Septiņi mīti par adopciju un bērnunama bērniem

Adopcija
Sindija Meluškāne
29. jūnijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: SHUTTERSTOCK
Adopcija ir pārāk garš un sarežģīts process, bērnunama bērniem ir slikti gēni, ar meiteni noteikti būtu vieglāk kā ar zēnu – šie ir tikai daži no mītiem par adopciju un bērnunama bērniem. Konsultē Ivita Krastiņa, LR Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktora vietniece, un Dace Blaževiča, Sociālo pakalpojumu aģentūras vadītāja.

Tā kā mūsu ģimenē jau sešus gadus aug adoptēts bērns, mēs ar vīru gandrīz vienmēr esam atsaukušies, lai dalītos par to pieredzē, cerībā, ka tas var iedrošināt vēl kādu ģimeni. Tāpat vienmēr gribas uzsvērt, ka bērna uzņemšana ģimenē nav tik viegla, kā sākotnēji varētu šķist. Tās nav laimīgas beigas kādam bēdīgam stāstam. Tas var izvērsties par laimīgu stāstu, bet tajā neizbēgami būs jāpiedzīvo daudz grūtību. Palīdzība būs nepieciešama gan bērnam, gan adoptētājiem. Vienlaikus par adopciju ir daudz mītu.

Mīts Nr. 1. Adopcija ir garš, ilgs un birokrātiski sarežģīts process

Adopcija nav nedz sarežģīta, nedz pārlieku ilga. Kopš brīža, kad bāriņtiesā tiek iesniegts pieteikums kļūt par adoptētāju un tiek piešķirts adoptētāja statuss paiet deviņi desmit mēneši, kuru laikā ir jānokārto dažas formalitātes, piemēram, jāsaņem izziņa par veselības stāvokli no ģimenes ārsta, psihologa novērtējums u. c. Pietiek laika, lai šo lēmumu pamatīgi izsvērtu.

Turklāt arī bioloģiskais bērniņš tiek iznēsāts un gaidīts deviņus mēnešus. Ja esat pieteikušies bērnu grupai, uz kuru rindas nav, piemēram, uz zēniem vecumā no septiņiem gadiem, gandrīz jau uzreiz var doties uz Labklājības ministriju, lai iepazītos ar adopcijai pieejamo bērnu lietām.

Mīts Nr. 2. Būs grūti izvēlēties bērnu

Jā, izvēle tiešām nebūs viegla, bet uzreiz jākliedē mīts, kas savulaik satrauca arī mani, domājot par adopciju, – ka man klātienē būs jāskatās acīs daudziem bērniem un tad jāizlemj par labu vienam no viņiem. Tā nenotiek. Kad ir piešķirts adoptētāja statuss un saņemta ziņa, ka izvēlētajā vecuma un dzimuma grupā ir pieejams viens vai vairāki bērni, ir jādodas iepazīties ar šo bērnu lietu, aplūkot fotogrāfijas.

Bērna lietā apkopota visa par viņu pieejamā informācija, slimību vēsture, viss, kas zināms par bērna bioloģiskajiem vecākiem.Un tad, ja rodas sajūta, ka šis bērns varētu būt jūsējais, var doties iepazīties ar viņu klātienē.

No savas puses gribu aicināt ļoti atbildīgi izturēties ne vien pret adopciju, bet arī pret šo iepazīšanās vizīti. Jo lielākam bērnam var izrādīties traumējoši, ka pieaugušie brauc viņu apskatīt kā tādu tirgus preci, bet pēc tam izlemj nepirkt.

Mīts Nr. 3. Adoptētājiem jāgaida rindā vairākus gadus

Tas attiecināms tikai uz maziem bērniņiem vecumā līdz trim gadiem, uz kuriem tiešām rindā jāgaida aptuveni divus gadus. Tāpat ilgāk jāgaida uz meitenēm, kas vecākas par trim gadiem. Visbezcerīgākā situācija uzaugt ģimenē tepat Latvijā ir zēniem no septiņu gadu vecuma un meitenēm no 10 gadu vecuma. Ilustrācijai var minēt, ka adoptējamo bērnu reģistrā pašlaik ir iekļauti 1275 bērni, 886 no viņiem ir vecumā no 10 līdz 18 gadiem. Pašlaik starp visiem adoptētājiem ir tikai viena ģimene, kas pieteikusies bērnam vecuma grupā no 10 līdz 13 gadiem.

Mīts Nr. 4. Ar meitenēm ir vieglāk

Jau iepriekšējā punktā minēju: ja vien runa nav par zīdaiņiem, kad adoptētāji dod priekšroku meitenēm, maldīgi uzskatot, ka ar meitenēm ir vieglāk. Taču eksperti ir vienisprātis – tas ir mīts. Tas, cik viegli vai grūti bērns iedzīvosies ģimenē, atkarīgs no viņa līdzšinējās dzīves pieredzes, kā arī no jaunajām attiecībām ar adoptētājiem. Atceros, kā pirms pieciem gadiem intervēju kādu amerikānieti Sūziju, kura adoptēja trīs Latvijas jauniešus, divus brāļus un māsu, vecākajam jau bija 18 gadu.

Sūzijas ģimenē līdz ar trim pašu bērniem bija uzaudzināta arī adoptēta meitene no Ķīnas un divi zēni ar invaliditāti no Ukrainas. Viņa stāstīja, ka vislielākie sarežģījumi esot tieši ar meiteni no Ķīnas, kas adoptēta pusgada vecumā. «No problēmām nevar izbēgt, adoptējot zīdaini. Jautājums tikai, vai esi gatavs uzņemties šo izaicinājumu. Ja jā, tad jādara viss pēc labākās sirdsapziņas un jātic labajam. Tas var neizdoties! Tāpat kā nav garantiju, ka nebūs problēmu ar bioloģisko bērnu.» viņa toreiz teica.

Mīts Nr. 5. Bērni būs laimīgi par adopciju

Tas tiešām var būt mīts. Pat tad, ja bērni dzīvojuši sliktos apstākļos, kuros piedzīvota vienaldzība, pazemojums, pāridarījumi, viņi pie šīs vides jau ir pieraduši, tā viņiem ir pazīstama. Jaunā ģimene – sveša un draudīga. Un dažkārt, tieši ieraugot, cik dziļa ir plaisa starp to, ko bērns piedzīvojis bioloģiskajā ģimenē un ko piedāvā jaunā ģimene, tas liek bērnam justies pilnīgi sagrautam, jo viņš pats taču nāk no tās bedres un jaunajā ideālajā ģimenē var justies pilnīgi neiederīgs.

Mīts Nr. 6. Sabiedrība mūs uztvers kā baltos zvirbuļus

Par laimi, arī tas pamazām kļūst par mītu. Un, kā novērojusi Ivita Krastiņa, pēdējo 15 gadu laikā sabiedrības attieksme pret adoptētājiem, aizbildņiem un audžuģimenēm ir ļoti mainījusies. Arī adoptētāji kļūst atvērtāki un pieņemošāki, arvien pieaug bērnu vecums, uz kuru piesakās adoptētāji. Katru gadu ir aptuveni 10 ģimenes, kas uzdrošinās adoptēt divus bērniņus vienlaikus, lai nebūtu jāšķir brāļi un māsas.

Pērn tādas bija pat 13 ģimenes! Mainījusies arī attieksme pret to, ka adopcija ir kaut kas slēpjams vai apkaunojošs. «Pirms 15 gadiem viena gada laikā bija vairākas ģimenes, kas tēloja grūtniecību, lai noslēptu adopcijas faktu, tagad šādu gadījumu ir arvien retāk,» pieredzē dalās Ivita Krastiņa.

Mīts Nr. 7. Bioloģisko vecāku pamestie bērni ir ļauni un nelabojami

Jautājums nav tik daudz par bērniem kā par pašiem pieaugušajiem – cik mēs esam gatavi un atvērti pieņemt šos bērnus tādus, kādi viņi, pakāpeniski veidot attiecības, uzmanīgi tuvināties, rūpēties, nepieprasot par to bezierunu paklausību, mīlestību un pateicību.

Lai cik labi būtu adoptētāja, audžuģimenes vai aizbildņu nolūki, ir jārēķinās, ka šie bērni ir ļoti sāpināti un nodoti.

Un nereti viņi vaino paši sevi par to, ko tuvinieki viņiem nodarījuši. Viņiem maldīgi šķiet, ka bioloģiskie vecāki no viņiem atteikušies, jo viņi nav bijuši pietiekami labi vai pareizi. Tāpēc bērns dusmojas un jūtas aizvainots gan uz cilvēkiem, gan uz dzīvi un likteni vispār. Var būt nostiprinājusies apziņa: «Es neesmu tā vērts, lai mani mīlētu,» – tāpēc šiem bērniem var būt ļoti demonstratīva un pat agresīva uzvedība gan pret vienaudžiem, gan jauno ģimeni. Bet aiz šīs ārēji skarbās čaulas slēpjas ļoti ievainota dvēselīte.

Šim bērnam var būt ļoti grūti uzticēties pieaugušajiem, jo viņam nav šādas pieredzes. Tieši pretēji – viņiem ir pieredze, ka pieaugušie sāpina, dara pāri, ir vienaldzīgi un pamet. Pieaugušajam ir ļoti svarīgi izprast notiekošo, spēt savaldīt savas jūtas un neatspēlēties bērnam, bet noturēt robežas. Jo tikai tad, ja bērns jūt, ka pieaugušais ir pietiekami drošs un spēj pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir, bērns pamazām var noticēt, ka viņš ir labu attiecību vērts.

Dodiet sev laiku

Lai bērns atgūtu uzticību attiecībām, ir vajadzīgs laiks, uzmanība un pacietība. No audžuvecākiem vai adoptētājiem tas var prasīt ļoti daudz pacietības, izturības un nosvērtības, jo tieši viņiem var nākties izdzīvot visas bērna sakāpinātās emocijas, kas tiešā veidā nav saistītas ar viņiem, bet gan līdzšinējo dzīves pieredzi.

Tāpēc ļoti svarīgi pirms adopcijas ir godīgi atbildēt sev uz jautājumu: kāpēc es to gribu darīt? Īpaši to iesaku pārdomāt ģimenēm, kurās jau ir mazi bērni.

Vai jūsu bērni šobrīd ir gatavi tam, ka turpmāk jūsu uzmanības viņiem būs mazāk? Jo adoptētajam bērnam tās vajadzēs ļoti daudz. Tāpat ir godīgi jāatbild – vai mums pietiks spēka un resursu? Vai adopcijai piekrīt visi ģimenes locekļi? Kāda ir mana īstā motivācija, kāpēc es to gribu darīt? Ko es no tā iegūšu? Varbūt tā ir vēlme kaut ko kompensēt vai risināt savas problēmas? Varbūt, tieši otrādi, tā būs iespēja man aizbēgt no citu problēmu risināšanas?

Zināji? Latvijā viena gada laikā vidēji tiek adoptēti 120 bērni. Bērnunamos pašlaik dzīvo ap 1200 bērnu.

Kā varu palīdzēt?

Ne visi var, un ne visiem vajag adoptēt. Tāpat kā ne visi var kļūt par audžuģimeni vai aizbildņiem, kas, manuprāt, ir vēl nesavtīgāka palīdzēšana par adopciju. Bet palīdzēt var, arī atbalstot tos, kas to dara, jo atbalsts ir nepieciešams gan ģimenēm, kas uzņemas rūpes par bioloģisko vecāku pamestajiem bērniem, gan arī pašiem bērniem. Taču, ja nopietni apsver iespēju kļūt par adoptētāju, aizbildni vai audžuģimeni, pirmais solis ir vērsties savas pašvaldības bāriņtiesā.    

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs