Agresija – vajadzīgā un postošā

6. novembris, 2008
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt


Kā iemācīt bērnam tikt galā ar agresiju.  

Dusmas un agresija

Agresija nav ne laba, ne slikta – tā vienkārši pastāv. Cilvēks par kaut ko jūtas dusmīgs, un tas viņā raisa agresiju.Mazs bērns allaž uzvedas agresīvi, ja nonācis dusmu varā. Ja brīžos, kad bērns «izgāž dusmas», vecāki viņu kaunina, savu vēlmi paust agresivitāti uz āru, mazais neizprot. Nākamreiz, jūtot dusmas, viņš var apjukt un sist vai kā citādi darīt pāri sev vai citiem.Jau pirmsskolas vecumā mazajam jāmāca atšķirt dažādās emocijas. Tad bērns visas emocijas, kas rada iekšēju diskomfortu (bēdas, skumjas, greizsirdību, skaudību, nogurumu u.c.), neuztvers kā dusmas un viņam būs vieglāk tikt galā ar sevi.

Daudzi vecāki uzskata, ka agresija vērtējama tikai negatīvi, bet tā gluži nav.Agresijai piemīt milzu spēks, un šī enerģija palīdz bērnam attīstīties.Vērojumi liecina, ka pirmo klašu skolēniem agresijas virzošā spēka ir par maz – citi neuzdrīkstas pacelt roku, uzstāties klases priekšā, citiem ir bail no klasesbiedriem, citi, ja kāds dara pāri, neprot sevi aizstāvēt.

 

 

Robežas – ko drīkst darīt

Vecāku noteiktās robežas, kā drīkst rīkoties un kā ne, ir svarīgas, lai bērns justos droši. Ja vecāki nosaka reāli izpildāmus un loģiski pamatotus ierobežojumus, tie palīdz bērnam augt un kontrolēt emocijas, daudzi notikumi bērna dzīvē kļūst prognozējami. Piemēram, bērnam ir noteikts, ka nedrīkst otram sist, ka jūtas jāpauž ar vārdiem, nevis ar dūrēm. Taču noteikumu un aizliegumu nedrīkst būt pārāk daudz – bērnam vieglāk ir atcerēties un iegaumēt dažus vissvarīgākos, nevis gūzmu mazāk nozīmīgu.Ja robežu nav, viņam ir atļauts darīt visu, kas ienāk prātā, bērna iekšējā pasaule ir haotiska. Bet arī haoss ir ceļš uz visatļautību un agresīvu uzvedību.

 

Skolas gaitu sākumā

Sākot skolas gaitas, bērns ir vieglāk satraucams, uzbudināms, jo viņu ietekmē stress, kas ir neizbēgams, ja dzīvē notiek jauns pavērsiens. Iespējams, mazais skolēns nevar aizmigt vai mācīties uzdoto, jo emocijas sit augstu vilni. Viņam nepieciešama vecāku palīdzība, miers, ko dāvā viņu mīlestība, citādi, netikdams galā, mazais var kļūt agresīvs.

Lamāšanās un apsaukāšanās ir agresijas izpausmes veids, kas skolā allaž plaukst un zeļ. Neviens nevar ietekmēt to, kas notiek bērna klasesbiedru ģimenēs. Tāpēc pirmklasnieku vecākiem vajadzētu mierīgi uztvert to, ka viņu lolojums no skolas «atnes» daudz jaunu vārdiņu, kas līdz šim viņam nav bijuši pazīstami un mājās lietoti netiek.

Ja bērns dienā ir piedzīvojis daudz jauna, ja kāds nodarījis pāri, ja bērns ir noguris, emocijas viņu var pārņemt pilnībā. Tadbērnam ir vajadzīga vecāku palīdzība, lai nomierinātos. Šādā veidā viņš iegūst pieredzi, ka emocijas ir kontrolējamas.

Vecāki nereti jauc niķus ar nogurumu, piemēram, ja ir vēls, bet bērns neiet gulēt un uzvedas histēriski. Ja vecāki kliedz: «Nu izbeidz, klausi!...», viņi dara visu... lai bērnam kļūtu sliktāk. Pieaugušajam būtu jāsaredz, ka bērns ir pārguris un netiek galā ar sevi, jāpaņem mazais skolēns pie rokas vai klēpī, jāparunājas, jāsamīļo, jāpamasē muguriņa gultā, jāpabužina mati. Tikai tā bērnam radīsies pieredze, ka viņam ir jāmēģina «savākt sevi», jānomierinās, ja emociju ir par daudz un spēka vairs nav.

Piecu līdz septiņu gadu vecumā bērnam ir svarīgi just, ka viņam veicas. Jo vairāk vecāku un citu pieaugušo atzinības vārdu bērns šajā vecumā saņēmis, jo mazāk agresivitātes viņa uzvedībā ir vēlāk. Bērns jūtas veiksminieks, un skolā valdošais sacensības gars viņam nerada pārāk lielu stresu.

Turklāt pirmajās klasītēs bērns saskaras ar vilšanos, saprotot, ka visu laiku nevar būt labākais. Ja bērns ģimenes lokā nav iemācījies zaudēt, piemēram, spēlējot galda spēles, neveiksmes brīdī «met visu pa gaisu», visticamāk, līdzīgi viņš izturēsies arī klasē, ja tobrīd nebūs ātrākais, veiklākais, precīzākais.

 

Kā risināt konfliktus

Pirmajā klasē bērni vēl nav iepazinuši cits citu, tāpēc konfliktsituācijas gadās bieži.Ja bērni prastu konfliktus risināt sarunājoties, strīdos netiktu vicinātas dūres. Bet parasti mazajiem skolēniem tas vēl jāiemācās.Pieaugušajiem allaž vajadzētu bērnu uzklausīt, vienalga, cik sīku (vecāku vai skolotāju izpratnē) konfliktu viņš grib risināt. Pēc tam ar uzvedinošiem jautājumiem vajadzētu mēģināt palīdzēt bērnam saprast, kas tās par jūtām, kas mazos strīdniekus bija pārņēmušas savā varā. Piemēram: «Kā tu juties, kad Pēteris noslēpa tavu somu, – dusmīgs, sarūgtināts vai bezpalīdzīgs?» Kad tas noskaidrots, var izrunāties, kā bija prātīgāk rīkoties tobrīd un ko darīt tālāk.

 

Agresija jāpārtrauc!

Redzot, ka bērnu uzvedība kļūst agresīva, pieaugušajiem ir jāiejaucas. Nav svarīgi, vai kādu ķircina, apsmej vai iedunkā, agresīvā uzvedība jāaptur. Pat it kā rotaļīga ķircināšana ir vardarbība, tā var ietekmēt apsmietā bērna pašvērtību. Nereti pirmklasnieku vecāki apjūk, ieraugot, kas notiek skolas gaiteņos. Tikai, ja pedagogi skaidri formulējuši : «Mūsu skolā ir pret vardarbību», un atbilstoši šai devīzei arī rīkojas, vecāki var paļauties, ka skolotāji palīdzēs bērniem veselīgi pieaugt.

 

Konsultē BAIBA PURVLĪCE, psihoterapeite.

1 komentārs

Riča
mēs mājās ļoti daudz runājam. Un, kad pati esmu ne savā ādā, mazais nāk prasa : mammu, tu esi dusmīga? Tu esi bēdīga? Sarūgtināta? Nogurusi?..... Tik daudz dažādu sajūtu taču! Vakar skatījāmies filmu, kur puisis bēdu dēļ, ka bojā gājusi viņa draudzene, kļuva dusmīgs un agresīvs pret savu māsiņu. Biju pārsteigta, ka mans bērns komentēja, kā jā... tā esot... Kad ir bēdīgi, tad grūti apstāties un dusmas arī nākot.....Atceros, kad pati biju maziņa, pa kluso pēru un iekaustīju lelles. Jo principā skaitījos labā un mīļā meitene. Laikam jau skaitījās, ka dusmoties - tas nav labi un Preizi. Bet esam taču Cilvēki....:))

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+