kā skolas kopienai ir jādomā, kā varam viņu glābt. Ja šis bērns saņem ziņu, ka mēs gribam atbalstīt un palīdzēt, tad ar laiku viņš tomēr var iemācīties to novērtēt un pats svarīgākais – iegūt jaunu pieredzi, kas atšķiras no tās, kas iegūta mājās,» ir pārliecināta Kristīne Dūdiņa.

Kuriem dara pāri?

Atstumtā bērna lomā var nonākt bērni no visdažādākajām vidēm un ģimenēm. Viss atkarīgs no tā, kurš un kādiem līdzekļiem izvēlas kļūt par līderi un kurš šajā kompānijā ir baltais zvirbulis. Dažkārt tas var būt bērns no trūcīgas ģimenes, kuram ir sliktākas drēbes, mazāk naudas, iespējams, viņš smird, citkārt iemesls var būt fiziskas vai jebkuras citas atšķirības. Kristīne Dūdiņa: «Tā notiek, jo vājākie bērni kalpo kā labs rīks, uz kuru rēķina tie, kas grib izcelties, var parādīt savu dominanci. Jo vieglāk ir apliecināties uz vājāko rēķina, nevis izvēlēties kādu, kura spēki ir līdzvērtīgi. Tas, ko parasti dara pretvardarbības programmās, māca bērniem šo mehānismu atpazīt un nostāties vājākā pusē,» pieredzē dalās Kristīne Dūdiņa.

Cik liela nozīme ir bērna pašvērtējumam? Protams, ka veselīgs pašvērtējums, spēja kontrolēt un regulēt emocijas, kā arī ģimenes atbalsts spēlē par labu tam, lai bērnam būtu vieglāk izvairīties no konfliktsituācijām, kurās viņš ir upuris vai pat tās uzsākt. Taču jāpatur prātā, ka gan pašvērtējums, gan spēja regulēt un kontrolēt emocijas bērniem vēl nav un nemaz nevar būt pilnbriedā. Mūsu pienākums palīdzēt to attīstīt.

Labākais risinājums?

Var šķist neticami, bet tieši saruna ir viens no galvenajiem risinājumiem, kas nostrādā – ja mēs spējam cieņpilni uzklausīt un pārrunāt bērnu rīcību, nevis tikai viņu sodām. Ja mēs viņus sodām, tad dusmas pieaug un visticamāk sliktā uzvedība atkārtoties. Ir svarīgi pateikt bērnam, ka uzvedība, kas nodara kaitējumu citiem, nav pieņemama, bet vienlaikus nepazaudēt saikni ar viņu, jo galu galā ikviens no mums kaut kādā situācijā var būt vardarbīgs. Jārunā, kas ir bērna motivācija šādai uzvedībai. «Visbiežāk tā ir vēlme justies svarīgam un gūt vienaudžu uzmanību, tāpēc vērts pavaicāt, vai šis ir vienīgais līdzeklis, kā to sasniegt? Palīdzēt bērnam saprast, kā iegūt līderību pozitīvā veidā, neradot sāpes un ciešanas. Vai arī, ja viņš ir sāpināts un dusmīgs, kā to varētu izreaģēt citā veidā, piemēram, vēršoties pie kāda atbalstoša pieaugušā vai aizstāvot savas robežas bez pāridarīšanas,» skaidro Kristīne Dūdiņa.

Nekādā gadījumā sarunu par strīdu nevajadzētu risināt citu bērnu klātbūtnē vai vēl trakāk – klases priekšā. Jo dažkārt pāridarījums var būt noticis kaut vai tāpēc ka bērni dažkārt vēl neprot iejusties otra ādā, bet publiska kaunināšana klases priekšā spēju iejusties otra ādā neveicina. Produktīvāk ir runāt ar bērniem atsevišķi.

Vecāki uz skolu

«Protams, ka situācija, kad vecākam zvana no skolas, sakot, ka bērns iesaistījies kautiņā, var būt emocionāli piesātināta. Īpaši, ja tavs bērns ir bijis iniciators vai, piemēram, kautiņā saplēsis citam bērnam džemperi. Var rasties vainas sajūta un sajusties kā slikts vecāks. Bet es ieteiktu nebaidīties, jo šādas situācijas var būt un tas, ka bērni reizēm sakaujas, ir pat normāli, nevajag no tā taisīt milzu traģēdiju. Vislabāk ir apsēsties pie viena galda pedagogiem un iesaistīto bērnu vecākiem un kopā pārrunāt gan situācijas cēloņus, gan to, kā vislabāk bērniem palīdzēt. Tas jau pats par sevi būtu pozitīvs piemērs bērnam, ka šādas situācijas var risināt arī konstruktīvi, pārrunājot un atvainojoties. Tas, protams, arī no pieaugušajiem prasa spēju regulēt savas emocijas, neuzvelt vainu tikai otram, bet rādīt, ka mēs varam uzklausīt un paust savu viedokli. Bet, ja mēs paši to nespējam, ko tad mēs gribam no viņiem?» vaicā psiholoģe Kristīne Dūdiņa, iesakot, ka sarunas varētu būt vairākas – vecāks ar skolas psihologu, vecāks ar otru vecāku, un tad kopīga saruna ar bērniem, lai kaut kādi jautājumi jau būtu atrisināti un tie nebūtu jārisina bērnu klātbūtnē.

Nevar, protams, izslēgt situāciju, kad nākas saskarties ar vecākiem, kas arī paši ir agresīvi, bet tad svarīgi atcerēties, ka gan emocionāla, gan fiziska vardarbība arī bērnu vidū ir krimināli sodāma, un par to var arī vērsties policijā. «Arī, ja nav iespējams risināt mierīgā ceļā, nav jāpaliek bezcerībā. Ir dažāda līmeņa risinājumi un viens no tiem – vēršanās policijā. Turklāt, ja mācību iestāde to nerisina, arī tā ir sodāma rīcība,» saka Kristīne Dūdiņa.

Manu bērnu sit!

Tas ko nevajadzētu darīt – uzklausot sava bērna stāstu par to, ka viņam kāds dara pāri, uzreiz iet uz skolu un pašam parunāt ar to, kurš darījis pāri! Jo pieaugušajiem domstarpības jārisina ar pieaugušajiem, citādi otrs bērns tiek nostādīts ļoti nevienlīdzīgā pozīcijā. «Bet pirmā rīcība būtu kārtīgi izrunāties ar bērnu un rosināt viņu niansēs pastāstīt, kas tur notika, kā tas bija un pamēģināt uztaustīt viņa paša lomu. Jo skaidrs, ka jebkurā konflikta situācijā mēs vispirms pamanām citus. Bet ne katrs strīds ir agresija vai vardarbība, varbūt tas ir tikai konflikts, ko viņam ne visai izdevīgi izdevies atrisināt,» saka Kristīne Dūdiņa. Tomēr, ja pret bērnu tik tiešām ir izveikta jebkāda veida vardarbība, to nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt!

«Jo reizēm vecāki iesaka to pieņemt un samierināties, jo mūsu laikā jau tā arī bija. Bet, emocionāla vai fiziska vardarbība –tas nav pašsaprotami. Un, ja bērns par to sācis runāt, tad, visticamāk, tas ir noticis jau zināmu laiku, un viņš pats netiek ar to galā,» saka Kristīne Dūdiņa.

Reizēm bērni negrib, lai vecāki iet uz skolu un iejaucas, jo baidās, ka var būt sliktāk. «Taču es ieteiktu, vienojoties ar bērnu, tomēr runāt ar skolotāju par to, kas notiek skolā. Pieaugušajiem ir jāpaņem atbildība uz sevi, un pēc tam jārunā ar otras iesaistītās puses vecākiem,» teic psiholoģe.

Tāpat ir svarīgi mācīt bērnu, kā sevi aizstāvēt. Un te nav runa, par to, ka tad, ja tev sit, sit pretī un sākt vest bērnu uz cīņas sportu, bet gan iemācīt, kā sevi aizstāvēt citiem līdzekļiem. «Jo sist pretī – tā ir riskanta situācija. Turklāt visbiežāk runa ir par bērniem, kuri ir vājāki, un varbūt viņiem nav tik labas prasmes, lai cīnītos par sevi. Lai sistu pretī, ir jābūt pārliecībai, ka tiešām varēsi to cīņu uzvarēt, nevis mazliet pavicināsies ar dūrēm un tevi vēl vairāk noliks pie vietas. Piedāvājums varētu būt nevis fiziski cīnīties pretī, bet ar savu attieksmi parādīt, ka cits bērns ar savu vardarbīgo rīcību nevar izsist mani no līdzsvara. Jo bērns, kuram kāds dara pāri, var sabīties, sākt raudāt, kļūst emocionāls, kliegt un tas vēl vairāk var stimulēt pāridarītāju. Bet mēs varam mācīt pat tad, ja iekšēji nejūtamies tik droši. Ir svarīgi saglabāt mieru, neiesaistīties un iet prom, piemēram, pie kāda drauga, nepalikt vienam tajā brīdī. Atslēgas vārdi – lai varmāka nejūt, ka viņam ir vara pār tavu bērnu. Jo tieši to prot bērni, kuriem neviens nedara pāri – viņi māk parādīt, ka uz viņiem tas neattiecas, un, ka vispār tas ir stulbi. Par upuriem biežāk kļūst tādi bērni, kuri sagumst, paliek bēdīgāki un kurus tas ietekmē,» iesaka psiholoģe Kristīne Dūdiņa.

Visās šajās situācijās galvenā atbildība ir pieaugušajiem nodrošināt, lai bērni var justies droši. Ja vide ir nedroša un skolā ir vietas, kur bērnu var fiziski piekaut, pieaugušo uzdevums ir to atrisināt, piemēram, nodrošināt pieaugušo klātbūtni dažādās skolas vidēs.

Kā risināt vienaudžu vardarbību Latvijas skolās?

Pētot arī citu valstu pieredzi, par to, kā mazināt bērnu savstarpējo vardarbību skolā, Kristīne Dūdiņa teic, ka visefektīvākās ir sistemātiskas programmas, kas tiek īstenotas jau no pirmās klases atbilstoši vecumam. Visa pamatā ir silta un draudzīga klases klimata veidošana un agrīna problēmu atpazīšana un cieņpilna risināšana. Arī Latvijas Universitātes eksperti ir izstrādājuši programmu Atbalsts pozitīvas uzvedības veicināšanai, uzsverot, ka Latvijas izglītības sistēma joprojām ir vērsta uz kļūdu meklēšanu, nevis pozitīvu iedrošināšanu. Savukārt skolēnu disciplinēšana balstās pamatā uz reaģēšanu uz uzvedības pārkāpumiem ar sodiem, paskaidrojumu rakstīšanu, nosūtīšanu pie direktora, pat policijas izsaukšanu, ziņošanu vecākiem un citām metodēm. Lai gan pētījumi atklāj, ka sodīšana, turklāt nekonsekventa, ir nepietiekami efektīvs paņēmiens uzvedības pārkāpumu mazināšanā. Programma jau uzsākta 25 skolās, taču finansējuma trūkuma dēļ tās tālāka ieviešana šobrīd ir apstājusies. Taču eksperti uzsver, ka atbalstot pozitīvu uzvedību, skolēni iemācās, ko vajag, nevis ko nevajag darīt, kā arī dod skolēnam iespēju labi uzvesties.

 

Agresija arī internetā

«Viss, kas sastopams skolas ikdienā, ir arī internetā, tāpēc vecākiem ļoti svarīgi runāt ar saviem bērniem par uzvedības noteikumiem arī tīklā – ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt komentāros, kādus video nelikt Youtube – tā, lai neaizvainotu citus vai nekompromitētu sevi pašu. Tas jāmāca, tiklīdz bērns sāk lietot datoru, telefonu, planšeti, bet pirmajā klasē noteikti. Tik mazu bērnu vecākiem noteikti jāpievērš uzmanība saturam, ko bērns lieto internetā, un veidam, kā komunicē ar citiem sociālajos tīklos, What up, u.c. Bet pamazām, protams, arī jāuzticas bērnam, pieaugot bērnam, kontrolei jāatslābst, lai bērnam nav sajūta, ka viņu visu laiku pārbauda, seko viņam, lai viņam ir iespēja pašam mācīties un pieņemt lēmumus,» skaidro Kristiāna Kalniņa.

Pret sevi vērsta agresija

Agresiju pret citiem mēs pamanām, bet ne vienmēr ieraugām agresiju, kas nav mazāk kaitnieciska tikai pavērsta pret sevi – smēķēšana, graizīšanās, alkohola un narkotisko vielu lietošana. Pieaugušajiem tā var izpausties kā pārstrādāšanās un savu spēku netaupīšana. Daļēji tas var būt saistīts arī ar to, cik cilvēks ir ekstraverts vai intraverts. Jo ekstraverto bērnu uzvedības problēmas pamana visi, bet intravertie bērni trauksmi, dusmas vai mazvērtību var pavērst pret sevi. Ir iespējams pārlieku liels kautrīgums, nagu graušanas, jau iepriekš minētā kaitēšana ķermenim.

 

Ideja!

No huligāna par līderi

Ja bērns dara pāri citiem, šādā veidā cenšoties pievērst sev uzmanību, tad iespējams var līdzēt, uzticot bērnam klases formālā līdera lomu, piemēram, palūdzot, lai viņš kaut ko noorganizē, uzticēt viņam kādu papildus atbildību, kas liks justies vairāk novērtētam. 

Materiāls publicēts žurnālā Annas Psiholoģija 2018. gada augustā

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs