Mans bērns – homoseksuāli orientēts

Bērni
Zane Strūberga
27. oktobris, 2015
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Tas var skart jebkuru. Iepriekš to paredzēt nevar. Konsultē seksologs DAINIS BALODIS un psiholoģe JOLANTA CIHANOVIČA.
Nereti par cilvēka seksuālo orientāciju spriež pēc tā, ar kāda dzimuma pārstāvi viņš stājas dzimumattiecībās. Tas tomēr nav tik vienkārši. Seksuālā uzvedība var būt pretrunā ar seksuālo orientāciju. Nereti homoseksuāli cilvēki stājas attiecībās ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, pat veido ģimenes, viņiem dzimst bērni, tomēr tāpēc viņi nekļūst heteroseksuāli. Iespējams, partnerattiecībās ar pretējā dzimuma pārstāvi valda draudzība, cieņa, pieķeršanās. Bet vismaz no vienas puses nav romantisku jūtu, jo homoseksuāli orientēts cilvēks nespēj iemīlēties pretējā dzimuma partnerī. Orientācija ir seksuālā vai emocionālā tieksme pret viena vai otra dzimuma pārstāvjiem, spēja viņos iemīlēties. Protams, jūtu rašanos nenosaka tikai dzimums. Neviens taču neiemīlas visos vīriešos vai visās sievietēs, ir arī subjektīvi izvēles kritēriji. Iemīlēšanās un līdz ar to arī seksuālā orientācija nav apzināta izvēle, to nevar kontrolēt un mainīt.
 
Plaši apspriestais jautājums «vai homoseksualitāte ir slimība?» atbildēts jau 1973. gadā, kad pēc nopietniem, zinātniskiem pētījumiem ASV Psihiatru asociācija atzina, ka homoseksualitāte nav saistīta ar psiholoģisku novirzi. Tomēr joprojām daudzi vecāki nespēj uztvert savu bērnu homoseksualitāti bez satraukuma. To var saprast.
 
Vecāku izjūtas
 
Daudzi vecāki, uzzinot, ka viņu bērns ir homoseksuāls, jūtas vainīgi un domā, ka kaut ko nav darījuši pareizi. Bieži vien vainas izjūta izraisa agresiju un vēlmi bērnu pārveidot. Tādā brīdī jāuzdod sev jautājums: «Vai es, būdams heteroseksuāls, spēju iedomāties kaut vienu reālu veidu, kā pēkšņi varētu kļūt homoseksuāls?»Visdrīzāk, atbilde būs – nē. Tas, ka bērns ir homoseksuāls, ir izaicinājums un pārbaudījums, ar ko jātiek galā. Mainīt šajā ziņā neko nevar.
 
Kā rodas seksuālā orientācija
 
Ir dažādas teorijas, tomēr neviena nav pilnībā zinātniski pamatota. Ir teorija, ka homoseksualitāte iedzimst, tomēr šis gēns vēl nav atklāts. Var gadīties, ka šāda gēna nav, bet cilvēkam ir gēnu kombinācija, kas netieši stimulē viņu tuvām attiecībām izvēlēties sava dzimuma pārstāvjus. Pēc citas teorijas, izšķiroša nozīme ir grūtniecības laika notikumiem. Ir uzskats, ka homoseksualitāte veidojas apkārtējās vides ietekmē. Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids atzina, ka homoseksuāli bērni ir audzināšanas rezultāts – tie rodas ģimenēs, kur ir valdonīgas mātes un nevarīgi tēvi. Šī teorija ir apgāzta. Daži zinātnieki apgalvo, ka homoseksualitāte veidojas bērna pirmajos dzīves gados. Tomērdažādu teoriju pārstāvji un speciālisti ir vienisprātis, ka:
 
·       homoseksuālo pārstāvju skaits populācijā visu laiku ir nemainīgs.Tie ir 8–10% no populācijas neatkarīgi no vides ietekmes un sabiedrības attieksmes.
 
·       homoseksualitātes veidošanos ne ģimenes modelis, nedzimumu un lomu sadalījums ģimenētiešā veidā neietekmē.Homoseksuālās ģimenēs var izaugt heteroseksuāli bērni, un otrādi. Pētījumi liecina, ka homoseksuāļu skaits procentuāli ir tieši tikpat liels gan homoseksuālās, gan heteroseksuālās ģimenēs.
 
·       seksuālo orientāciju nevar mainīt, ne audzinot ar kādu īpašu metodi, ne ārstējot.Ja meiteni ģērbj rozā krāsas drēbēs un audzina «heteroseksuāli», tas neietekmē viņas seksuālo orientāciju. Homoseksualitāti nevar arī izārstēt, jo tā nav slimība. Ja vecāki vai sabiedrības spiediens bērnam liek noliegt sevī homoseksualitāti, mostas kauns un vainas izjūta, kas neļauj cilvēkam justies laimīgam.
 
Ko var darīt vecāki
 
Labākais, ko vecāki var dot, lai bērna seksualitāte attīstītos veselīgi, ir attieksme –tu esi labs un mīlams tāds, kāds esi!Augot ar šādu apziņu, bērns iemācās veidot labas attiecības ar citiem. Vēl vecāki var palīdzēt bērnam apgūt attiecību mākslas praktisko pusi – kā tuvoties otram, kā paust savas jūtas, kā tikt galā ar atraidījumu, kā atbalstīt, kā risināt konfliktsituācijas.
 
Svarīga nozīme seksuālās orientācijas apzināšanā ir izpratnes veidošana par savu dzimumu: «Kāda ir mana dzimuma loma? Vai pildu to pareizi, vai iekļaujos tajā? Kā redzu sevi savā dzimumā? Kas man patīk, un kas ne?» Homoseksuāli orientētam bērnam šo uzdevumu paveikt ir grūti – viņš it kā nostājas neērtā pozīcijā pret to, ko no viņa prasa viņa dzimums. Tāpēc svarīgi, lai vecāki, pat vēl nezinot, kāda ir bērna seksuālā orientācija, spēj paust attieksmi, ka svarīgākais nav izpildīt sabiedrībā valdošos dzimuma lomas normatīvus, bet gan pieņemt sevi tādu, kāds esi. Ja vecāki savam bērnam nemāca: «Tu esi mīlestības vērts, vienalga, kāda ir tava orientācija,» – homoseksuālās izjūtas viņā var radīt milzīgas pretrunas, bailes, šaubas, dusmas, izmisumu. Tāpēc labi, ja vecāki laikus pamana bērna homoseksuālo orientāciju un lūdz palīdzību psihologam vai psihoterapeitam.
 
Ja vecāki nemeklē psiholoģisku palīdzību un sāk ienīst savu bērnu par to, ka viņš ir homoseksuāls, no tā visvairāk cieš paši pieaugušie. Bet ļoti cieš arī bērns. Naidu parasti rada vecāku bailes iedziļināties jautājumos, kas saistīti ar seksualitāti. Šādas bailes raksturīgas pieaugušajiem, kuri cenšas apspiest savu seksualitāti. Tie, kas šādi rīkojas, izturas pret sevi vardarbīgi. Un – jo vardarbīgāks cilvēks ir pret sevi, jo vardarbīgāks viņš ir arī pret apkārtējiem. Arī pret savu bērnu.
 
Lai arī gandrīz visi heteroseksuāli orientētie vecāki ir pilnīgi pārliecināti, ka viņu bērns nav homoseksuāls, reizēm tomēr gadās, ka ir. Ja ģimenē valdījusi/valda nicinoša vai pat naidīga attieksme pret homoseksualitāti – kā gan jutīsies bērns, apjautis, ka tas skar arī viņu?
 

Lasi citur

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs