No maza kriksīša-dzīvespriecīgs ziķeris

20. februāris, 2008
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Kad piezvanu Līgai, lai lūgtu pastāstīt, cik viegls vai grūts bijis ceļš līdz tik priecīgam iznākumam, gaida jauns pārsteigums – kopš septembra, t.i., divarpus gadu vecuma, Līva apmeklē bērnudārzu. Līga:«Dzīvojāmies pa māju, līdz jutu, ka viņai vajag sabiedrību un būtu labi, ja mēs atrastu bērnudārzu. Un netālu no mums, Āgenskalnā, tieši septembrī atvēra privātu dārziņu.

Dzīvojot mājās, Līva lika kopā pa diviem trim vārdiņiem, bet, apmeklējot dārziņu, sāka runāt pilnos teikumos un varēja saprasties ar visiem. Līva izgāja sabiedrībā un tur jūtas labi. Savukārt es pa dienu varēju atslēgt pogu «atbildība», ļoti mierīgi gan mājās pastrādāt, gan padzīvoties pati ar sevi,pakafijotvai palasīties. Gūstu piepildījumu no visa – esmu gan mamma, gan sieva, gan mājās, gan darbā – un šī mozaīka dara dzīvi harmonisku un laimīgu.»

Bet kā bija sākumā?

Svešie zābaciņi

Līga noliek uz galda mazītiņu cepurīti kā ābolīti un sāk stāstu: «Dakteri konstatēja, ka atrauta nabassaite un vai nu jātaisa ķeizargrieziens, vai jāgaida... Jāgaida – tas nozīmē, ka nepiedzims dzīvs cilvēks. Toties mēs uzreiz varēšot domāt par nākamo bērnu. Ja taisīsim operāciju, tāpat neesot ko cerēt, ka bērniņš izdzīvos, jo sver tikai 600–700 gramu. Es būšu tikai veltīgi sagriezta. Daktere devās uz operāciju un teica, ka mums ir pusstunda laika izlemt, ko darīsim. Šādu dzīves pusstundu es nenovēlētu nevienam. Bet mēs izlēmām darīt visu, ko varam, nevis nedarīt un pēc tam nožēlot, ko neesam izdarījuši. Izšķīrāmies par operāciju.

Pēc operācijas Līva bija reanimācijā, es – palātā. Vīrs skraidīja no vienas pie otras, bildēja meitu un stāstīja man, cik viņa ir skaista, forša, maziņa un jauka – cik viss ir labi. Parādīja man bildes fotoaparātā. Pamanīju tikai, ka kājās viņai ir sveši zābaciņi. Bet mums taču pašiem ir uz kāzām dāvinātie bēbju zābaciņi! Kāpēc ne mūsējie?

Kad spēju celties un ieraudzīju Līvu inkubatorā, pirmā doma bija: kā vīrs varēja par kaut ko tādu priecāties? Jo tas kriksītis bija tik mazs un zābaki kājās izskatījās tik lieli, lai gan tiešām daudz mazāki par mūsējiem. Manas pirmās izjūtas nebija – cik forši! Atcerējos vīra laimi iepriekšējā dienā. Es noteikti tā nespētu priecāties. Tajā brīdī man kļuva ļoti grūti. Tā kā akmens uz sirds uzgūlās.»

Ik dienu – vairāk cerību

«Pirmajās stundās un dienās dakteri mēģināja Līvai palīdzēt, bet mums netika solīts nekas. Kādam bija viedoklis, ka kritiskās ir četras dienas, citam – ka kritiskā ir nedēļa, tad atkal – ka deviņas dienas. Mēs gaidījām, kad mūs laida pie inkubatora, runājām, dziedājām, mīļojām, cik ļāva. Arī par to dakteriem ir dažādi viedokļi – nevirināt, nedzesēt, lieki netraucēt. Ikviens pieskāriens bērnam atņem enerģiju, jo viņš taču cenšas atbildēt, bet viņam enerģija jāveltī tam, lai pukstētu sirsniņa.

Līva piedzima svētdienā. Pirmoreiz viņu varējām paturēt rokās piektdien pirms pārvešanas no Stradiņa slimnīcas uz Vienības gatvi, – paēdinājām un paauklējām. Vienības gatvē bija jābūt pēc dažām stundām, varētu aizbraukt mājās paēst... Bet mēs aizbraucām reģistrēt Līvu un saņemt dzimšanas apliecību, jo mums likās ļoti svarīgi, lai tas būtu padarīts.

Bērnu slimnīcā sākumā bija karantīna un Aigaru pie mums neielaida. Tikai 13. aprīlī, kad Līvu nokristījām, drīkstēja ienākt gan viņš, gan krustvecāki un mācītājs. Pēc fotogrāfiju datumiem datorā secinu, ka tās bija tikai divas trīs nedēļas, kad Aigars nedrīkstēja nākt, bet toreiz man tās likās kā mūžība. Es pa to laiku lasīju Līvai pirmās bērnu grāmatas, kamēr viņa gulēja man uz krūtīm. Komunicēju kā ar bērnu, kurš mani saprot un reaģē. Man nav pieredzes, kā būtu auklēt parastu zīdaini. Ar katru dienu vairāk jutu, ka nu jau ir stabilāk – esam parastā nodaļā, stāvoklis vairs nav kritisks. Nekad nebija kritienu atpakaļ, izņemot vienu reizi, kad pie sirsniņas konstatēja troksni. Mūsu daktere Dace Tropa secināja, ka hemoglobīna ir par maz, asinīs ir par maz eritrocītu. Līvas tētis deva asinis pārliešanai, pēc atvešanas no donoru centra es tās turēju pie vēdera, lai sasildītu ķermeņa temperatūrā. Domājām pozitīvas domas un ticējām, ka pašu asinis dos viņai spēku. Un Līva darīja savu darbu – pamazām pieņēmās svarā, veseļojās, auga un attīstījās.»

Mājās

Līvu ļoti ātri izlaida no slimnīcas – nebija izpildīts neviens no nosacījumiem, kas parasti ļauj doties uz mājām. Līvai nebija ne divu kilogramu svars, un viņa pati neēda, arī līdz plānotajai dzimšanas dienai 11. jūlijā bija vairāk nekā mēnesis. Līga: «Mājās mēs bijām 2. jūnijā. Dakteri redzēja, cik ļoti mēs cīnījāmies, un palaida mājās ar visu zondi. Dzīvojam netālu no Bērnu slimnīcas un solījāmies braukt mainīt zondi. Arī, ja kas atgadīsies, steigties uz slimnīcu.

Ir vēl viena nianse – mēs ļoti cīnījāmies par ēšanu no krūts. Bērnam ir iespēja no zondes pāriet uz krūti vai uz pudelīti. Es iekšēji zināju, ka foršāk būtu no krūts. Un Bērnu slimnīcā priekšlaikus dzimušo nodaļā strādā fantastiska fizioterapeite Klaudija Hēla, kurai arī ir pārliecība, ka dabiskais process jo sevišķi vajadzīgs šādiem bērniņiem. Taču tik mazam bērnam zīst ir ļoti, ļoti smagi. Arī lielākā daļa mammu to saprot un cenšas. Bet gribas mājās un gribas, lai bērns ātrāk pieņemas svarā, un centība pārdeg. Bet es paliku pie savas pārliecības. Bija diezgan karsts, un mēs abas ar sviedriem un pienu bijām notecējušas lipīgas. Mūsu daktere Tropa, to vērojot, teica: «Kāda starpība, kur jūs mācāties to darīt – slimnīcā vai mājās, kur pat sienas palīdzēs.» Un mājās mēs patiesi diezgan ātri tikām pie krūts ēdināšanas. Lai gan – nevar apgalvot, ka tas notika tieši tāpēc, ka dzīvojām mājās – iespējams, Līva beidzot bija tam gatava.

Mājās īpaši domāju, kā lai kompensēju laiku, ko Līva nav izdzīvojusi man vēderā. Turpinājām turēt Līvu sev uz vēdera. Sirsniņa pret sirsniņu, lai bērns to jūt un dzird – tā ir tā sauktā ķengurmetode, kas priekšlaikus dzimušam bērniņam palīdz atveseļoties. Vakarā atnāca tētis, ieslēdza datoru, padarbojās un lika Līvu uz punča sev. Mamma pa dienu ir diezgan sastresojusies, jo viņa nemitīgi ir pie mazuļa, nogurusi. Tētis vairāk komunicē ar ārpasauli, ir mierīgāks. Dakteri zināja pat konkrētus piemērus, kad, guļot uz mammas punča, bērns pa dienu pieņēmies svarā par 5–10 gramiem, bet uz tēta – 50 grami klāt. Arī Līvas tētis centās.

Lai gan netika teikts, ka vajadzīga īpaša vingrošana, atradām brīnišķīgu masierīti vai vingrinātāju – medmāsu Elitu no Stradiņiem. Viņa fantastiski prot sadarboties ar jebkura vecuma zīdaini, un arī ar mammu viņai vienmēr rodas pozitīvs kontakts. To stundu, kamēr viņa apčubināja bērniņu, allaž izrunājāmies gan par bērnu, gan par savām lietām. Es gaidīju tos mirkļus, jo tad varēju padalīties gan savos pārdzīvojumos, gan sliktajās emocijās, un viņa tad vienmēr mēģināja nomierināt, ieteikt, dot padomu. Man šķiet, ka Līva arī velties un staigāt sāka agrāk nekā tad, ja es viena pati, bez profesionāļa palīdzības būtu mēģinājusi viņu stimulēt.

Nezinu, vai tā ir laimes spēle vai balva, vai likteņa pirksts, bet Līvai nav bijusi vajadzīga neviena operācija, neviena pamatīga medicīniska iejaukšanās. Izņemot, protams, pašas pirmās dzīves minūtes un stundas, kad vajadzēja elpināšanu, – visu pārējo viņa ir izcīnījusi pati.

[klucītis beigās] Par tālākajām mazās Līvas cīņām un māmiņas Līgas izjūtām lasietwww.mansmazais.lv!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+