Mammu pieredzes: Mainu skolu!

Skola
Arta Ciša
5. novembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Mainīt ierasto ritmu un sūtīt bērnu citā skolā – tas ir grūti. Gluži kā sākt jaunas attiecības, pārtraucot iepriekšējās. Ir gan ieguvumi, gan zaudējumi, pieredzē dālās četras māmiņas.
  • Ieva, deviņus gadus vecā Pētera māmiņa:

Galvenais iemesls skolas maiņai – man nepatika Pētera klases kolektīvs un klases audzinātājas attieksme pret saviem pienākumiem. Skolēni šķita tādi – it kā vēja plēsti. Starp viņiem nejutu draudzību. Jau otrajā klasē zēni konsekventi nodalījās no meitenēm, un abi naidīgie grupējumi savā starpā karoja.

Kad mēģināju ar skolotāju runāt par šo situāciju, viņa atcirta, ka viņas pienākums esot mācīt bērniem mācību priekšmetus, nevis nodarboties ar audzināšanu. Tas esot vecāku ziņā. Šķita, ka mana lielā ieinteresētība par skolas lietām kaitina klases audzinātāju.

Reiz dēls sarunā izmeta, ka viņam nākoties uzklausīt skolotājas pārmetumus, un lūdzās: «Mammu, lūdzu, neej vairs uz skolu!»

Varēju, protams, taisnā ceļā iet pie direktores, taču mana dzīves pieredze likusi saprast, ka, skrienot ar pieri sienā, ne vienmēr var panākt vēlamo rezultātu. Tāpēc nolēmu izņemt dēla dokumentus no skolas. Izstāstīju savu lietu mācību daļas vadītājai. Viņa saprata mani, taču cita starpā izdzirdēju arī apnikušo frāzi par skolotāju zemajām algām…

Jauno skolu izvēlējāmies mūsu pašu mikrorajonā. Neteikšu, ka tajā viss ir ideāli, tomēr jūtams, ka klases audzinātājas uzmanības lokā ir arī rūpes par skolēnu kolektīva veidošanu: notiek klases ballītes, skolotāja liek pildīt dažādus testus, rīko aptaujas, noskaidrojot klases neformālos līderus. Gaisotne klasē ir citāda! Tāpēc uzskatu, ka skolas maiņa dēlam bija svētīga.

  • Ina, astoņus gadus vecās Lienes māmiņa:

Kad gaidījām otro mazuli, sapratām, ka mūsu pusotras istabiņas plašais dzīvoklītis vairs nav piemērots ģimenes vajadzībām un jāmeklē cita dzīvesvieta. Šis objektīvais fakts arī bija noteicošais, kāpēc Lienei vajadzēja mainīt skolu.

Pēc pārcelšanās no Purvciema uz Mārupi sākumā domājām, ka vienas pilsētas robežās nebūs grūti braukt arī uz veco skolu – daudzi bērni braukā pat no Jūrmalas, Salaspils, Ogres, Jelgavas. Attālums tiešām nav nemaz tik liels, ja vien pa vidu neatrastos mūžīgi sastrēgušie Rīgas tilti! No rīta mums bija jāceļas gandrīz tikpat agri kā trolejbusu vadītājiem, bet pēcpusdienā posmā no Katedrāles līdz Ķīpsalai izdedzināt vai visu nedēļai paredzēto benzīnu.

Vienu gadu tā nomocījāmies un tad nospriedām – pietiek!

Lēmums par skolas maiņu bija sāpīgs. Sākumā Liene negribēja par to ne dzirdēt.

Šķirties no skolas sākumklasēs nozīmē uz mūžu šķirties arī no draugiem. Mēs ar vīru to pārdzīvojām tāpat kā viņa. Arī no savas pieredzes zinu – gandrīz vairs neatceros tos bērnus, kuri aizgāja no manas klases pirmajos skolas gados. Turklāt Lienei bija vienkārši ideāla klases audzinātāja. Mīļa, bet prasīga un saprotoša.

Sākām ar to, ka jaunajā (dzīvesvietai tuvākajā) skolā abas ar Lieni apciemojām viņas potenciālo klases audzinātāju, aiznesām puķes un konfektes. Liene parādīja savu liecību, ar acs kaktiņu nopētīja apkārtni. Pēc pāris nedēļu apdomāšanās Liene teica – «jā». Nozīme droši vien bija arī sakoptajām skolas telpām, kas vietām vēl smaržoja pēc svaiga remonta. Vienojāmies ar skolotāju, ka tiksimies reizi divās nedēļās, lai pārrunātu, kā Lienei iet. Jāteic, tagad tikšanās kļuvušas daudz retākas, jo meita ir labi iejutusies jaunajā kolektīvā un nekādu problēmu nav.

  • Elīna, 12 gadus vecās Katrīnas māmiņa:

Kad Katrīna sāka mācīties pirmajā klasē, ar lielu prieku vēru skolas durvis, jo vienmēr esmu izjutusi pozitīvu bijību pret skolu: darbs, ko pedagogi dara bērna labā, ir liels. Varbūt mans bezaizdomu prieks bija pārlieku nekritisks? Nezinu.

Viss sākās ar to, ka Katrīnas klases audzinātāja ikreiz vecāku sapulcēs vai arī tāpat gaitenī sāka sarunu ar mani par to, ko Katrīna nav paveikusi. Un visbriesmīgākais šajā situācijā bija tas, ka es ticēju skolotājai un ar sāpošu sirdi pieņēmu, ka mans bērns nav tik labs kā citi.

Mājās ar Katrīnu, protams, mācījāmies, taču ar sekmēm viņai negāja gluži labi.

Vēlāk meita sāka sūdzēties – citi bērni darot pāri: aizmetot viņas penāli aiz skapja, apsaukājot.

Mācīju neielaisties tādos strīdos, spēt stāvēt pāri muļķīgiem apvainojumiem. Teicu Katrīnai, ka viņa ir skaista un gudra meitene, citiem vārdiem – stiprināju, kā varu. Jo Katrīna arī ir skaista un gudra!

Ceturtajā klasē tā pati skolotāja ieteica konsultēties pie psihologa, jo viņai esot pārāk zema pašvērtības apziņa. Acīmredzot depresīvais «presings» klasē bija darījis savu. Mums ļoti paveicās ar psiholoģi. Viņai izdevās rast labu kontaktu ar Katrīnu, un šīs attiecības ir saglabājušās joprojām – gadījumiem, kad meitai rodas psiholoģiskas grūtības.

Taču klasesbiedru noraidošā attieksme turpinājās, kaut sekmes meitai uzlabojās. Sarunās ar Katrīnas skolotājiem atklājās, ka, piemēram, kāda skolotāja nekad nesaucot Katrīnu pie tāfeles, lai nepieļautu, ka kāds paņirgājas par viņu. Skolotāja vaļsirdīgi atzina, ka apvainojumi esot cietsirdīgi – viņa pati tos nespētu izturēt.

Klases vadošā «kliķe» izslēdza no spēles katru bērnu, kas stundā vai starpbrīdī sarunājās ar Katrīnu – ar viņiem pārējie vairs nesarunājās un nedraudzējās.

Sāku sadarboties ar skolas sociālo pedagoģi. Viņa veidoja Katrīnas atbalsta grupu no vairākiem bērniem, kuri bija vairāk lojāli pret manu meitu.

Nepilna gada laikā sociālā pedagoģe panāca, ka klase lika Katrīnu mierā. Varēju viņu ar mierīgu sirdi izlaist pa mājas durvīm, zinot, ka skolā nebūs jācieš tādas sirdssāpes, kuras nepāriet reizēm pat visa mūža garumā.

Domājat, ka lieta bija atrisināta? Klase atrada citu nabadziņu, kam bija jāpārņem Katrīnas «pienākumi». To uzzināju, kad Katrīna sāka klāstīt, kāds šis puika, lūk, esot stulbs, ka bērni viņu iekaustot… Sapratu – šīs klases skolēnu psiholoģijā radies deformēts uzskats par kolektīva dzīvi un cilvēku savstarpējām attiecībām.

Kad kādā skolas sapulcē vairākas skolotājas pārliecinātā balsī klāstīja – tas esot normāli, ka klasē kādu apceļ, un tur neko nevarot darīt, tas bija pēdējais piliens, lai es beidzot saprastu – Katrīna ir pelnījusi labāku dzīvi citā skolā.

Pavasarī viņa izturēja pārbaudījumus privātskolā, kur katrā klasē ir ne vairāk kā 15 skolēnu, un skolas pedagoģiskā kolektīva kopīgais uzskats ir – pirmajā vietā neapšaubāmi ir bērns, viņa izjūtas un vajadzības, tikai pēc tam svarīguma ziņā ir mācības. Jo bez drošības un stabilitātes izjūtas bērns NEVAR labi mācīties. Klase pieņēma Katrīnu uzreiz (pirms tam gan psiholoģe ieteica Katrīnai vairākus knifus, kā ienākt klasē, kā pasniegt sevi jaunajā kolektīvā un kā veidot gluži jaunās attiecības.) Kopš meita mācās jaunajā skolā, gandrīz visos priekšmetos viņai atzīmes paaugstinājušās par divām ballēm, mainījies rokraksts: sīku, klecerīgu un simtām reižu pārsvītrotu burtu virkņu vietā veidojas skaidrs un glīti uzrakstīts teksts.

Mani secinājumi? Pirmkārt, vecākiem ļoti kritiski un uzstājīgi jāseko līdzi, kā pirmajās klasēs bērns iejūtas skolā. Skolotāja spriedumos, protams, jāieklausās, taču jāmēģina tos filtrēt un nekādā gadījumā nenostāties vienā frontē ar skolotāju pret savu bērnu. Otrkārt, silti iesaku nepieķerties vienai skolai – bērns ir pelnījis gaišu un sirsnīgām attiecībām pilnu bērnību.

  • Santa, 11 gadus vecā Jāņa māmiņa:

Sākumskolā Jānim nepadevās latviešu valoda. Vakaros pēc stundām daudz strādājām papildus. Ar lielu atbalstu un mierpilnu, sirsnīgu iejūtību mācībās tikām līdzi citiem bērniem. Bet tad sākās pamatskolas pirmā klase, kurā bērni no sākumskolas ģimeniskās kopības pēkšņi tika iemesti lielo skolēnu barā: katra stunda notika citā klasē, sākās gaiteņu dzīve, rindas pie bufetes. Jānis kļuva agresīvs un izcīnīja savu vietu šajā pasaulē.

Nezinu, kā ir labāk – ieteikt bērnam sevi aizstāvēt vai arī mācīt atļaut sist pa otru vaigu.

Taču man šķita svarīgi, ka Jānim skolā nedara pāri. Ar klasi sāka strādāt skolotāji, un ar latviešu valodas mācīšanos nepavisam vairs negāja labi. Viņa rakstu darbi tiešām neatgādināja čaklo bērnu paraugburtnīcas un saturā visai bagātīgie domraksti bija uzrakstīti sliktā rokrakstā un ar kļūdām.

Vecāku dienā tikos ar latviešu valodas skolotāju. Viņa runāja ar mani citu vecāku klātbūtnē, skaļā balsī stāstīdama par Jāņa (ne)sekmēm, un pieminēja arī viņa ne pārāk labo uzvedību stundās. Jutos pazemota un nespēcīga. Vēl skolotāja pavēstīja, ka Jānim droši vien esot logopēdiskas problēmas, ja reiz viņš tik slikti raksta vienkāršus vārdus.

Pēc šīs sarunas sapratu, ka man būtu jāpārņem latviešu valodas skolotājas pienākumi un līdztekus skolai jāsāk mācīt dēlam pareizi rakstīt. Sākumā to arī darīju, un Jāņa sekmes patiešām uzlabojās. Mēģināju likt pamatus viņā zināšanām arī tādās lietās, kas vēl nebija mācītas. Satikusi skolotāju, saņēmu uzslavu, ka mēs ar Jāni esot labi pastrādājuši.

Turpinājām mācīties, līdz šķita, ka Jānis ir ticis līdzi programmai un tālāk mani pakalpojumi vairs nebūtu vajadzīgi. Sekmes tiešām turējās, līdz kādā no Jāņa mājasdarbu melnrakstiem ieraudzīju vārdu «ēropa», nevis «Eiropa». Sīki un smalki izprašņāju dēlu, ko viņi dara stundās. Jānis teica, ka viņi nedarot neko, tikai klausoties, ko skolotāja stāsta. Diktāti? Nu, reizēm kaut ko rakstot.

Uzskatīju, ka nav jēgas atkal strīdēties ar skolotāju. Un kļūt blakus savam tiešajam darbam arī par palīgskolotāju nevarēju, jo ģimenē aug vēl viens bērniņš, kam arī vajadzīga mammas uzmanība.

Uzskatu, katram jādara savs darbs, arī skolotājiem.

Mācību gada vidū sāku noskaņot Jāni, ka būtu labi pamēģināt mācīties citā skolā. Pirms vairākiem mēnešiem skolu nomainīja Jāņa draugs, un gan viņš, gan arī viņa mamma bija ļoti apmierināti. Tāpēc pieteicu Jāni tajā pašā skolā, kurā mācījās draugs.

Pirmās divas nedēļas pēc skolas maiņas jutu, ka Jānim grūti piemēroties jaunajām prasībām. Viņš ar asarām acīs atzina, ka vecajā skolā bijis jāmācās tikai divas reizes gadā – pirms atzīmju izlikšanas, bet jaunajā skolā – kādas šausmas – jāmācās katru dienu! Vai ir iespējams vēl lielāks kompliments!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs