Lūgšanu un mīlestības brīnums – Dima

18. februāris, 2008
2 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Autors: Nora Driķe

Par Dimu Anna vēlējās stāstīt, lai dotu cerību citiem vecākiem. Viņas jaunākais dēls piedzima trīsarpus mēnešu pirms laika.

2004. gadā matemātikas skolotājas Annas Voitenko divpadsmitā klase beidza skolu. Liels darbs bija padarīts, un nu bija īstais laiks pašai savam – otrajam bērniņam. Viņš pieteicās Jāņos. Vecāki un lielais brālis Vova, tobrīd astoņgadīgs, mazuli gaidīja piedzimstam marta beigās. 30. novembrī, steidzoties uz darbu, Anna paslīdēja uz ledus. Cenzdamās nenokrist, viņa neveikli pagriezās. Vēlāk darbā Anna juta – kaut kas nav kārtībā. Pēcpusdienā ārsts konstatēja: grūtniecībai ir pārtraukšanās draudi. Tajā pašā dienā Annu aizveda uz slimnīcu, lika viņai gulēt un sāka šļircināt preparātu, kas palīdzētu mazuļa plaušām strādāt, ja viņš nāktu pasaulē agrāk, nekā gaidīts. Tas bija viss, ko varēja darīt. Grūtniecību izdevās saglabāt vēl divas nedēļas. 15. decembrī nāca pasaulē puisēns – 37 centimetrus garš, 998 gramus smags. Dima. Kāds ārsts pat atļāvies pateikt: «Māmiņ, tas taču ir vēlīns aborts!»

«Kad piedzima, Dima iepīkstējās – pī, pī! Nodomāju – ja jau viņš ar mani sasveicinājās, tātad grib dzīvot! Dzīvos!» Anna stāsta. Dēliņš tūdaļ tika aiznests uz jaundzimušo reanimāciju. Protams, ritēja asaras, redzot bērniņu tik mazu, bezpalīdzīgu, pieslēgtu pie vadiņiem, kad šķiet – viss atkarīgs tikai no aparatūras.

Divas kritiskās nedēļas

Daktere sacījusi, ka kritiskās ir pirmās divas nedēļas. Ja mazulis tās izdzīvos, tad dzīvos. Dimam tas bija Jaungada laiks. 2005. gadu Anna, Annas vīrs un vecākais dēls Vova sagaidīja kopā ar mazulīti, skatoties uz viņu inkubatorā, visi sadevušies rokās un no visa sirds spēka vēlot dēliņam dzīvot. Katru gadu Dimas dzimšanas dienā Anna zvana un pasaka paldies ārstei Vinetai Kalnai par to, ka viņa «izdarīja neiespējamo». 7. janvārī Dima sāka elpot pats saviem spēkiem. Tikai daudz vēlāk medmāsiņa, ar kuru slimnīcā Anna sadraudzējās, pastāstīja, ka Dima reanimācijā vairākkārt miris. Aparāti jau rādījuši svītriņu, un māsiņa domājusi: «Kā gan es ieiešu pie Annas un pateikšu, ka pienu vairs nevajadzēs?» Bet sirsniņa arvien atsākusi pukstēt no jauna. Droši vien tās bija reizes, par kurām daktere no rīta Annai saudzīgi sacīja: «Šonakt Dima mums lika mazliet pastrādāt.»

Palīdzēja ticība

No pirmās dienas Anna deva dēliņam savu pienu – sākumā pa pieciem pilieniem. No pirmās dienas Dimas inkubatorā karājās krustiņš, kuru zēns tagad nēsā, pakārtu kaklā. Annas vīrs Aleksandrs tobrīd strādāja ārzemēs, bet tūdaļ pēc notikušā atgriezās mājās. Annai palīdzēja Aleksandra optimisms. Viņš pat nepieļāva sliktas domas. Un palīdzēja ticība Dievam. Annai līdzi bija lūgšanu grāmata «Moļitvoslov», un viņa to lasīja arī mazajam. Par viņu puisīti lūgušies arī draugi, radi, noturēti aizlūgumi. «Reiz mēs ar vīru stāvējām pie dēliņa un priecājāmies, ka viņš dzīvo, uzmundrinājām viens otru, ka viss būs kārtībā, bet pie inkubatora pienāca kāds mediķis un sacīja: «Par ko gan jūs priecājaties? Viņš būs akls, kurls, atpalicis!»» Taču vecāki nespēja tam noticēt – un neticēja. Skumjās prognozes nepiepildījās, bet viss piedzīvotais ar Dimu nostiprinājis Annas ticību Dievam.

Anna no slimnīcas izgāja tikai vienu reizi, bet Aleksandrs tagad ceļu no mājām uz slimnīcu zinot aizvērtām acīm, jo mērojis to divreiz dienā. Anna stāsta: viņai bija tikai trīs darbi – izslaukt pienu, lai tā pietiktu ēdienreizēm ik pēc trim stundām, aprūpēt dēliņu, cik tas bija iespējams, un lūgties. Dima auga lēnām – vienu dienu svars pieņēmās, citu dienu kritās. Ja pieņēmās, tad Annai diena bija sākusies labi. Papildus skābekli puisēns saņēma līdz pat 26. janvārim. 30. janvārī viņš svēra 1010 gramu. Vārdu «nogurums» Anna nepiemin ne reizes. «Es atceros, ka reizēm iemigu, viņu barojot. Bet nogurumu neatminos. Kāds var būt nogurums, kad jādara viss, lai bērns dzīvotu?»

Dima redz! Un neslimo

Februārī acu pārbaudē ievērots, ka Dimas actiņās sāk attīstīties patoloģiski asinsvadiņi – zēniņam draudēja aklums. «Es tikai nopriecājos, ka tas laikus pamanīts!» Pirms braukšanas uz Rīgu tētis Dimu slimnīcā pirmo reizi novannoja. Ātrās palīdzības mašīna zēnu ar vecākiem aizveda uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Nākamajā dienā acis operēja. Vecāki tika brīdināti, ka bērns var kļūt akls. «Man atlika tikai lūgties. Operācijas rezultāti bija zināmi nedēļu vēlāk. Atceros, vīrs sacīja: Aņa, un kā būtu, ja mēs ar tevi dotu viņam katrs pa acij? Varbūt tas ir iespējams? Mums abiem ir brūnas acis, esam jau dzīvē daudz redzējuši.» Pēc apskates ārste atzina, ka parādījušās nelielas izredzes. Pēc desmit dienām acis operēja vēlreiz, un nākamajā dienā, 24. februārī, Dimu no slimnīcas izrakstīja uz mājām. Bija tik satraucoši braukt mājās pašiem savā mašīnā, pirmoreiz bez mediķiem. Tikai dažas dienas pirms operācijas dēliņš bija sācis ēst no pudelītes, viņš bija 2300 gramu smags. Izskatījās, ka pēc operācijas Dima sāk dzīvot ar atvieglinājumu. 7. martā ģimene veda zēnu atrādīt acu ārstēm. Pārbaudes laikā vecāki sēdēja gaitenī. «Kad ārstes mūs pasauca, viņām bija tik laimīgas sejas! Ar jūsu bērnu noticis brīnums!» Tad arī vecākus pārņēma īsts atvieglinājums. Tomēr Dima ir stipri tuvredzīgs – viņam ir «mīnus 11». Taču Anna tic, ka, zēnam izaugot, noteikti būs iespējams redzi uzlabot. «Nekādu citu problēmu viņam nebija! Atgriezušies mājās, mēs drīz aizmirsām, ka mums ir priekšlaikus dzimis bērns. Gada un četru mēnešu vecumā Dima sāka staigāt, bet mūsu atskaites datums ir marta beigas. Bērns kā bērns!»

Dima esot ļoti spītīgs, viņu nav iespējams novirzīt no mērķa, viņš dara tikai to, ko pats grib. Ārste sacījusi – ja viņam nebūtu tādas cīnītāja dabas, viņš nebūtu izdzīvojis. Bērna stiprais raksturs un iekšējais spēks palīdzēja. «Varbūt arī nevajag viņa personību apspiest,» spriež Anna. Pa dzīvokli zēns joņo bez brillēm, un nezinātājs nepateiktu, ka viņam tās vajadzīgas.

Kad zēns bija gadu vecs, Anna atsāka darbu skolā, bet ar dēliņu mājās palika tētis. Tagad tētis, profesionāls pavārs, atkal strādā Īrijā. Anna studē maģistrantūrā, viņas palīgi ikdienā ir Vova un vīratēvs. Kopš septembra Dima iet bērnudārzā, specializētajā redzes grupiņā. Un nav slimojis! Svētdienās Vova ar mazo brālīti divatā dodas uz svētdienas skolu. «Mēs visi viņu ļoti mīlam. Es esmu pārliecināta, ka Dimam palīdzēja mūsu mīlestības un lūgšanu spēks, viņa paša cīnītāja raksturs un ārstu paveiktais brīnums.»

2 komentāri

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+